Mājas vārds. Vai «Spradžiem» kāda saistība ar kukaiņiem?
Iecavas novadā, Emburgas ceļa kreisajā pusē, ir senas mājas «Spradži». Vairākās paaudzēs tur dzīvojusi Viduleju dzimta. Vienā sētā bijušas daudzas mājas – «Gala Spradži», «Lejas Spradži», 1926. gadā Nikolajs Vidulejs uzslējis pēdējo namu – «Spradžus». Tagad te saimnieko Elīna un Inārs Klāsupi.
Viduleju dzimtas stāsts
Dzimtas stāsts ir bagāts, to atklāj novadpētnieka Ēvalda Kivilanda grāmata «Daudzu ceļu krustojumā»: Pēteris Vidulejs no 1860. līdz 1915. gadam bijis kordiriģents Iecavas dziedāšanas biedrībā. Vēlāk, 1920. – 1944. gadā, biedrības kori vadīja viņa dēls Nikolajs. Otrs dēls Pēteris bija virsleitnants, bet Jūlijs Vidulejs no 1944. līdz 1976. gadam bija mācītājs Iecavas Lambārtes draudzē. Pēc Otrā pasaules kara vairākus Vidulejus represēja.
No izsūtījuma 1955. gadā atgriezās Nikolaja meita Mirdza un sieva Alise, kura ir dzejnieces Ineses Zanderes vecāmāte. Dzimtas mājās viņas vairs nelaida, tāpēc abas apmetās Iecavā. Izsūtīšanas dienā, 1949. gada 25. martā, Mirdza strādājusi pastā, darba laikā jutusi dīvainu nemieru, nevarēdama to izprast, skriešus devusies mājās. Kad tām tuvojusies, ieraudzījusi mammu un tēti sēžamies ratos, nezinādama, ko iesākt, arī viņa kāpusi ratos. Nikolajs miris 11. aprīlī ceļā uz Sibīriju, Omskas apgabala Krutinkas rajonā.
Viduleju dzimtas ļaudis «Spradžos» vairs nedzīvo, un tā laika daudzās saimniecības ēkas ir zudušas. Tagad «Spradžos» saimnieko iecavnieki Elīna un Inārs Klāsupi un viņu atvasītes Katrīna un Emīls.
No īrniekiem par saimniekiem
Atmodas laikā Viduleju dzimtai izdevās namu atgūt, taču ilgstoši tur neviens nesaimniekoja. Ēkai bija jāveltī daudz rūpju un mīlestības, un saimnieki saprata, ka vajadzīgi iemītnieki, kas «Spradžus» pieskata.
Gādību par seno ēku uzņēmās Elīna un Inārs. Laikam ritot, māja tiek piedāvāta pārdošanā, Elīna un Inārs kļūt par tās īstajiem un vienīgajiem saimniekiem. «Pēc kolhoza laikiem nams bija diezgan papostīts un nolaists. Esam te krietni strādājuši, bet vēl ļoti daudz jādara,» atklāj Elīna. Kaimiņš reiz stāstījis, ka šeit laika gaitā dzīvojušas aptuveni 12 ģimenes.
Elīna «Spradžus» atminas jau no 12 gadu vecuma, kad reiz abas ar mammu devušās uz šejieni talkās. «Piegāju pie ābeles un apsēdos. Kad pagriezos, bija dīvaina, neizskaidrojama sajūta, un es nodomāju – kā gribētu šeit dzīvot!» atceras Elīna.
Pagāja desmit gadu, Elīna apprecējās, un viņiem piedāvāja kļūt par «Spradžu» īrniekiem. Pāris sakopa māju, sakārtoja pagalmu, apstrādāja zemi. Kādu dienu, pieejot pie ābeles, Elīnā atkal uzbangoja dīvainas izjūtas. «Tai brīdī atminējos, kā toreiz, sēžot zem ābeles, jutu to pašu, ko tagad. Varbūt toreiz vēl īsti neapzinājos, bet nu saprotu – tā bija sava veida zīme, ka man šeit jābūt, te ir mana vieta, un te nu es esmu,» smaidot stāsta Elīna.
Krāsniņu nenojauks
Elīna ir skolotāja Iecavas novada Zālītes speciālajā internātpamatskolā, vīrs strādā SIA «Rakmente», bērni – Emīls un Katrīna – mācās Iecavas vidusskolā. Kad darbdiena beigusies, dzīve raiti un jautri rit «Spradžos».
Rudeņos un pavasaros ārā uz uguns tiek vārīta zupa un plovs. Ikdiena šeit nav iedomājama bez vecās «Spradžu» krāsniņas un Elīnas ceptajiem gardajiem pīrāgiem. «Kamēr būšu dzīva, šī krāsniņa darbosies, neviens to nenojauks,» stingri piesaka Elīna.
Māju no Iecavas centra šķir vien trīs kilometri. Izejot augšā uz Emburgas ceļa līkuma, lepni slejas baltās baznīcas tornis. Vasara ir brīnišķīgs laiks, kad pastaigā līdz Iecavai to vērot. Šeit ir miers un klusums – lauku sētu burvība. Ar patiesu pārliecību Elīna atzīst: «Man viss šeit patīk, šī ir mana vieta, nevaru iedomāties sevi kur citur.»
Paliek vien nenoskaidrots jautājums – kāpēc mājas vārds ir «Spradži»? Sarunas laikā izskan versija, ka daudzi nosaukumi piešķirti par godu māju saimnieku uzvārdiem, bet šis nebūs tas gadījums. Vai tas saistīts ar spradžiem? Elīna vien nosmej: «Nevaru apgalvot kā patiesību, bet šeit tomēr mitinās tādi dīvaini kukainīši, kas to lai zina, varbūt tāpēc arī «Spradži».»
