Bauskas novada Literātu apvienības sanāksmē 14. decembrī tika apspriesti un izvēlēti laikraksta Ziemsvētku numura literārajai lappusei iesniegtie darbi, kā arī pārrunāts aizvadītais, Vilim Plūdonim veltītais gads, kura notikumu kulminācija bija pieminekļa atklāšana.
Domas svētdien ievirzījās arī par nākamā, Raiņa un Aspazijas jubileju gada norisēm.
Nepieciešamība nav izprotama
Sanāksmē piedalījās arī ilggadējā Literātu apvienības koordinatore Daina Ziemele. Viņas rosināti, pievērsāmies nesenajai publikācijai «Bauskas Dzīvē» par novada himnas izvēli. Literātu vidū bija dažādi viedokļi gan par himnas nepieciešamību vispār, gan piedāvātajām kvalitātēm.
Ar nelielu atkāpi gribu izteikt tikai savas domas. Patiesībā aicinājums iesaistīties šajā apspriešanā un izvēles balsojumā mani, kā tagad sakām, neuzrunāja. Vai tiešām katram novadam, pagastam un apdzīvotai vietai vajag himnu? Tad varbūt jālūko arī prezidents, armija, pa kādai lidmašīnai un tankam arīdzan? Atvainojiet par ironiju!
Ja nopietnāk, rodas jautājumi: kādus pasākumus mēs ar šo himnu iesvētīsim, t. i., ievadīsim? Cik patiešām organiska un vajadzīga tās ieviešana, ko mūsu novada dzīvē tā apliecinās – dziedātprieku, vienotību, slavinājumu labklājības izaug-smei un priekam par to?
Par Ziedoņa Purva un Gata Zotova tekstiem un kompozīcijām – abi piedāvājumi labi. Trešā izvēle – Ingunas Zuikas teksts un mūzika «Veltījums Bauskai»… Potenciālās himnas pēdējais pants beidzas ar vārdiem: «Pa Ķirbakas saliņu klusi,/ Kāds pārītis vakarā klīst.» Skaisti, protams, bet…
Vārds «himna» cēlies no sengrieķu «humnos», un klasiskā izpratnē tā nozīme tiek tulkota kā pacilājoši iedvesmojoša dziesma-slavinājums notikumam vai pateicība Dievam. Tā identificē konkrētu cilvēku grupu, organizāciju vai valsti.
Ojāra Vācieša teksts
Taču galvenais, kas pievērsa manu uzmanību, ir piedziedājuma teksts «Mēmelei jāsatiek Mūsa,/ Lai Lielupe top!», kas atkārtojas 2× aiz katras I. Zuikas četrrindes…
1976. gadā izdevniecībā «Liesma» iznāca Ojāra Vācieša dzejoļu grāmata «Gamma», viens no muzikālākajiem dzejnieka krājumiem. Tajā 94. lappusē ir dzejolis «Šlāgeris par satikšanos». Citēju daļēji:
«Man bultai no smailes jānoberž rūsa,
tu drusciņ pagaidi, stop!
Mēmelei jāsatiek Mūsa,
lai Lielupe top!
Var uzsarkt pie pamales draudīga rūsa –
tu tīrumu veicīgāk kop!
Mēmelei jāsatiek Mūsa,
lai Lielupe top!»
Un seko vēl divi panti, kas beidzas ar tik raksturīgo «Mēmelei jāsatiek Mūsa…». Dzejolis radies laikā, kad O. Vācietis vairākkārt ciemojās Bauskā un uzstājās Reiņa Ādmīdiņa vadītajos pasākumos. Skolotāja Zaiga Zviedre ar lielu lepnumu šo dzejoli toreiz nosauca par veltījumu mūsu pilsētai. Neiedziļināšos autortiesību jautājumā, jo mēs nezinām I. Zuikas viedokli…
Galvenais tomēr, lai mūsu ambīcijas un pretenzijas vai, vienkāršāk izsakoties, labi gribētais atkal nenoved pie būtības un jēgas devalvācijas. Īstā himna izaug tautas sirdī, ejot soli solī ar visskarbākajiem likteņa pavērsieniem, lai izšķirīgos brīžos stiprinātu mūsu garaspēku.
