Ceļosim! Divas mentalitātes un trīs reliģiskās konfesijas.
Peipusa ezers man allaž saistījies ar zemledus makšķerniekiem un to stāstiņiem. Interneta vietnē visitpeipsi.com izlasīju viena šāda «bļitkotāja» atklātās izjūtas: «Lai arī šosezon šī man bija pirmā, pēdējā un vienīgā cope, ir īstas laimes izjūta. Es tur biju un to izbaudīju! Peipuss savā varenībā rada dziļu cieņu un bijību. Peipuss iedvesmo!»
Ceļojums uz Igauniju maršrutā – Peipusa ezers un tā piekrastes vecticībnieku un zvejnieku ciemi, Narva un Oru parks Somu jūras līča krastā, Pihticas pareizticīgo klosteris – nav tāls, nav dārgs, bet ir iespaidu un kolorītu noskaņu pildīts.
Nepārskatāms ūdens klaids
Peipuss – ceturtais lielākais Eiropā un vislielākais starprobežu ezers. Tā daļa ir Igaunijas teritorijā, daļa – Krievijā. Igaunijā mēdzot sacīt, ka saule savu ritējumu pa debesīm ik rītu sāk, iznirstot no Peipusa ezera viļņiem. Ekskursijas laikā vairākkārt pārņēma nereāls mulsums, jo šķita, ka Somu jūras līcis mainījis savu novietojumu. Tik milzīgs ūdens klaids ezeram šķiet tā kā nepiedienīgs. Tā platība ir 2613 km².
Zvejnieku pilsētiņā Mustvē mēs pusdienojām, maltītē, protams, zivju zupa, jo Peipusu, kurā mītot 35 sugu zivis, bez zivju garšošanas nedrīkst atstāt. Mustvē skatījām savdabīgas puķu dobes – zālienos, ielu malās novietotas vecas zvejas laivas, kurās sadēstīti ziedi. Vasaras saulgriežu vakarā kopš senseniem laikiem pie Peipusa mītošie vecās laivas esot ielaiduši ezerā un aizdedzinājuši – tā viņi pateikušies laivām par to darba mūžu.
Pusdienas gaidot, bridām pa ezermalu, saule spīdēja spoži, ūdens dzidrs, dzidrs… Fotografējāmies speciāli izgatavotā un uzstādītā fotorāmī uz ezera fona. Igaunijā šajā tūrisma sezonā visās apskates vietās bija izlikti koši rāmji, kuros gribas ielīst un sevi iemūžināt pie kāda objekta. Tad pēkšņi Peipuss satumsa un fotogrāfiem milzu ātrumā nāca virsū necaurredzams lietus aizkars. Tādu skatu nebiju piedzīvojusi – stāvu saulē un kā zemē iemieta raugos, kā tas ūdens blāķis tuvojas, bet nevaru izkustēties, un pēc dažām sekundēm jau biju slapja.
Baznīcas bez mācītājiem
Pirmie vecticībnieki uz Peipusa ezera šo krastu pārcēlās 17. gadsimta beigās, vairīdamies no cariskajā Krievijā notiekošās baznīcas modernizācijas.
Kallastes mazpilsētiņā, kurā mīt tikai 15% igauņu un kura tiek dēvēta arī par zemledus makšķernieku galvaspilsētu, ir skatāms gan Peipusa stāvkrasts ar sarkana smilš-akmens atsegumu, gan šajā pusē izslavētās sīpolu dobes, kas no mūsējām atšķiras ar savu lielo augstumu. Zivis un sīpoli ir Peipusa un piekrastes lielās vērtības, tos pērk ekskursanti arī kā suvenīrus. Nez, kāda būtu kopējā jutoņa, ja tūristu autobusā iekrautos ar zivīm un sīpolu virtenēm?
Priecē vietējā vecticībnieku baznīciņa – tumšdzeltenā tonī nokrāsota koka ēka ar brīnum-skaistām kokgriezumu mežģīnēm, apkārtne tīra un kārtīga. Dievnama durvis apmeklētājiem slēgtas, vaļā esot tikai svētdienu rītos. Vecticībniekiem nav savu mācītāju, bet ir sacītājtētiņi no ciema vīru vidus. Baznīcai un tās likumiem vecticībnieku dzīvē ir milzīga nozīme, taču mūsdienās liela daļa vairs netiekot ievērota. Uz ielas neredz ne sievas viscaur melnā apģērbā, ne vīrus garām bārdām.
Robežpilsēta Narva
Narvā, kas ir Igaunijas trešā lielākā pilsēta aiz Tallinas un Tartu, neparastība ir Eiropas Savienības un Krievijas robežpunkts tikpat kā pilsētas centrā. Lai nokļūtu no vienas valsts otrā, jāšķērso Narvas upe, auto rinda stāv uz gigantiska tilta, no kura paveras elpu aizraujošs skats – upe un tās abos krastos pa milzīgai viduslaiku cietokšņpilij. Šaipusē Narvas cietoksnis, otrā – Ivangorodas cietoksnis. Zinātāji atzīst, ka cita tik skaista robežas šķērsojuma punkta Eiropā neesot. Ceļš cauri Narvai ved uz Sanktpēterburgu.
No Narvas cietokšņa 50 m augstā torņa, kas tiek saukts par Garo Hermani, raugoties uz austrumiem, paveras skats uz iespaidīgo Narvas upes ieleju un pretējā upes krastā esošajiem Ivangorodas cietokšņa mūriem. Var saskatīt gan Krievijas karogu plīvojam, gan viņējo ekskursantus tās puses tornī.
Narvieši ir daudz strādājuši, lai cietokšņa muzeju izveidotu interesantu un atraktīvu. Ziemeļu pagalmā iekārtots Amatnieku kvartāls. Tur darbojas kalēja smēde, keramiķa ceplis, mežģīņu tirgotava, kokamatniecības darbnīca un monētu kaltuve. Visai mistiska ir 17. gadsimta stila aptieka.
Vienā no šī cietokšņa izstāžu telpām bija eksponētas skaņuplates. Tur es uzzināju, ka savulaik Rīgas skaņuplašu uzņēmums «Bellacord Electro» un padomju gados uz tā bāzes veidotā Rīgas skaņuplašu fabrika «Melodija» bija viena no vadošajām bijušajā Padomju Savienībā, arī igauņi savu mūziku ierakstījuši mūsu skaņuplatēs.
Vairums namu Narvā nav vecāki par sešdesmit gadiem, senā pilsētas daļa karos nopostīta. Vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir krievvalodīgie, daudzi no viņiem ieradušies te padomju gados, tāpēc šeit bieži dzirdama krievu valoda. Tallinas vecpilsētai līdzīgus krodziņus un kafejnīcas Narvā neatrast. Arī mēs vakariņojām viesnīcas restorānā, kur ierakstu pavadījumā krieviski dziedāja ar sevi ļoti apmierināts solists.
Klusuma un miera sala
Mežu ieskautajā Kuremē ciemā atrodas Pihticas Dievmātes aizmigšanas sieviešu klosteris, kas ir vienīgais darbojošais pareizticīgo klosteris Igaunijā. Klostera arhitektūras ansamblis ietver Dievmātes Aizmigšanas katedrāli ar pieciem kupoliem un sešas mazākas baznīciņas, koka namus mūķenēm, skolu, sociālo māju un hospitāli, telpas svētceļotājiem, kapsētu un svēto avotu, kuram tiek piedēvētas dziednieciskas īpašības.
Visas ēkas ir no koka, no iekšpuses apskatīt varējām vienīgi centrālo katedrāli, ko man un draudzenei pieteicās izrādīt kāds puisis no Zemgales, kas te ne pirmo reizi ieradies svētceļojumā. Viņš ļoti centās mūs pārliecināt par pareizticību kā vislabāko un pareizāko reliģiju, kas viņam devusi citu dzīvi. Sarunas bija interesantas. Mūķeņu privāto teritoriju un ēkas, protams, liegts apmeklēt. Klosterim ir sava bišu drava, liturģijā izmantojamās sveces ir pašu lietas. Lai arī daudz svētceļnieku un tūristu, tomēr klusuma un miera salas iespaids te nezūdošs.
Gluži norobežoties no mūsdienu merkantilisma gan neizdodas – ļaudis pulkiem vien vēlas uz mājām stiept dziednieciskā svētavota ūdeni. Kam nav savu trauku līdzi, iespējams nopirkt tukšas PET pudeles, to pārdevēju rinda jau priekšā. Un «tikai» par 70 centiem var iegādāties tukšu pudelīti…
