Līdzās daudziem ceļu satiksmes dalībniekiem uz mūsu maģistrālēm sastopami arī autobusi. Pēdējā laikā tie ir arvien ietilpīgāki, modernāki un ērtāki. Šoreiz sarunā par autolietām piedalās autobusa vadītājs ar desmit gadu stāžu Raivo Juberts.
Līdzās daudziem ceļu satiksmes dalībniekiem uz mūsu maģistrālēm sastopami arī autobusi. Pēdējā laikā tie ir arvien ietilpīgāki, modernāki un ērtāki. Šoreiz sarunā par autolietām piedalās autobusa vadītājs ar desmit gadu stāžu Raivo Juberts.
Spiež grāvī
Kādi esam mēs, mašīnu vadītāji, autobusa šoferim pa logu veroties?
– Situācija kļūst arvien labāka. Manuprāt, cilvēki vairāk ceļo, paši ar mašīnām brauc uz Eiropu un samācās labos tikumus. Īpaši jāuzteic vieglo automobiļu vadītāji. Pilsētā, izbraucot no pieturvietas, nu jau vai vienmēr palaidīs. Esmu gan novērojis, ka, piemēram, Zaļās un Slimnīcas ielas krustojumā, kreiso pagriezienu taisot, parasti palaiž tas šoferis, kurš ikdienā vada autobusu, bet brīvdienā apsēdies pie vieglās mašīnas stūres.
Tomēr steiga un nepacietība vēl ir ļoti raksturīgas. Ja pie Operas vai Dailes teātra jāizstūrē no laukuma, jāapgriežas un vajag vairāk vietas, vieglais nepalaidīs. Tas līdīs garām, lai arī pats riskē sev sānus noskrāpēt, bet pagaidīt minūti – to gan nē.
Ir dzirdēts, arī pieredzēts, ka īpaši nekaunīgi uz ceļa ir kravas auto vadītāji. Vai busus arī viņi neciena?
– Jā, tā ir problēma. Fūres joprojām pa mūsu ceļiem brauc ļoti agresīvi. Bieži pašam ir nācies rauties maliņā, jo fūre apdzen un spiež grāvī.
Bet kāpēc? Nu nevar taču būt tā, ka visi kravas auto šoferi ir agresīvi, kā tagad mēdz sacīt, “atsaldētie”.
– Visi kravas auto šoferi tādi nav. Ar vairākiem esmu runājis, normāli cilvēki. Daži pat teikuši, ka pašiem gribas kādreiz izkāpt no mašīnas un sadot pa purnu dažam labam kolēģim. Problēmu saskatu tajā, ka daudz ir gados jaunu kravas automobiļu vadītāju. Viņiem trūkst dzīves pieredzes, nav izkoptas savstarpējās attiecības. Turklāt mūsdienu kravas auto nav vecie padomju laika gaziki, kas knapi kustējās. Tās ir ļoti jaudīgas, moderni aprīkotas automašīnas. Iekāpj tāds šoferis no vieglā automobiļa fūrē un domā, ka ar to var braukt tieši tāpat. Tehniski tas ir iespējams, bet mūsu apstākļi – ceļu platums un kvalitāte – to neļauj. Te nav nedz Vācijas autobāņi, nedz filmās skatītās Amerikas maģistrāles.
Zemās bezizejas
Kādi tad ir mūsu ceļi, laukumi? Vai visur var ērti iebraukt? Vai nav nācies kādreiz nokļūt šaurā bezizejā?
– Zemesceļi dažviet ir ļoti slikti. Uz Velna akmeni Sabilē braucu ar piecu līdz desmit kilometru ātrumu stundā, lai pasažieri nepaliktu bez zobiem. Bieži nākas stūrēt uz “Lejeniekiem”, vedu skolēnus pa Īslīces pagastu. Tur ceļi ir krietni labāki.
Stāvlaukumi gan mums šauri un neērti. Kad atvizinu tūristus uz Bauskas pilskalnu, laukumā pie kafejnīcas autobusu grūti nolikt, jābūt lielai izmanībai. Iebraukt jau vēl var, bet apgriezties, ja laukumā ir daži vieglie, nav iespējams. Sarežģīti stūrēt pa dažu vecpilsētu, piemēram, Kuldīgas, šaurajām ieliņām.
Vairāk gribētu runāt par zemajām bezizejām. Mans pusotrstāvīgais autobuss ir 3,85 metrus augsts, lielie divstāvu busi sasniedz pat 4,15 metrus. Zem daudziem tiltiem, viaduktiem, īpaši Rīgas centrā, netiekam. Latvijā zemās vietas mums jau ir zināmas, bet pagājušajā gadā Prāgā nonācu īstā “tupikā”. Piebraucām pie viena tilta, otrs šoferis izkāpa ārā, paskatījās, un sapratām, ka cauri netiksim. Tad nu uz minūtēm desmit visa satiksme apstājās. Pat tramvajs gaidīja, kamēr savu lielo busu uz šaurās ieliņas apgriezām. Jāteic, pret mums izturējās ar sapratni.
Kādas ir galvenās atšķirības, vadot autobusu un mašīnu?
– Ir jādomā par gabarītiem. Autobuss vairāk šūpojas, līkumos lielāka iespēja apgāzties. Tas ir daudz smagāks, tāpēc garāks ir bremzēšanas ceļš. Ziemā uz slidenas brauktuves jābūt ļoti uzmanīgiem. Nesen Igaunijā apgāzās autobuss, pirms kāda laika vairākās avārijās bija iesaistīti firmas “Ecolines” busi. Pilnīgi saprotu tās situācijas – uz slidena ceļa vadītāji nebija izvēlējušies drošu ātrumu. Ja sanes vieglo auto, to iespējams “iztaisnot” un aizbraukt tālāk. Bet, ja tas notiek ar busu, tad ar 16 tonnu masu vairs neko nevar izdarīt. Ar lielu ātrumu traucoties, sānslīdē autobusa šoferis ir bezspēcīgs.
Vai ir normāli izveidots grafiks, kurā paredzēts SIA “Aips” autobusiem stundas un desmit minūšu laikā no Bauskas nokļūt Rīgā?
– Pa maģistrāli A-7 uz Rīgu ar autobusu var aizbraukt stundas laikā. Protams, jāskatās, kāds ir ceļš. To nevar izdarīt tagad, kad notiek remonts.
Aicina padungot līdzi
Kādi esam mēs, pasažieri? Vai labāk ekskursijās braukt ar skolēniem – jautriem un bezbēdīgiem – vai ar hokeja faniem, kuri visu ceļu dzied un dzer?
– Skolēniem jau nav ne vainas. Tikai šoferim šādi pasažieri rada lielāku atbildību. Bērni nesēž tik mierīgi kā pieaugušie, biežāk jālūkojas spogulī. Reiz braucu un skatos, kāds pa vidējo durvju spraugu cauri gumijām izbāzis roku un vicina plaukstu. Tādas lietas viņi var dabūt gatavas. Arī dziedošie un trokšņainie hokeja fani nav sliktākā publika.
Vai šoferis jūt, kāda tūristu grupā ir gaisotne?
– Noteikti. Svarīgi, kā uzvedas pasažieri. Pilsētā, piemēram, patīkamāk, ja visi sēž savās vietās, ir klusāki. Uz vienmuļas maģistrāles jauki, ja uzdzied, pajoko, paaicina šoferīti padungot līdzi. Tad ir patīkami, ka salonā skan mūzika, braucēji skatās kādu filmu, iedzer kafiju.
Vairāku cilvēku pārvadāšana ir milzu atbildība. Tie, kas autobusu nav stūrējuši, varbūt pat neiedomāsies, ka, strauji bremzējot, vieglajā automobilī reaģēs viens divi braucēji, bet autobusā to jutīs piecdesmit cilvēku. Kāds varbūt tajā brīdī dzer kafiju, lasa vai ir piecēlies kājās.
Aicinājumam jābūt
Kāpēc autobusu šoferi cits citu vienmēr sveicina? Agrāk domāju – vai viņi visi ir draugi, radi, paziņas? Vai tā ir kāda slepena brālība?
– Nekā slepena tur nav. Kad 1989. gadā mācījos autobusu šoferu kursos, instruktors teica – jāielāgo trīs lietas: jāskatās uz ceļu, uz spidometru un jāsveicina citi busu šoferi. Tas ir sava veida rituāls, ko ievēro ne tikai Latvijā. Tā mēs varbūt apliecinām piederību autobusu šoferu brālībai. Ja kādreiz objektīvu iemeslu dēļ nepamāju, tad vēl labu laiku ir tāda kā kauna izjūta.
Būt par autobusa šoferi – tā ir sirdslieta vai darbs?
– Atceros, 1. klasē skolā rakstīju, ka gribu būt par autobusa šoferi. Tātad kaut kāda sirdslieta tā tomēr man ir. Darīt šo darbu jau var ikviens, tomēr aicinājumam jābūt. Tad būs gan prieks, gan kvalitāte.
Kāda ir sajūta, kad no autobusa piesēstas pie vieglās mašīnas stūres?
– Tagad jau busi ir tehniski moderni, aprīkoti ar visādām palīgierīcēm un tikpat viegli vadāmi kā vieglās mašīnas. Tomēr atšķirība ir. Kad vieglajā iekāpju, ir sajūta, it kā dīvānā būtu apsēdies. Vieglo vadīt jau nav darbs, bet atpūta.
