Šīs dzejnieka M. Čaklā dzejoļa rindas man lika aizdomāties par to, cik tieši bagāts es pašlaik esmu, ņemot vērā savu dzīves pieredzi un dažādos notikumus, kas ar mani ir notikuši. Un man liekas, ka šī bagātība nav materiālā bagātība, bet gan manas garīgās vērtības. Šajā esejā es rakstīšu par drosmi, līdzjūtību un pienākumu.
Drosme, manuprāt, ir ne tikai būt drošsirdīgam, bet arī spēt atzīties netīšā nodarījumā. Piemēram, šajā vasarā es, braucot ar velosipēdu, nejauši uzdūros kaimiņa mašīnai un saskrāpēju to. Biju nolēmis par to nevienam nestāstīt. Tomēr pēc pāris dienām es izlēmu izstāstīt visu un atvainoties kaimiņam par savu rīcību. Biju nobijies, ka saņemšu sodu, taču kaimiņš mani uzslavēja par drosmi atzīties. Pēc šī notikuma es sapratu, ka vienmēr jābūt drosmīgam un jāuzņemas atbildība par izdarīto.
Līdzjūtība, pēc manām domām, ir gan vajadzīgajā brīdī izteikts vārds, gan konkrēta rīcība. Piemēram, es nesen atteicos no savas nedēļas kabatas naudas, lai to ziedotu kāda zēna ārstēšanai. Pirms lēmuma es nedaudz šaubījos, jo par šo naudu biju plānojis iegādāties sev ļoti nepieciešamu lietu. Taču, visu kārtīgi apdomājot, izlēmu, ka pašlaik zēna veselība ir svarīgāka nekā manis iekārotā lieta. Kad nauda bija ziedota, es jutos gandarīts par savu rīcību.
Savus pienākumus es cenšos izdarīt līdz galam un pēc iespējas precīzāk. Pretējā gadījumā izjūta, ka kaut kas nav paveikts kārtīgi, ir ļoti nepatīkama. Piemēram, šovasar es apņēmos savai vecmāmiņai mazdārziņā nopļaut zāli. Darba bija diezgan daudz, un tas prasīja daudz laika. Sākumā es pļāvu ļoti cītīgi, taču vēlāk man sāka apnikt, un steidzoties es nepamanīju, ka sāku paviršāk darīt darbu. Kad tas bija it kā padarīts, es redzēju, ka īsti labi nav, tomēr devos mājās. Lai arī vecmāmiņa priecājās par manu darbu, es pats jutos ļoti nepatīkami, jo zināju, ka savu pienākumu varēju paveikt labāk.
Šie piemēri ir tikai daži no piedzīvotajiem notikumiem, kas bagātina manu dzīves pieredzi un palīdz pieņemt pareizos lēmumus. Savā līdzšinējā dzīvē es esmu piedzīvojis dažādus notikumus un sastapies ar dažādiem cilvēkiem. Šie notikumi un tikšanās ir bijuši gan patīkami, gan arī ne tik patīkami. Taču katrs no tiem manī ir atstājis zināmu pieredzi. Man šķiet, ka visvairāk bagāts es esmu kļuvis pēc notikumiem, kuros man pašam ir bijis jāizlemj, kā pareizi rīkoties, un kuros no manas rīcības ir bijuši atkarīgi citi cilvēki. Ne vienmēr sākumā esmu pieņēmis pareizo lēmumu, taču vēlāk, pārdomājot notikušo, esmu vēlējies, kaut būtu rīkojies citādi.
