Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

25. marta deportāciju atcerei veltītajā tikšanās reizē režisore Dzintra Geka baušķeniekiem novēl būt tikpat stipriem un vienotiem kā tagad Ukrainas tauta

Bauskas kultūras centra lielajā zālē trešdien, 23. martā, Bauskas Centrālā bibliotēka organizēja tikšanos ar grāmatas «Sibīrijas bērni 1949» autori, režisori Dzintru Geku. Sarīkojums bija veltīts 1949. gada 25. marta deportāciju atcerei. Pasākums tika aizvadīts sarunās ar autori, klausoties grāmatas fragmentu lasījumus un mūziku.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Režisore Dzintra Geka kopā ar Bauskas Valsts ģimnāzijas jauniešiem Centrālās bibliotēkas rīkotajā pasākumā. Foto – Uldis Varnevičs

Sarīkojuma sākumā tā vadītāja Kristīne Čakāne minēja satikšanās iemeslu. Pēc tam iznāca  Bauskas Valsts ģimnāzijas (BVĢ) skolēni, kuri cits pēc cita lasīja fragmentus no grāmatas «Sibīrijas bērni 1949». «Tas kliedziens, kas bija, kad braucu pāri robežai, tas man vēl tagad ir ausīs. Tas bija kopīgs izmisuma kliedziens,» izskan grāmatas fragmentā. Lasījumi turpinājās cits pēc cita, un zāle likās kā sastingusi. Neviens neizteica ne vārda, bet ar empātiju klausījās grāmatā publicēto Sibīrijas bērnu atmiņās domīgi un cieņpilni. Pasākums tika papildināts ar flautas un vijoles atskaņotiem skaņdarbiem, par kuriem parūpējās Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas audzēknes Klēra Kuļikauska un Katrīna Siliņa.

Ekspedīcijas uz Sibīriju – katru gadu

Pasākuma galvenā viešņa bija grāmatas «Sibīrijas bērni 1949» autore Dzintra Geka, kura atzina, ka BVĢ skolēnu lasījumi viņu ir aizkustinājuši. Autore ar klausītājiem dalījās atmiņās par laiku, kad ievāca intervijas no Sibīrijas bērniem. Viss esot sācies ar bērnu meklēšanu un pirmo interviju, pēc kuras cilvēki sāka atsaukties paši, lai dalītos ar savu stāstu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

«Kopā ar kolēģi Aivaru Lubānieti mēs sākām braukt katrs uz savu pusi, lai intervētu,» stāsta Dz. Geka, «bet 2000. gada vasarā mēs devāmies uz Krasnojarskas apgabalu.» Viņa atceras, ka dažviet viņus uzņēma ļoti laipni, taču bija vietas, kurās atteicās ielaist. «Braucām pa sētām, pa taigu un meklējām palikušos latviešus, bija tādi brīži, kad aizbraucām uz kādu sētu un mums teica – jā, jā, bija šeit latvietis, bet tagad viņš ir 70 kilometrus tālāk, brauciet tur!» stāsta grāmatas autore, «un tā mēs braucām un cilvēkus sameklējām.»

Kopš 2006. gada ekspedīcijas uz Sibīriju tika organizētas katru gadu, sākotnēji mērķis bija atrast 1941. gadā izsūtītos, bet 1949. gadā izsūtītie bērni jautāja, kāpēc neintervē arī viņus. «Tā arī teicām, ka pirmie ir vecāki un pēc tam intervēsim 1949. gada izsūtītos,» atceras Dz. Geka, «tad mums pievienojās citi cilvēki, kā arī 1949. gadā izsūtītie. Kad 2005. gadā tika ievāktas vairāk nekā 800 intervijas, es sapratu, ka nevar ielikt daudzās filmās vai turēt arhīvos, tāpēc izdevām grāmatu «Sibīrijas bērni» divos sējumos.» Viņa sapratusi, ka būtu svarīgi katram izsūtītajam viņa stāsta sākumā ievietot karti, lai lasītājs saprastu, cik tas ir tālu, kur viņš ir bijis.

Būt stipriem un vienotiem

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pēc grāmatas autores atmiņu stāstījuma tika demonstrēta filmas «Tālā zeme Sibīrija» trešā sērija, kuras laikā filmēšanas grupa apmeklēja Tigdu un Vozžajevku. Sērijā filmas varone Māra kopā ar likteņbiedriem devās uz Amūras apgabalu, lai sameklētu vecmāmiņas atdusas vietu un noliktu uz kapa ziedus. Anna Gaigule devās uz Tigdu Blagoveščenskas apgabalā, izstaigāja bērnības takas un satika savus bērnības draugus.

Laiks, skatoties filmu, paskrēja nemanot un aizkustināja ne vienu vien skatītāju. Grāmatas autore stāstīja, ka jauniešos un bērnos interese par šiem vēstures notikumiem ir, taču daudz kas atkarīgs gan no skolas, gan ģimenes. «Es gribētu novēlēt, lai mēs esam tik stipri un vienoti kā tagad Ukrainas tauta,» vēl Dz. Geka, «lai tas nekad nenotiek mūsu zemē, lai mēs mācītos no pagātnes. Lai mūsu zemei ir gaiša nākotne, lai «lielai brālis» nekad neiebrūk!»

Pasākumu apmeklēja arī 16 reiz izsūtītie likteņbiedri, viņu vidū represētā baušķeniece Skaidrīte Saulīte, ko savulaik izsūtīja no Vilces pagasta. «Tās mums ir atmiņas, tās ir sāpes, pārdzīvojumi un sagrautas dzīves, jo, paliekot šeit, viss varēja būt citādāk,» stāsta S. Saulīte, «atgriežoties bijām apspiesti, Latvijā mūs nepieņēma, kamēr iedzīvojāmies. Represētajiem tolaik bija likti dažādi šķēršļi, tikai tagad mūs pieņem.» Viņa atklāja, ka ik gadu 25. martā represētie sanāk kopā.

Pasākums turpinājās ar grāmatas «Sibīrijas bērni 1949» lasījumiem, klausoties novadnieku atmiņas: «Iecavas stacijā mūs iesēdināja vagonā. Mēs bijām pa kreisi vagonā, un pa diagonāli pretī bija ģimene, kur viens no puišiem mācījās manā klasē. Trakākais, ka pēc tam vajadzēja iet uz to spaini. Kā lai to dara, ja pretī ir klasesbiedrs un viņa vecākie brāļi?» Skan jauniešu lasījumi un skan melodija «Tumša nakte, zaļa zāle»… Vairākiem ir acīs asaras, bet ir Dz. Gekas aicinājums – būt stipriem un vienotiem.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.