Pirms dažiem gadiem, kad plosījās krīze, dzirdējām pārmetumus pat no šķietami prātīgiem ļaudīm, ka pie visa vainīgi mediji, jo tie producē tikai sliktās ziņas. Žurnālisti, mēģinot saglabāt demokrātiskā sabiedrībā pildāmo sargsuņa lomu, kam jāskatās uz pirkstiem sabiedrības vēlētām un pilnvarotām amatpersonām, atrada kompromisu. Tapa un joprojām tiek veidoti visdažādādākie apraksti ar «labajiem stāstiem» par rosīgiem uzņēmējiem, pašaizliedzīgiem nevalstiskā sektora pārstāvjiem, radošiem pašvaldību darbiniekiem, spilgtas idejas rosinošiem pedagogiem, drosmīgiem jauniešiem, atbildīgiem valsts darbiniekiem… Arī man žurnālistes gaitās bijusi izdevība dažādu mediju uzdevumā tikties ar savā jomā izciliem, nozarē pasaules vārdu ieguvušiem profesionāļiem, kas joprojām ir pārsteidzoši vienkārši, gaiši, atvērti un laipni cilvēki.
Nekad starp šiem «gaišajiem tēliem» neesmu vēl satikusi tādus, kas nievātu citus par viņu atšķirību no vidusmēra, pārāk zemu statusu sabiedrībā, plānāku maku vai tamlīdzīgiem kritērijiem. Šie cilvēki vispirms sniedz roku un smaida, un varbūt vispār nekad neuzdos jautājumu, kas varētu sarunbiedru aizskart vai pazemot. Sarunājoties ilgāk, nereti gadās uzzināt, ka tagadējie pozitīvisti gājuši cauri patiesi smagiem laikiem, un citkārt pat šķiet – nu pēc tādiem pārdzīvojumiem gan cilvēkam bija tiesības kļūt par rūgumpodu un pūsli. Taču nē. Izrādās, spēcīgas personības no grūtībām iziet vēl stiprākas un gaišākas, apliecinot – par spīti pārbaudījumiem, labais dzīvo katrā pašā, tikai jāļauj tam pacelt galvu un izpausties ikdienā. Šī mācība lieti noderētu tiem, kam rūgtums un uzpūtība, šķiet, piemetusies no pārāk vieglas dzīves. Varbūt nav vērts izaicināt likteni, bet ļaut gaišumam uzplaukt tāpat. Dzīve vispirms jau pašiem kļūtu jautrāka.
