Aizraušanās. Mākslinieks novērtē apsveikuma kartīšu stilu maiņu.
Iecavniekam Andrim Grudauskim ir prāvs krājums atklātņu un apsveikuma kartīšu, no kurām senākās drīz būs simt gadu vecas. Māksliniekam tās noderējušas gan žanra stilu maiņas izpētei, gan iedvesmai, kad jāveido tematiskas bildes apsveikumiem vai sienu gleznojumiem.
Visu neizglābsi
Kolekcijas sākuma eksemplārus Andris savulaik vēl kā pirmais uzņēmējs Dobeles pusē ieguvis, kad bija jānojauc veca māja. Bēniņos atradās saimnieces gadu desmitiem krātās kartītes, kam mākslinieks nav varējis pagriezt muguru. Turpinot būvuzņēmēja darbu, atklātnes un apsveikuma kartītes tikai nākušas klāt.
«Vectantes nemeta kartītes ārā, tās bija kā atmiņu krājums – apsveikumi vai vēstis no ārzemēm, ko sūtījuši radi un draugi,» skaidro gleznotājs, «vecajās mājās gadījās redzēt arī antīkas mēbeles, šūpuļkrēslus, bērnu ratiņus, lādes. Mantiniekiem to visu nevajadzēja, un viens cilvēks visu nevar izglābt. Reizē ar senajām ēkām zuda arī iedzīve. Kartītes man noderēja paša darbam, tās speciāli nemeklēju, bet iegūtās ārā nemetu.»
Īpaša pasaule
Skaitu kolekcijai īpašnieks nezina, bet lēš – simtos būšot. Senākie eksemplāri saudzīgi salikti albumos, padomju perioda guvums – kurpju kastēs.
«Kādu laiku īstie kartīšu kolekcionāri brauca pie manis, atvēru albumus un ļāvu izvēlēties,» atklāj Andris, «toreiz noderēja papildu ienākumi un bija aizraujoši vērot, kā lietpratēji zināja izdošanas laiku, stilu, tirāžu, izdevēju, kartītes īpašības un vērtību. Tā ir vesela pasaule ar stāstu par aizgājušiem laikiem, modes un stilu maiņu.»
Andra kolekcija pievelk – šķietami naivas bildītes mijas ar gleznu reprodukcijām, stilizētām fotogrāfijām, akvareļiem, ainavām, košas krāsas nomaina melnbalti klasiski un kubisma motīvi, daža bilde ar pārspīlēto romantiku jau ir no kiča klāsta. Laba vēlējumi Līgo un Ziemassvētkos, dzimšanas dienā, drukāti dzejoļi, tautasdziesmas un ar roku rakstīti teikumi. Vienā rokraksts filigrāni izzīmēts, citā – mīlīgas bērna kļūdiņas.
«Viss, kas iedomājams vizuālajā mākslā, laiku gaitā ir izmantots kartītēs,» secina vācējs, «te ir tik daudz izdomas un stilu, ka krājums kalpo par lielisku iedvesmas un ideju avotu.» Andris savulaik apgleznojis ne vienas vien skolas vai bērnudārza telpu sienas, sakombinējot kartītēs noskatītos rūķus, vecīšus, zaķus, vāveres, stirnas un citus tēlus.
Mode atgriežas
Krājējs parāda oriģinālu eksemplāru – 1925. gada kartīti, ko ar akvareli tonējis sūtītājs, izmantojot gatavo trafaretu ar zieda kontūru un apsveikuma teikumu. Atsevišķs virziens bija tonētās fotogrāfijas, kam gadu gaitā nav zudis kontrastu spilgtums.
Tagad individuālo apsveikumu mode atgriežas, secina mākslinieks. «Saņemu pasūtinājumus veidot individuālus apsveikumus apaļām jubilejām, kāzām. Kartīte, ko vienā vai dažos eksemplāros par godu konkrētam cilvēkam vai notikumam darinājis mākslinieks, ir kas vērtīgāks par veikalā pirkto, kas štancēta simtos eksemplāru. Tādu var glabāt nākamajām paaudzēm, būs mūsu laika liecība.»
Patlaban cilvēkiem atkal patīk zaķi, cāļi un pūpoli, pantiņi vai oriģināli veltījumi, novērojis Andris, kurš pieļauj – arī paša gleznu reprodukcijas varētu izdot kā kartītes.
