Aizraušanās. Pensionāre kolekcijas gatava arī atdāvināt.
Pensionētā baušķeniece Irma Bērziņa ikdienai radusi ļoti daudzveidīgu piepildījumu. Kundze, būdama cienījamos gados, nav nīgra mājās sēdētāja. Esot pensijā, viņa, šķiet, turpina tikpat rosīgu dzīvesveidu kā darba gados.
Uzklausot kolekcionāres stāstus par viņas vaļaspriekiem, secinu, ka dažādu neparastu, interesantu, pat oriģinālu mantu krājumi ir vairāku lappušu aprakstīšanas vērti. Taču šoreiz izvēlamies runāt par tējas kanniņām – teju simt dažādas formas, krāsas, tilpuma traukiem, kuri paredzēti tējas, varbūt arī kafijas pasniegšanai.
Laimes jau pietiek
Saimniece atzīst, ka garšīgs dzeramais kādu reizi bijis katrā no kolekcijas kanniņām, tomēr ikdienā reti kura no tām tiek lietota. «Traukiem ir tāda nelāga īpašība – tie mēdz saplīst. Tas jau gan ir uz laimi, bet kam man tik daudz laimes?! Labāk lai man tās kanniņas pastāv nesaplīsušas!» Irmas valoda, kā ierasts, ir jokiem pilna.
Cilājot porcelāna, arī māla traukus, kolekcionāre parāda pirmo, iespējams, vērtīgāko sava vākuma eksemplāru – mazu, šķietami necilu zaļas krāsas trauciņu. Pretēji tā ārējai vienkāršībai vērtība slēpjas kanniņas «stāstā». Savulaik Kuzņecova porcelāna fabrikā darinātais trauks Irmai ir mantojumā no mammas. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā darināts, tas izceļojis Krieviju, kur noteikti ticis arī lietderīgi izmantots. Pirms gadiem trīsdesmit šī kanniņa nonākusi Irmas īpašumā.
Mīļākie – oranžie toņi
«Tā pamazām šie trauki pie manis ierodas. Vairākums ir pašas pirkti gan Latvijā, gan citās zemēs. Paziņas, kas zināja par šādu manu aizraušanos, ieteica, kur ir kas interesants nopērkams. Agrākos gados jau nebija kā tagad – ej tik un pērc! Vienu otru krāšņu kanniņu savulaik esmu ar uguni dzenājusi, kamēr no veikala plaukta tā manā skapī nonākusi,» atklāj kolekcionāre.
Viņa arī skaidro, ka tagad šīs kanniņas kalpo galvenokārt kā atmiņu glabātājas par agrākajiem laikiem, par darba gadiem, apceļotām zemēm. Koraļļu krāsas tējas kannu Irma Bērziņa nopirkusi par naudu, kas sakrāta, strādājot par tiesu piesēdētāju. Uzbeku motīviem rotāta krūka atvesta no ceļojuma pa Vidusāziju un nopirkta Buhārā. Cita kanniņa ceļu uz Bausku mērojusi no Bulgārijas.
«Man mīļākie ir oranžie toņi, tādēļ tos var redzēt daudzos manas kolekcijas eksemplāros. Kaut kur lasīju, ka oranžā nokrāsa esot biznesa jomai raksturīga. Tad nu es arī esmu sava veida biznesmene,» stāstījumu par sevi Irma ik palaikam papildina ar kādu joku.
Dāvana dakterim Glāzītim
Pensionāre neslēpj, ka gadu gaitā savākti dažādu mantu lieli krājumi. Daudz kas ir jau atdāvināts citiem. Irmai bijusi interesanta dažādu formu, krāsu, materiālu gaiļu kolekcija. Pienācis Gaiļa gads, un visus «dziedātājus» kundze atdāvinājusi. Tad nu māja no šiem «putniem» esot tīra. Līdzīgi arī kāda cita kolekcionāra īpašumā nonākusi seno laiku nauda.
«Man viena liela kaste pilna ar dažnedažādām interesantām glāzītēm: lielām, mazām, krāsainām – visvisādām. Atceros, bija mums Bauskā dakteris Glāzītis. Nezinu, kur viņš tagad ir pazudis. Ja zinātu adresi, nosūtītu viņam dāvinājumu – savu glāzīšu kolekciju. Tas, man šķiet, būtu interesanti. Bet zini, ko man tagad visvairāk vajadzētu – prātīgu onkuli, kuram vēl ir galva uz pleciem un kuram būtu sava māja, pirtiņa un «Volga». Pie tāda tad es gan ietu dzīvot. Vienā istabā skapjos un bufetēs varētu izstādīt savas kolekcijas. Pēc pirtiņas mēs abi varētu iedzert zāļu tēju, jo tās pirktās maisiņos man nepavisam negaršo. Un tad mēs kopā izbrauktu ar «Volgu». Tās tik, lūk, būtu jaukas vecumdienas!» ar šķelmīgu smaidu sejā nākotnes vīzijas uzbur pensionētā kolekcionāre.
Viņa gan uzreiz steidz paskaidrot, ka tie tikai tāda veca cilvēka sapņi. «Bet kas man cits atliek – sapņot un smaidīt. Neiešu jau es gausties un visiem raudāt uz pleca,» ar optimismu atvadās Irma Bērziņa.
