Aizraušanās. Pazudušo kareivju meklētāji gūst gandarījumu un veselību.
Rundāles novada Svitenes muižas leģendu naktī īpašu apmeklētāju uzmanību pievilka telpa, uz kuras durvīm bija uzraksts «Izrakumu un kapiņu stāsti». Aiz tām pavērās aizraujoša aina ar atradumiem mežā, ko savās gaitās savākuši biedrības «Meklētāju vienība «Zvaigzne»» Bauskas grupas dalībnieki Ivars Mežezers, Ivo Kapkalns un Rolands Pureniņš.
Meklē Polijā
Vīri darbojas piecus gadus, Latvijā atraduši vairāk nekā 180 kritušos karavīrus no dažādām armijām, kas laika gaitā sagūluši mūsu mežos, pļavās, purvos. Tuvinieki tagad zina, kur ir viņu atdusas vieta, daudzi laika gaitā pārapbedīti, sniedzot mieru gadu desmitiem neziņā dzīvojušajiem radiniekiem.
Baušķenieki piedalījušies arī divās misijās Polijā, uz kurām uzaicinājuši šīs zemes kolēģi no vienības «Witez». Meklētājus atbalstīja Polijas valdība – sarūpēta naktsmītne, ēdiens, degviela transportam. «Meklēšana notika kopā ar vienību «Daugava», kopumā ekshumēti ap 750 kritušo kareivju,» stāsta Ivars.
Mežā iešanu ar mantrausīgāku mērķi nekā sēņošana un ogošana savulaik sācis Ivo, atradis pa kādai monētai, izšautai čaulītei. Tad pievienojies Ivars un aizrāvies. Iepazīšanās ar Lauri Kalēju no Skrīveriem bija pamats «Zvaigznes» izveidei. «Pirmajos kopīgajos izbraukumos sapratām, ka nevar nemeklēt. Pats esmu bijis karavīrs. Vienība aug, esam 22 biedri un desmit palīgi meklēšanā un rakšanā,» saka Ivars. Ieguvums nav tikai gandarījums par mieru, ko sniedz laika griežos maltajiem cilvēkiem, bet arī pašu veselības uzlabošanās pēc rosīgajām pastaigām mežā.
Pārbauda leģendas
Meklētāji atrod formas tērpa daļas, zīmotnes, ieročus, blašķes, katliņus, ēdamrīkus, kareivju identifikācijas žetonus, pat kapsulas ar personas datiem. Pēc apbalvojuma numerācijas var pazīt kareivi, sameklēt viņa radiniekus. Viens tāds atrastais guldīts dzimtas kapos, ilgi gaidītajā bēru ceremonijā piedalījušies arī atradēji. «Tādos brīžos saproti, ka darbs nav veltīgs.»
Meklētājiem palīdz tautā glabātie stāsti un leģendas. «Ķekavas mežos vietējie parādīja vietu, kur it kā aprakti divi vācu kareivji. Kritušos atradām, bet viens bija padomju armijas ierindnieks, otrs – leitnants. Katram kabatā pa divlatniekam, virsnieka pirkstā gredzens ar ozollapām un sarkanbaltsarkano karogu. Secinājām, ka tie bijuši latviešu puiši,» stāsta atradēji.
Meklētājiem svarīgi labi darbarīki. «Mana Zuze,» smaida Ivars, rādīdams metāla detektoru un tā kompanjoni lāpstu. Vīri izmanto arī garus, smailus tērauda iesmus. Ar to palīdzību viegli atrast vietas, kur reiz rakts ierakums vai kapavieta. Mežam vajadzīgs ērts un silts apģērbs, labi apavi, lukturi, kompass, neaizstājams ir planšetdators ar vecajām kartēm un kauju shēmām. Finansējums ir pašu līdzekļi.
Vienībā ir divas dāmas, kas lielākoties vāc informāciju arhīvos. Ivars īpaši uzteic Sarmītes Ozoliņas darbu Krustpils pusē, Elīnas Stepiņas atradumus nacionālo partizānu kauju ceļos.
Dialogs ar zemessargiem
Sadarbība ar arheologiem un vēsturniekiem meklētājiem esot «smags jautājums»: «Viņu acīs katrs ar detektoru nolikts «melno racēju» rindā. Dialogs nesanāk. Labākā sadarbība mums ir ar Zemessardzes Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas puišiem. Kopīgi neitralizēti ap 200 mežā atrastu lādiņu. Lielākais Bauskas puses Likvertenos bija cilvēka augumā, tas galu ņēma Ādažu poligonā,» atklāj Ivars.
Šogad vienības lielākais darbs noritēja Meņģeles pusē, atklāj Ivars: «Tur ar mūsu biedra Kaspara Kurmēna palīdzību uzieti vācu kareivju apbedījumi. Meklējumi ilga vairākus gadus, jo hobijam varam nodoties tikai brīvdienās. Virs apbedījumiem ir pagasta stadions, notiek sporta spēles, cilvēki pastaigājas… Rezultātā atradām 11 kareivjus. Mājup braucot, pārbaudījām leģendu un pie veca ozola ar detektoru uzgājām alumīnija pogu. Rokot dziļāk, atradām divu kareivju mirstīgās atliekas ar žetoniem, izveidojām shematisko zīmējumu, fotofiksāciju. Tālāk bija darbs Brāļu kapu komitejai un Vācijas «Volksbund» organizācijai.
Tuvinieki un draugi meklētājiem bieži prasot, vai nav bail mežā rakties. «Atbildu, ka pēc statistikas daudz vairāk vīriešu iet bojā scēnās no greizsirdīgiem vīriem,» smejas Ivars, «tomēr mežā jājūt, ko roc, ko vari apskatīt, bet kas jāatstāj zemessargiem.»
