“Kamēr nepazaudē, pa īstam nenovērtē”; ukrainietēm Olgai un Jeļenai teju gadu mājas ir Saulainē

Olga Vovka un Jeļena Ribkina abas ir no viena ciema Ukrainas centrālajā daļā Krivijrihas pilsētas pievārtē; teju gadu viņu mājas ir Saulainē

Olga Vovka un Jeļena Ribkina abas ir no viena ciema Ukrainas centrālajā daļā Krivijrihas pilsētas pievārtē. Pērn martā, bēgot no kara, viņas nonāca Rundāles pagasta Saulainē. Pa gadu pie dzīves svešā zemē jau esot pielāgojušās, taču ļoti gribas mājās.

Ukraina – liela un laba valsts
Olga ar Jeļenu bija pazīstamas jau Ukrainā. Ciemā, kurā abas dzīvoja, bija aptuveni 2000 iedzīvotāju. Dzīve tur ritēja ierastu gaitu. Bērniem bija bērnudārzs, skola. Kā visi ciemā, arī Olga un Jeļena dzīvoja savās privātmājās. Olga strādāja metālapstrādes rūpnīcā, Jeļena – ķīmiskajā tīrītavā.

Krivijriha esot garākā pilsēta Eiropā, lai tai izbrauktu cauri, vajadzīgas 2,5 stundas. Tur esot gan ūdenstilpes, gan parki, gan atpūtas vietas. «Strādājām, atpūtāmies, precējāmies,» tā Olga par ikdienas dzīvi pirms kara. Viņa ir ļoti lepna ne tikai par savu pilsētu, bet arī valsti kopumā un neskopojas ar labiem vārdiem: «Ukraina ir liela un laba valsts, kurā dzīvo daudz ļoti labu dažādu nacionalitāšu cilvēku.» Tagad gan esot sāpīgi skatīties, cik daudz iznīcināts. Kaut lielu kara postījumu abu ukrainiešu dzimtajai pusei neesot, tāpat ir bojāgājušie, saspridzināta māja un sabiedriskās ēkas. Postījumus vispār nedrīkst vērtēt kā nebūtiskus – tā Olga.

Tās bija īstas šausmas
Olga labi atminas to dienu pirms gada. Kā ierasts, ieradusies darbā septiņos no rīta. Kaut dzirdēja sprādzienus tālumā, nevarēja noticēt, ka patiešām sākusies karadarbība. Šķita, ka tas tik kādu mirkli un tad viss beigsies. Dienas vidū priekšnieks licis iet mājās un gaidīt zvanu. Nākamajā dienā bija skaidrs – karš ir sācies, un tas ir nopietni. Iedzīvotāji tika aicināti ņemt bērnus un braukt prom no valsts, jo neviens nezināja, ko gaidīt no nākamās dienas. Sākās masveida izbraukšana. To Olga un Jeļena atceras kā īstas šausmas. «Pateikt, ka redzētais bija šoks, ir nepateikt nekā,» to laiku atminas Olga.

Jeļena un Olgas meita uz Latviju devās ātrāk. Olga dažas dienas vēlāk. Par to laiku, kad, atstājot Ukrainā vīru un māju, bija jādodas ceļā, Jeļena bez asarām runāt nevar. Tās sariešas sievietes acīs, arī tiekoties ar «Bauskas Dzīvi». Tās bijušas trīs garas un ļoti grūtas diennaktis, arī tāpēc, ka Jeļenai uz rokām bija divus mēnešus vecs dēlēns. Olga piemetina, ka sākumā izceļošana tiešām bija ļoti smaga. Tad bijušas gan apšaudes, gan vilcieni ilgu laiku vienkārši stāvējuši kaut kur lauka vidū. Turklāt tobrīd ārā bija tikpat auksti kā tagad. Pieaugušajiem tas varbūt nekas, bet tur bija arī daudz mazu bērnu.

Olgai esot paveicies, un viņas ceļš līdz Latvijai bijis samērā mierīgs, bet uz robežas gan bija ilgi jāstāv. «Tur bija kilometriem garas rindas. Brīžiem cilvēki nespēja valdīt emocijas, sākās strīdi, pat kautiņi. Tas tiešām bija briesmīgi,» atceras Olga.

Dzīve Saulainē
Taču, nonākot Bauskā, Olgu sagaidīja nākamie pārdzīvojumi. Viņai paziņoja, ka pēc dažām dienām būs jādodas prom, jo palikt varot tikai tie, kam mazi bērni. Olga izplūdusi asarās un prātojusi, kā nokļūt Rīgā, kā tālāk tikt uz Poliju. Palīgā nākušas vietējā sociālā dienesta darbinieces un Bauskas novada domes izpilddirektora vietnieks Jānis Kalinka. Kā stāsta Olga, viņš esot atbraucis un mierinājis, ka nevajag nekur braukt un vieta atradīsies. Tā Olga nonāca Saulainē.

Līdz pat pagājušā gada jūlijam viņa te dzīvoja kopā ar meitu un mazdēlu. Tad meita nolēma atgriezties Ukrainā. Esot gribējusi jau kādu laiku, taču neziņa un bailes kavēja. Olga negribēja, ka meita brauc prom, bet respektē viņas lēmumu. Satraukums par tuviniekiem esot ik dienas, taču Ukrainā palicis arī viņas dēls ar savu ģimeni.

Atšķirībā no Olgas, Jeļena ir daudz nerunīgāka – varbūt tāpēc, ka pārdzīvotais gandrīz pirms gada vēl joprojām sievietei tik spilgti atmiņā. Saulainē viņa dzīvo kopā ar saviem trim bērniem – nu jau pieaugušo meitu, kura te atradusi darbu, vienpadsmitgadīgu skolēnu, kurš attālināti turpina mācības Ukrainas skolā, un vienu gadu un divus mēnešus veco dēliņu. Kopā ar viņiem sociālajā dzīvoklī mīt arī Jeļenas mamma. Jeļena priecājas, ka atsākušās mācības, taču vienlaikus ir ļoti satraukta par to, kā piedzīvotais nākotnē iespaidos bērnus. Jeļena ar rūgtumu piebilst, ka Ukrainā esot dzīvojuši un plānojuši nākotni, bet tad burtiski vienā dienā, karam sākoties, viss sabrucis. Mājās palicis arī vīrs, jo viņš nedrīkstēja pamest valsti, un kaķis.

Sagaidīja, sasildīja, saprata un palīdzēja
No sākuma svešumā bijis smagi, jo viss citāds, cita valsts, taču laiks iemācījis pielāgoties. Saulainē mītošie ukraiņi sapazinušies savā starpā, tāpēc nu var cits citu atbalstīt, palīdzēt. «Esam iemācījušies viens otrā klausīties un cits citu sadzirdēt. Mazumā gājis egoisms, kas mums visiem parasti raksturīgs,» Olga vērtē Latvijā pavadīto gadu. Viņa arī uzsver, ka lielākā daļa ukraiņu, kas dzīvo Saulainē, strādā, tajā skaitā ļoti smagos darbos, un nevienam uz kakla sēdēt negrasās, ko dažkārt dzird kā pārmetumu no atsevišķiem vietējiem iedzīvotājiem. Arī Olga atradusi apkopējas darbu Saulaines tehnikumā.

Olga un Jeļena ir ļoti pateicīgas baušķeniekiem par izrādīto viesmīlību. Cilvēku attieksme kopumā esot lieliska, izpalīdzīga. Draudzība izveidojusies ne tikai ar tautiešiem, bet arī ar latviešiem. Cilvēki labprāt daloties, aicina arī ciemos.

«Nevaru teikt neko sliktu vai žēloties – mūs sagaidīja, sasildīja, saprata un palīdzēja. Par to esam ļoti pateicīgi,» tā Olga.

Kaut bērni arvien mēdzot jautāt, kad tad beidzot brauks atpakaļ mājās, arī viņi ir iedzīvojušies. Lielākie draudzējas savā starpā. Mazākie, kuri apmeklē bērnudārzu, ļoti labi satiek arī ar vietējiem bērniem, nedaudz prot arī latviski, dažkārt pat nelabprāt nāk mājās no dārziņa.

Pa šo gadu Olgai un Jeļenai izdevies arī nedaudz apskatīt Latviju. Būts Jūrmalā, Jelgavā, Tērvetē. Protams, apskatīta arī Rundāles pils. Abas sievietes ar sajūsmu atceras tur redzēto skaistumu – šķitis, ka nonākušas pasakā, kur realitāte vienkārši pazūd.

Sākumā bija grūti pierast arī pie cenām eiro. Nācies galvā visu pārrēķināt grivnās, lai saprastu, cik kas maksā. Ukrainietes atzīst, ka Latvijā esot ļoti dārga maize, turklāt pavisam citādāka nekā dzimtenē. Ukrainā tā parasti ir klaipos pa 800 gramiem un pat kilogramu, tāda pamatīgāka. Protams, pavisam atšķirīgs ir arī šeit nopērkamais speķis.

Vēl Olga smejas, ka atmiņā noteikti paliks latviešu odi – kaut arī mājās tādi ir, tik nikni kā šejienes tie tomēr neesot.

Cilvēki ir noguruši
Kad lūdzam salīdzināt dzīvi te un Ukrainā pirms kara, Olga tūliņ nosaka, mājas tomēr ir mājas. Daudz sanākot atcerēties brīžus Ukrainā, kad kaut kas tracināja: «Tagad šķiet, ka tas nemaz vairs neērcinātu. Notikušais iemāca cienīt pat šādus mirkļus, jo novērtē, ka bija mājas, ģimene. Cik tomēr patiesi ir vārdi – kamēr nepazaudē, pa īstam nenovērtē. Tagad tā ir mācība uz visu mūžu, ka jāciena ģimene, sava dzīve.»
Ja vien neesot atslēgta elektrība (tagad kādas trīs nedēļas tā darbojas bez pārtraukuma), tad sazvanīšanās ar Ukrainā palikušajiem notiek pat vairākas reizes dienā. Olga atzīst, ka galva dun no visām ziņām, kuras redz televīzijā un saņem no dzimtenes. Ar bažām tur gaidot 24. februāri. Arī marts un aprīlis būšot smagi mēneši – tā secina Olga. Vispār šis gads varbūt būs pat smagāks nekā pērnais.

Sievietes stāsta, ka pa šo gadu tie, kas palikuši Ukrainā, esot kaut kā situācijai pielāgojušies. Tiesa, cilvēki esot ļoti noguruši. Jau no pirmās kara dienas daudzi gaida, kad tas beigsies. Ir arī izmisušie, kuri domā, ka karš turpināsies gadiem. «Bailīgi iet gulēt, jo nezini, kas būs nākamajā dienā. Meita stāsta, ka beidzot jau kādu brīdi sirēnas klusē. Iepriekš tās skanēja praktiski katru dienu, cilvēkus turot nepārtrauktā sasprindzinājumā,» stāsta Olga.

Tāpat viņa piebilst, ka daudzi pametuši Ukrainu, taču nav mazums arī tādu, kas jau ir atgriezušies. Arī no Saulaines vismaz četras ģimenes aizbraukušas atpakaļ uz Ukrainu. Kaut situācija dzimtenē joprojām ir neskaidra, ir grūti atrast darbu un, pieaugot cenām, īpaši pirmās nepieciešamības precēm, sarežģīti iztikt, tomēr tās ir mājas. Tie, kas nolēma jau atgriezties Ukrainā, esot teikuši – kā būs, tā būs, bet būsim mājās. Tur vienmēr ir labāk.

«Kaut tas murgs drīz beigtos. Ļoti gribas mājās,» cer Olga.