55 gadu jubileja Virgīnijai Volodkienei Stelpē.
Virgīnija ne mirkli nepavadot bezdarbībā. Viņa ada, tamborē, pin grozus un šūpuļus, nūjo un ir sabiedriski aktīvs cilvēks, kurš, kā pati saka, par dzīvi nesūdzas.
Rada skaistas lietas
Virgīnija ir lietuviete. Stelpē viņa dzīvo kopš 18 gadu vecuma. Uz dzimteni aizbraucot bieži. Tur dzīvo jubilāres divi jaunākie brāļi un tētis.
Uz Latviju pārvākusies mīlestības dēļ. «Brālēna kāzās ieskatījos puisī vārdā Romass. Staltais jauneklis brauca ar motociklu, spolēdams, sviezdams zemi pa gaisu, pievērsa manu uzmanību. Vakarā viņš uzlūdza mani uz deju, un kopš tā brīža mēs pa dzīvi kopā «dejojam» jau 36 gadus,» par iepazīšanos ar vīru stāsta Virgīnija. Ģimenē izaudzinātas trīs meitas – Vita, Sigita un Egija, kā arī dēls Artūrs. Bērni sarūpējuši trīs mazbērnus – Paulu, Alisi un Ričardu.
Ģimenes locekļus un radiniekus jubilāre priecē ar pašdarinātām lietām – zeķēm, cimdiem, šallēm, cepurēm, džemperiem, māla traukiem, dažādiem keramikas izstrādājumiem, galdautiem un svētku rotājumiem, pītiem groziem un pat bērnu šūpuļiem. «Man patīk radīt ko skaistu un tajā dalīties ar cilvēkiem. Bezdarbība nav priekš manis. Rokdarbi ir arī mans antide-presants, manas nervu zāles. Mans pirmais veikums bija jaka, kuru uzadīju 6. klasē,» par saviem daudzajiem hobijiem stāsta V. Volodkiene. Viņa bieži arī nūjo un spēlē Stelpes amatierteātrī «Urguči».
Sapnis – Baikāls
«Man apkārt ir brīnumaini cilvēki. Mana ģimene ir kolosāla, kolēģi jauki, kaimiņi izpalīdzīgi, teātra biedri un līdzcilvēki – lieliski. Es par dzīvi sūdzēties nevaru. Mums pašiem ir jābūt labestīgiem un gaišiem, tad tādi būs arī apkārtējie. Es ar saviem rokdarbiem un savu būtību cenšos cilvēkiem sniegt pozitīvas emocijas, patīkamus mirkļus, smaidu un prieku. Pats labākais ir tas, ka to pašu es saņemu pretī. Mana labestība un vēlme būt starp cilvēkiem ir no mammas. Viņa bija ciema dvēselīte,» stāsta stelpiete.
Virgīnijai atelpas brīžu neesot. Viņa uzskata, ka ir labi, ja ir, ko darīt, bet slikti, ja nav. Patlaban jubilāre bauda atvaļinājumu, kuru izmanto lietderīgi. Reizi mēnesī viņa apmeklē salona «Meistars Gothards» rīkotās mākslas studijas nodarbības Bauskā, vakaros dodas uz teātra mēģinājumiem, bet ikdienā ir laiks, lai pabeigtu iesāktos rokdarbus un nūjotu. Virgīnijai patīk ceļot. Latvija izbraukāta krustu šķērsu, būts arī Polijā un Vācijā. «Sapnis ir aizbraukt uz Baikālu. Nezinu kāpēc, bet jūtu, ka tur man ir jātiek. Dienvidi – Grieķija vai Spānija – mani nevilina. Tur, manuprāt, valsts ekonomiskā stāvokļa dēļ valda nokaitēta gaisotne.»
Latvija noveco
Virgīnija skarbi izsakās par Latvijas valdību, tās pieņemtajiem lēmumiem un ekonomisko situāciju valstī. «Valdības mums nav. Tas ir cirks. Visvairāk man sāp, ka mēs zaudējam jaunus, darbspējīgus, gudrus un mērķtiecīgus cilvēkus, kuri dodas peļņā uz ārzemēm. Latvija noveco,» uzskata jubilāre. Viņa stāsta, ka bēgļu krīze viņu ir ietekmējusi. «Rīgā nejūtos droši, ir neērti. Aizvien vairāk pamanu cilvēkus, kuri pārstāv bēgļu izcelsmes valstis. Pārņem nedrošība un neziņa. Tā ir cita mentalitāte, cita tauta. Nevar zināt, kā viņi raugās uz mums un ko domā,» savos novērojumos dalās Virgīnija.
Darbs galvaspilsētā
Lai arī skeptiski vērtē pašreizējo situāciju valstī, sirdī viņa saglabā mieru. Dzīve iemācījusi nesūroties, bet gan ko darīt, lai to uzlabotu. Liels rūdījums un noderīgas prasmes gūtas darba gaitās. «Esmu izmācījusies par pavāri. Strādāju ēdnīcā, bet iedomāties sevi šajā arodā uz visu dzīvi es nevarēju. Biju apsardzē, vēlāk fermā gotiņas audzējām, vēl darba pienākumus pildīju gaterī. Bet tad sameklēju darbu Rīgā,» atmiņās kavējas Virgīnija.
Galvaspilsētā izdevies atrast sirdij tīkamu nodarbošanos. Viņa Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā ir saimniecības māsa jeb saimniece. «Es risinu saimnieciskos jautājumus slimnīcā. Darbdiena sākas piecos no rīta. Mājās esmu sešos vakarā, bet vēl man pietiek laika saviem hobijiem un ģimenei,» sarunas beigās noteic Virgīnija.
