Laika ainavā mēs saskatām tikai mazu gabaliņu. Gads ir kā vēja pūsma. Tas ierodas no nekurienes un aizšalc, neatstājot pēdas. Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka aizvadīto gadu nozīmīguma ekvivalents ir paveiktie darbi.
Laika ainavā mēs saskatām tikai mazu gabaliņu. Gads ir kā vēja pūsma. Tas ierodas no nekurienes un aizšalc, neatstājot pēdas. Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka aizvadīto gadu nozīmīguma ekvivalents ir paveiktie darbi. Tikai tas, kas ir ieraugāms un aptaustāms, mums šķiet vislielākā vērtība. Šajā laika ainavā visa kā ir daudz – darījumi, jaunas ēkas, mašīnas, priekšmeti, dokumentu pilnas atvilktnes –, izņemot mūs pašus, jo esam pārvērtušies tikai par materiālo vai intelektuālo vērtību radītājiem un patērētājiem.
Personisku atmiņu par aizvadītajām nedēļām, mēnešiem, gadiem kļūst aizvien mazāk, jo atcerēties var tikai to, kas ir paša izjusts, piedzīvots un pārdzīvots. Aizmirstība ir daļa no tās cenas, ko mums ir nācies samaksāt par civilizāciju, uzskata zviedru zinātnieks un rakstnieks Pēteris Nīlsons. Mūsu atmiņas vairs neglabājas sirdī, bet datora cietajā diskā. Kas notiktu, ja pēkšņi visā pasaulē šīs neaizvietojamās ierīces pārstātu darboties? Tajā mirklī izzustu atmiņu pēdējās liecības. Vai mēs spētu tās restaurēt un saglabāt, neredzot nevienu teksta rindiņu, nevienu attēlu?
Brīžiem esmu atskārtusi, ka sāku darboties kā automātiskā režīmā ieprogrammēta iekārta, jo iztēle, emocijas un izjūtas kļūst ne jau gluži par ienaidniekiem, taču par traucēkļiem gan, jo šis “komplekts” ir ļoti neparocīgs. Tas padara cilvēku vieglāk ievainojamu. Vienkāršāk ir atrasties ārpus tā visa un arī ārpus atmiņām līdz skaudram atskārsmes brīdim, ieraugot, cik vienmuļa un tukša ir kļuvusi personiskā laika ainava.
“Mūsu dzīve ir ceļš uz daudziem mērķiem – uz atpūtas vietām un acumirkļiem, kas dod mums atalgojumu par pūlēm un nemieru, par visām pieviltām cerībām un pelēkām darbdienām. Es itin nekā nezinu par dzīves jēgu, bet mums visiem gadās brīži, kad nojaušam un aptveram ko tādu, kas dzīvi dara dzīvotvērtu. Kāds sastapts cilvēks, daži uzrakstīti vārdi, kāds krastmalā atrasts skaists akmens – tieši tam un nekam citam varētu būt jēga…” Tas atkal ir Pēteris Nīlsons. Vienkāršās, šķietami nenozīmīgās lietas, par ko viņš raksta, kļūs par mūsu atmiņu briljantiņiem. Katrs gads, neatkarīgi no veiksmes vai neizdošanās, tādus piedāvā. Mūsu ziņā ir tos ieraudzīt, satvert un paturēt.
Vecgada vakarā Ilmāra Šlāpina jaunā dzeju krājuma nodaļā “No vēstulēm Dievam” nejauši uzšķīru lappusi ar dzejoli, kurā iemirdzas ātri zūdoša mirkļa jēgpilnais skaistums: “par visu vairāk nomierina, zini,/kad svece izdeg un tu redzi –/liesma nenoplok, deglis/iegrimst parafīna peldē/tu saproti, ka viss ir tā, kā vajag,/un lietām sava gaita nemainīga/tāpat kā desmit tūkstoš gadus vēlāk/ bet Tev jau laikam tas ir labāk/redzams.
