Pērn man bija iespēja apskatīt Bauskas novada Mežotnes pagasta Strēlnieku multifunkcionālo centru. Radās cerīgs iespaids –
nelielajā ciematā aiz kilometriem slikta ceļa, mērot no A7, pēc ikdienas darba ļaudis dzied, dejo, spēlē teātri, galda tenisu un novusu, iesaka jaunas nodarbes, ar ko aizpildīt brīvo laiku. Īsts paraugs lauku dzīvības uzturēšanā!
Tagad pēc pašdarbnieku stāstītā viss šķiet citādi. Vārdos latviskās kultūras tiešos kopējus pašvaldība atbalsta, taču darbos to te nejūt. Dejotājiem tērpi bija jāaizņemas no cita kolektīva, nemanāmi piediedzot pēc izmēra bikses vai svārkus. Pēc tam taču jādod atpakaļ… Zinot plašo pieredzi ar jaunu tērpu darināšanu par Eiropas naudu, kultūras rīkotājiem vaicājuši, kad viņiem tādi būs. Atbilde skanējusi –
neviens jums te projektus nerakstīs, labāk nāciet dejot uz centru! Kas domāts ar centru? Varbūt Brisele?
Vokālā ansambļa dalībnieki tērpus šuvuši par pašu naudu pēc tam, kad skatē saņēmuši mazāk punktu par raibu izskatu. Kliedzošs nesmukums, turklāt Latvijas mērogā, piedzīvots nupat vokālo ansambļu saietā. Atbraucējam ģitāristam savu instrumentu nācies pieštimmēt pie ļoti vecajām un nodzītajām, gluži greizi skanošajām klavierēm. Saņēmuši komplimentu – kā jūs varat tik labi dziedāt, ja strādājat ar tik sliktu instrumentu?! Koncerta beigās ansambļa pārstāve atvainojusies ciemiņiem, ka nākas iztikt ar to, kas ir. Pašvaldība nav reaģējusi uz lūgumiem sagādāt pienācīgas klavieres.
Kad dzirdu gaudas par ļauno Eiropu, kas iztukšo laukus, gribas rūgti smieties. Tie esam mēs paši, kam vienalga, vai attālā ciematā cilvēkiem būs ne tikai maize, bet arī garīgā barība kultūras izteiksmē. Nepietiek ar to, ka dejot un dziedāt var «centrā». Kamēr vien ir cilvēki, viņiem jābūt iespējai sevi bagātināt arī lauku ciematā.
