Dāviņu pagasta Bruknas Kalna svētību kopienā Bauskas novadā ik nedēļu ierodas talcinieku grupas. Brīvprātīgie palīgi dara dažādus neatliekamus pavasara darbus plašajā saimniecībā un iejūtas stingri reglamentētajā dzīves ritmā, kas valda atkarību dziedināšanas kristīgajā kopienā.
Patīk vide un attieksme
Šonedēļ vienu diennakti Bruknas muižā pavadīja Rīgas J. Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolas deviņi audzēkņi. Viņi ir 17 – 21 gadu veci jaunieši. Izglītības iestādes pārstāvji Bruknā talko jau otro reizi. Iepriekšējā bija pagājušā gada decembrī, kad rīdzinieki palīdzēja ieklāt bruģi pie muižas dienvidu fasādes ieejas, stāsta 12. klases skolniece Evija Mincāne. Viņa ar nepacietību gaidīja otru iespēju doties uz Bruknu.
«Man ļoti iepatikās draudzīgā vide, darbošanās kopā ar pastāvīgajiem iedzīvotājiem un personālu, sirsnīgā attieksme. Decembrī Bruknā pavadījām vairākas stundas, bet šoreiz paliksim veselu diennakti, lai pēc darba iekļautos kopienas ikdienas ritmā, piedaloties kopīgās pusdienās un vakariņās, lūgšanās un dziedājumos, uzklausot kopienas iedzīvotāju liecības par ticības nozīmi viņu dzīvē. Bruknas kopienā var ļoti labi redzēt, kā ticība pārveido un disciplinē cilvēkus, kuru dzīvē iepriekš valdīja alkohola un narkotiku atkarības posts,» spriež Evija.
Novadnieki un domubiedri
Talkas iniciatore ir Rīgas skolas jauniešu teātra vadītāja Marika Antonova. Tajā darbojas arī vājdzirdīgi un nedzirdīgi dalībnieki, jaunieši ar garīgās veselības traucējumiem. Marika kopā ar kolēģi ir nodibinājusi savu teātri «Azotē», kā arī Latvijas Nedzirdīgo savienības kluba «Rītausmas» sieviešu amatierteātri.
Astoņus gadus studējot Čehijā, M. Antonova ir ieguvusi nedzirdīgo drāmas terapijas speciālistes kvalifikāciju, kas Latvijā ir vien nedaudziem. Pirms trim gadiem Marika absolvēja Brno L. Janāčeka Teātra un mūzikas augstskolas Teātra un audzināšanas nodaļas doktorantūru. Pēc studijām viņai piedāvāja pasniedzējas darbu augstskolā. Nostrādājusi vienu gadu, jaunā speciāliste nolēma atgriezties dzimtenē. Viņa atklāj: «Man trūka vārdos nenoformulējamas jēgas. Darbs augstskolā bija ļoti labs, ieinteresēti sadarbības partneri, daudz izaugsmes iespēju, tomēr izlēmu atgriezties Latvijā, lai ar teātra mākslas metodēm palīdzētu bērniem, jauniešiem un pieaugušiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām integrēties sabiedrībā, kļūt priecīgākiem un laimīgākiem.»
Marika, tāpat kā Bruknas Kalna svētību kopienas vadītājs katoļu priesteris Andrejs Mediņš, ir bārbeliete. Viņas mamma Andrejam bērnībā mācīja matemātiku, bet tētis bija Bārbeles pamatskolas direktors. Jau būdama pieaugusi, Marika īpaši novērtēja A. Mediņa centienus palīdzēt no sabiedrības izstumtajiem
Meklē atbildes
Pieredze, ko vakarskolas audzēkņi gūst kopienā, ir ārkārtīgi svarīga personības attīstībai, jo veicina iecietību, labestību, draudzīgumu pret visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu stāvokļa sabiedrībā, uzskata Marika.
Viņai piekrīt 11. klases audzēknis Toms Strazdiņš: «Kalna svētību kopiena ir vieta, kur cilvēkiem dota iespēja mainīties. Mani izbrīnīja, ka visi čakli strādā un pat smagus darbus veic ar prieku. Viņu sirdis atvērtas pateicībai. Braukt talkā uz Bruknu man ieteica mamma. Viņa ir daudz dzirdējusi un lasījusi par šo kopienu. Esmu kristīts baptistu baznīcā. Apmeklēju dievkalpojumus savā draudzē Rīgā, piedalos jauniešu kalpošanā. Esmu bijis Rīgas Mateja baptistu draudzes dievkalpojumos. Meklēju atbildes uz svarīgiem jautājumiem, mēģinu saprast Dieva gribu. Mana problēma ir smēķēšana. Pīpēju jau astoņus gadus un ļoti gribu to atmest. Zolitūdes mikrroajonā, kur dzīvoju, agrāk cigaretes brīvi varēja nopirkt pat pirmklasnieki. Tagad situācija ir nedaudz mainījusies.»
Turpinās sadarbību
Vakarskolas 11. klases audzēkne Kristīne Viļjeva Bruknā bija pirmo reizi. Viņa priecājas par skaisto dabu, kopienas vadītāju un iedzīvotāju draudzīgo attieksmi. Kristīne vēlas labāk saprast, kā Bruknā notiek atkarību dziedināšana. Pirmais iespaids viņai jau ir – fizisks darbs un lūgšanas ir ceļš, lai sāktu atgriešanos pilnvērtīgā dzīvē.
Talkas nav vienīgā iespēja, lai vakarskolēni ciešāk sadraudzētos un kopīgi īstenotu labas idejas. Evija Mincāne ar sajūsmu stāsta par skolas teātri, kurā darbojas ceturto gadu. Viņa min teātra kritiķu cildināto izrādi «Ja paveiksies». Šajā Rīgas vidusskolā cilvēki ar dzirdes problēmām mācās gan atsevišķās, gan integrētās klasēs. Izrāde par latviešiem, kuri dodas svešumā, lai izdzīvotu, pērn spēlēta dažādās auditorijās, arī Rīgas pilsētas svētkos.
Marika Antonova un viņas audzēkņi vēlas atkal atbraukt uz Bruknu, ar brīvprātīgu darbu un pozitīvām domām atbalstot kopienu.
