Lāčplēša dienu atzīmē, godinot neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī. Jaunekļi, vīri spēka gados, vareni kā Lāčplēši, bezbailīgi stājās pretim pārspēkam.
Daudzskaitlīgo un labāk bruņoto ienaidnieka armiju mūsu puiši sakāva, pretī liekot ne tikai fizisko, bet arī gara spēku, savas tikko nodibinātās Latvijas valsts mīlestību. Sarunā savu viedokli par to, kādi šodien ir mūsu lāčplēši, mūsu dzimtenes aizstāvji, skaidro ārrindas zemessargs baušķenieks Jānis Ārmanis.
«Mēs esam reāls spēks. Mūs stiprus dara pienākuma apziņa un savas dzimtenes mīlestība. Tās varbūt izklausās kā skaļas frāzes, bet to varu apgalvot, jo ticu saviem biedriem. Īpaši esmu drošs par vairs ne tik jaunajiem zemessargiem, ar kuriem kopā esmu jau gandrīz divdesmit gadus. Pēdējā laikā strādājot ar jaunsargiem, redzu, ka arī viņi šajā kustībā iesaistās ne tikai tāpēc, ka tas kādam šķiet interesants, aizraujošs piedzīvojums. Viņu sarunās ieskanas patriotisms, dzirdami atzinīgi vārdi par Latviju.»
Kā jūs pats nonācāt Zemessardzē?
– Kā visi puikas, bērnībā spēlēju kariņu un spriedu – kad izaugšu liels, būšu karavīrs. Divus gadus nodienēju padomju armijā. Lai kā vērtētu tās struktūru un politisko nostāju, vairumā gadījumu no tās vīrieši atgriezās psiholoģiski un fiziski sagatavoti darbam un aktīvai rīcībai. Gadu nostrādāju milicijā, pēc tam mani uzaicināja iesaistīties zemessargos. Bauskā Zemessardzi izveidoja 1991. gadā, mani uzrunāja 1996. gadā. Kad pirmo reizi aizgāju uz toreizējo bataljona štābu, man pateica, ka pēc trim dienām jāierodas pildīt testus. Es pat nezināju, kas tas ir, bet gāju un darīju.
Darbošanās Zemessardzē tās sākumposmā bija ļoti interesanta, daudzveidīga. Bauskā bija izveidots 53. Zemessardzes bataljons, tā sastāvā darbojās arī speciālo uzdevumu vienība. Vairākums no mums bija jauni, spēcīgi vīrieši, sadarbojāmies ar policiju, muitu, aizturējām kontrabandistus. Mūs bieži aicināja nodrošināt sabiedrisko kārtību pasākumos, lūdza palīdzēt dažādās nelaimēs. Atceros, reiz visu dienu Rundāles novada Svitenes pusē meklējām kādu, iespējams, noslīkušu cilvēku. Zemessargus aicināja iesaistīties cīņā ar maluzvejniekiem. Bija laiks, kad sabiedrības uzticības vērtējumā zemessargi bija pirmajā vietā.
Savā stāstījumā jūs lietojat pagātnes formu. Vai mūsdienās daudz kas no tā visa ir zudis – uzticēšanās zemessargiem, cilvēku iesaistīšanās, spēja palīdzēt?
– Negribu teikt, ka viss ir zudis, bet daudz kas ir mainījies. Vai uz labo, vai slikto pusi, viennozīmīgi nevaru atbildēt. Nezinu, vai 2002. gadā Zemessardzē veiktā reorganizācija, Bauskas bataljonu ieplūdinot Ogres 54. inženiertehniskajā bataljonā, bija labākais variants. Varbūt tolaik tā viss bija izplānots, bet tagad šķiet, ka Bauskas bataljona pastāvēšana sabiedrībā veidoja lielāku stabilitātes izjūtu. Cilvēki zināja, redzēja, tepat kaut kur līdzās, Rīgas ielas galā, var aiziet un uzmeklēt zemessargus. Ielās sastopamie vīrieši formas tērpos neraisīja izbrīnu vai neizpratni. Ja tā paliktu, tad varbūt nebūtu situācijas, kādas nācās piedzīvot šovasar, kad, iepriekš nepiesakot, Zemessardze sarīkoja mācības Bauskā. Tad nācās dzirdēt daudz neizpratnes pilnu jautājumu, kādēļ ielās tik daudz militārās formās tērptu cilvēku.
Bauskā nav atsevišķas zemessargu vienības. Vai tas nemazina drošību?
– Nevaru vērtēt drošības spējas valsts līmenī, ticu, ka par visu ir labi padomāts. Tomēr, ja savulaik Bauskā bija bataljons ar četrām rotām, tas bija vērā ņemams skaits. Tagad bijušā rajona robežās darbojas divas rotas, kas, man šķiet, nespēj iesaistīt visus iedzīvotājus.
Runājot par drošības līmeni, mainījušies uzstādījumi. Tagad mūsu bruņoto spēku taktika pielāgojas NATO standartiem, tās nostādnēm par rīcību militāru draudu gadījumā. Zemessardzē savulaik tika izvērsta prasme darboties vairāk tāda kā partizānu kara apstākļos. Augstākā ranga komandieriem jāspriež, kā ir labāk, taču man šķiet, ka arī agrāko gadu nostādnes nebija sliktas.
Pastāvot Bauskā Zemessardzes bataljonam, mēs bijām spējīgi operatīvāk nodrošināt darbu uz valsts robežas. Tagad par prioritāti nosauc Latvijas austrumu robežu. Taču iespējama arī bruņotu vienību virzīšanās Latvijā no dienvidiem. Tādā situācijā stipra Zemessardze tieši Bauskā var izrādīties ļoti noderīga.
Es, protams, negribu nemitīgi skandināt par kaut kādiem kara draudiem. Taču vienlaikus nevaru ignorēt izskanējušo apgalvojumu, ka trešais pasaules karš jau ir sācies. Iespējams, tas norit mums līdz šim neierastā formā, izmantojot psiholoģisko, interneta vides iedarbību, – hibrīdkarš.
Mūsu sabiedrībā arvien pieaug vēlme pēc lielāka komforta. Kā jums šķiet, vai vēl ir saglabājies varonības gars?
– Protams, finansiālais aspekts ir būtisks. Kad sāku darboties Zemessardzē, bija reizes, kad kaut ko samaksāja, bet nereti mēs pildījām uzdoto, neprasot atlīdzību. Par savu naudu gādājām apģērbu, kurš varēja, meklēja piemērotāko ekipējumu. Tagad, ja zemessargu iesaista mācībās, viņš pretendē uz finansējumu, lai kompensētu zaudējumus, kas radušies, cilvēkam neesot darbā. Taču tās man šķiet nianses, kas reālu briesmu gadījumā var paiet otrajā plānā.
Man ienāca prātā salīdzinājums ar kucēnu, kuru kinologs māca visādām gudrībām. Speciālists dod komandas, kucēns neklausa, viņam iesit pa ķepu, pa purniņu. Vienu, otru, trešo reizi. Kucēns beidzot neiztur šo pāridarīšanu, viņš saņemas un apgūst uzdoto komandu. Līdzīgi ir ar Latviju. Mēs daudz ko varam paciest, bet, kad mērs būs pilns, mēs spēsim mobilizēties un izdarīt visu, kas konkrētajā brīdī būs nepieciešams. Es varu vien atkārtot zemessarga baušķenieka Herberta Mucenieka savulaik uzsvērto apgalvojumu: «Ja mēs būsim gatavi karam, tad mēs dzīvosim mierā.»
Jūs vairākus gadus strādājat ar jaunsargiem, esat instruktors vairākās vienībās. Raksturojiet mūsu jauniešus!
– Manā pārziņā tagad ir darbs ar jaunsargiem Bauskas novada Īslīcē, Griķos, Mežgaļos, Mežotnē un Rundāles novada Pilsrundālē. Varu apgalvot, ka interese par militāro jomu jauniešu vidū pieaug. Jaunsargu vienībās regulāri izaug nākamie zemessargi. Viņi apgūst nepieciešamās iemaņas, nokārto pārbaudījumus, daudzi izvēlas tālāku militāro karjeru bruņotajos spēkos. Viņu vidū ir arī daudz meiteņu.
Runājot par jaunsargiem, skolu jaunākajās klasēs motivācija ir viena – bērni grib piedzīvojumus. Mans uzdevums ir neiznīdēt viņos šīs piedzīvojuma alkas, bet vienlaikus likt saprast, ka, piemēram, jaunsargu pārgājiens nav tikai aiziešana uz mežu un desiņu uzcepšana ugunskurā. Mums, respektīvi, viņiem pašiem, būs jādara viss, sākot no apkārtnes izzināšanas, malkas sagādāšanas, ja nepieciešams, naktsmītnes uzbūvēšanas. Nav daudz bērnu, kas, uzzinot par šīm prasībām, atsakās no tālākās darbošanās Jaunsardzē. Viņi iesaistās, norūda sevi, apgūst jauno. Tas rada cerību, ka ar mūsu jauniešiem viss ir kārtībā.
Kā jūs izjūtat patriotismu sabiedrībā kopumā?
– Nevaru runāt par visiem cilvēkiem, bet, piemēram, par saviem kolēģiem Zemessardzē varu droši teikt – šie cilvēki mīl Latviju, viņi ir gatavi darīt daudz ko, neprasot par to samaksu. Viņi ir gatavi cīnīties, ja tas būs nepieciešams, tādējādi apliecinot savas jūtas pret Latviju.
Reāls apliecinājums tam pašlaik ir skolēnu iesaistīšanās Lāčplēša dienas pasākumos. Palīdzot zemessargiem un pieredzējušākiem jaunsargiem, mēs, piemēram, Mežgaļu skolā organizējām patriotisku pasākumu, kurā bija gan ierindas skate, gan dažādi fiziskie vingrinājumi. 11. novembra vakarā noteikti būs daudz jauniešu, kas iesaistīsies Lāčplēša dienas pasākumos Bauskā, pie Brīvības pieminekļa. Būs jaunsargi, kas šajā reizē teiks svinīgo solījumu. Tad visi kopā dosimies lāpu gājienā pa pilsētu. Protams, vienmēr iesaistīto skaits varētu būt lielāks. Bet tās jau ir detaļas. Kodols, pamats tam visam ir.
Patriotu nedēļā daudz biežāk nekā citkārt būs dzirdama mūsu valsts himna. Kādas jums ir izjūtas, kad dzirdat «Dievs, svētī Latviju!»?
– Tā nav tikai himna, kas līdzīga citu valstu himnām. Tā ir lūgšana, kas divos pantiņos izsaka visu, kas mums rūp, kas mums sāp un par ko mēs esam gatavi cīnīties. Šie vārdi ir tik spēcīgi un tik visietveroši, ka mani tie neatstāj vienaldzīgu. Dzirdot šo lūgšanu, es vienlaikus izjūtu lepnumu par savu valsti. No daudziem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka svarīgākais nav, kāda te dzīve, kādas te ir problēmas, kādas neizdarības. Tas viss ir pārejošs. Galvenais ir Latvija, ka tā ir nodibināta, tagad atjaunota un pastāv.
