Turpinot 6. janvāra publikācijā aprakstīto par naudas reformām un «piecīšu piedzīvojumiem» Latvijā 20. gadsimta sākumā, šoreiz par Latviju 30. gadu beigās un Otrā pasaules kara laikā.
Lata devalvācija
Pārbaudījums Latvijas valstij un lata piecītim bija pasaules ekonomiskās krīzes gadi. Inflācijas u. c. apstākļu dēļ 30. gadu vidū Latvijas valdībai neizdevās noturēt lata kursu. 1936. gada 28. septembrī tika atcelts lata zelta standarts, latu piesaistīja britu sterliņu mārciņai. Ja līdz tam pēc valūtu kursa latu piecītis bija 0,321 sterliņu mārciņu vērts, tad pēc tam – 0,198 sterliņu mārciņu.
Bija notikusi lata vērtības samazināšana jeb devalvācija, bet vairāki valsts finanšu sistēmas stabilizācijas pasākumi nodrošināja to, ka līdz Otrajam pasaules karam lats bija viena no drošākajām valūtām pasaulē. 1939. gadā par pieclatnieku Latvijā varēja nopirkt gandrīz trīs kilogramus cūkgaļas un tikpat daudz Zemgales siera. Tāpat par piecīti un dažiem desmitiem santīmu sanāca puslitrs valsts degvīna (Ls 1,80) un uzkodai vēl arī kilograms cieti žāvētas desas (Ls 3,30) kopā ar maizi.
Papīra pieclatnieki
Pēc Latvijas okupācijas padomju varas veiktā privātīpašuma nacionalizācija radīja vajadzību pēc papildu finansējuma valsts saimniecisko iestāžu uzturēšanai. Emisijas nepieciešamību noteica arī apstāklis, ka Latvijas Bankā nenonāca atpakaļ apgrozībā esošie sudraba pieclatnieki, kurus iedzīvotāji centās pieturēt kā brīvvalsts neatkarības simbolu.
Pirmā padomju varas izlaistā naudaszīme Latvijā bija papīra pieci lati, ko 1940. gada jūlija beigās emitēja Latvijas PSR Finanšu ministrija. Uz jaunajām naudaszīmēm vēl bija Latvijas Republikas ģerbonis. Vēlāk sākās arī papīra viena un divu latu valsts kases zīmju emisija, jo apgrozībā trūka arī šī nomināla sudraba monētu. Papīra naudas papildu izlaidums pārsniedza 1938. gada Kredītlikumā noteiktās normas. Proti, emisija notika bez nodrošinājuma, tāpēc palielinājās inflācija, ko vēl vairāk pastiprināja 1940. gada 25. novembrī īstenotā padomju naudas reforma.
Rubļi un červonci
1940. gada 25. novembrī Latvijā apgrozībā nonāca padomju nauda – PSRS Valsts kases zīmes ar nominālu 1, 3, 5 rubļi un banknotes ar nominālu 1, 3, 5, 10 červonci. Sīknaudu veidoja vara un niķeļa kapeikas. Červoncu piecītis bija līdzvērtīgs 50 rubļiem. Lai gan lata piecītis tobrīd bija vismaz trīsreiz vērtīgāks par rubļa piecīti, kurss bija 1:1.
Sākās preču izpirkšana, ko veica ne tikai Latvijas iedzīvotāji. Daudzi līdz ar okupācijas varu Latvijā no PSRS iebraukušie pirka visu, kas lielajā valstī bija deficīts. Preču izpirkšanu veicināja arī cenu starpība. Viena kilograma sviesta cena Rīgā bija septiņi rubļi, bet toreizējā Ļeņingradā kilograms sviesta maksāja četras reizes dārgāk.
Lata vērtības pazemināšanai drīz sekoja cenu kāpums, kas izraisīja iedzīvotāju neapmierinātību, uz ko padomju vara reaģēja ar «vainīgo sabotieru meklēšanu». Par tādiem atzina cenu inspektoru Arnoldu Elperu un viņa palīgu Eduardu Siliņu, kurus 1941. gada 7. janvārī apcietināja un apsūdzēja ļaunprātīgā cenu paaugstināšanā un iedzīvotāju noskaņošanā pret padomju varu. Pēc tam atsevišķām mazāk nozīmīgām (ne pirmās nepieciešamības) precēm cenas pazemināja ar administratīvām metodēm, ko propaganda, protams, uzsvēra kā izcilu pasākumu Latvijas darbaļaužu dzīves līmeņa celšanā.
Padomju piecīši līdzās latu piecīšiem apgrozībā bija līdz 1941. gada 25. martam, kad, iedzīvotājus iepriekš par to nebrīdinot, plkst. 13.05 latus anulēja. Turpmāk Latvijā tie vairs nebija likumīgs maksāšanas līdzeklis. Bija noslēgusies lata sagraušana un tā iznīcināšana. No apgrozības izņemtos papīra latus sadedzināja Rīgas lielo uzņēmumu krāsnīs.
Sudraba latiņi kolekcionāriem
Padomju varai neizdevās īstenot Latvijas valsts zelta «pārdošanu» PSRS Valsts bankai, lai gan šāds scenārijs bija sagatavots. Latvijas Bankas zelta kopējā vērtība 1939. gada 31. decembrī bija 71,1 milj. latu. Liela daļa no šīs vērtības bija deponēta ārvalstu bankās Lielbritānijā, Francijā, ASV un Šveicē. 1940. gada jūlijā Latvijā ieradās PSRS Valsts bankas pilnvarotas personas, kam vajadzēja «sakārtot» dokumentus un līgumus, lai Latvijas Bankas vārdā pieprasītu ārvalstu bankām pārskaitīt Latvijas valsts zelta depozītus uz PSRS Valsts banku. Taču pēc Latvijas okupācijas ārvalstu bankas, kur glabājās Latvijas valsts zelta krājumi, tos bija bloķējušas.
PSRS Valsts banka varēja rīkoties tikai ar Latvijas Bankas seifos esošo zeltu un citām vērtslietām, kā arī ar sudraba monētām, ko izveda no Latvijas. Izvestais Latvijas valsts īpašums nonāca PSRS Valsts bankas seifos, un 1972. gada vidū Amerikas Savienoto Valstu laikrakstos parādījās PSRS Ārējās tirdzniecības bankas sludinājumi par to, ka kolekcionāriem tiek piedāvātas 1, 2 un 5 latu sudraba monētas. Līdzīgos sludinājumos Vācijas laikrakstos bija teikts, ka Latvijas sudraba pieclatnieka cena ir 28 vācu markas.
Vācu reihsmarkas un punktu zīmes
Vācijas un PSRS kara sākumā, mainoties varām, nacionāli noskaņoti cilvēki Rīgā 1941. gada jūlijā mēģināja atjaunot latu apgrozību Latvijā. Tika noteikts pat jaunais lata kurss – lata piecītis ir līdzvērtīgs 25 rubļa piecīšiem. Taču tās bija tikai ilūzijas, kuru mūžs bija īss. Lati savas pozīcijas neatguva. Lai pēc iespējas vairāk no okupētām teritorijām iegūtu Vācijas valsts un tās kara saimniecība, vācu vara sāka veikt bezseguma papīrnaudas – reihsmarku – emisiju. Līdzās reihsmarkām par likumīgiem maksāšanas līdzekļiem kādu laiku tika atzīti arī padomju rubļi. Jauno reihsmarku piecīti pielīdzināja iepriekšējās varas 50 rubļiem, un Latvijas izlaupīšana turpinājās.
Okupēto Austrumu zemju vajadzībām domāto reihsmarku lietošana bija atļauta tikai šajās teritorijās, bet ne pašā Vācijā. Šai papīra naudai nebija nodrošinājuma, tāpat kā bezvērtīgajam rublim, kuru 1941. gada jūlijā sāka emitēt arī Vācijas Valsts kredītkases Rīgas filiāle, kas iekārtojās bijušās Latvijas Bankas telpās, kur bija saglabājušās iepriekšējās varas rubļu klišejas. Ar laiku papīra reihsmarkas (ar nomināliem 1, 2, 5, 20 un 50), 50 reihsfeniņu papīra kupīras, kā arī 1, 2, 5, 10 un 20 reihsfeniņu monētas kļuva par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā.
Latvijā bija aizliegta Vācijas papīra naudas, arī reihsmarku, apgrozība. Drīkstēja lietot tikai Vācijas metāla sīknaudu – reihsfeniņus. Šāda vācu varas monetārā politika Latvijā radīja inflāciju un preču krājumu izsīkumu, kas noveda pie melnā tirgus un maiņas tirdzniecības, kad par savdabīgiem maksāšanas līdzekļiem kļuva zemnieku saražotais sviests un žāvēta cūkgaļa. Kā likumīgi maksāšanas līdzekļi ar Ostlandes valsts komisāra rīkojumu apgrozībā parādījās arī vācu iestāžu izdotās atļaujas – punktu zīmes jeb surogātnauda, ko iespieda Valsts vērtspapīru spiestuvē atsevišķu preču iegādei. Tās bija pieejamas zemniekiem, kas kārtīgi pildīja noteiktos lauksaimniecības nodevu plānus.
