Arvien biežāk rodas iespaids, ka mēs, latvieši, nenovērtējam savas nācijas intelektuālās bagātības. Soļojam pa šauri iemītu taku: Dziesmu un deju svētki – jā! Toties citas talantu izpausmes ignorējam, aizbildinoties ar izpratnes trūkumu. Tas īpaši attiecas uz vizuālo mākslu. Klasiku vēl kaut kā pieciešam, bet laikmetīgajai mākslai sakām – fui!
Par to domāju latviešu izcelsmes Ņujorkas mākslinieces Vijas Celmiņas personālizstādē muzejā «Rīgas Birža», kur individuālie apmeklētāji galvenokārt sarunājās krievu vai angļu valodā un tikai retumis bija dzirdama latviešu valoda. Vijas Celmiņas izstāde Rīgā ir nevis lokāls, bet pasaules mēroga mākslas notikums. Ja vien kādam tuvākajā laikā nav paredzēts lidot uz Ņujorku, tad Vijas Celmiņas izstādi būtu steigšus jāredz neatkarīgi no attieksmes pret konceptuālo mākslu. Izstāde ir unikāla iespēja, otras tādas vairs nebūs.
Autore ir viena no spožākajām zvaigznēm pasaules laikmetīgās mākslas plejādē. Daudzās valstīs saņēmusi visas iespējamās balvas, par kādām citi grafiķi var tikai sapņot. Māksliniecei ir 76 gadi, viņa strādā tikpat intensīvi kā jaunībā. «Ak, ko nu tas tantuks ākstās!» klusībā nodomātu vidusmēra latvietis, aizmirstot, ka lielam talantam nav vecuma cenza un civilizētās valstīs cilvēka vērtību nenosaka gadi.
Piekrītu, ka konceptuālo mākslu saprast nav viegli, bet šo spēju var attīstīt skatoties un domājot. Izstādi papildina režisores Antras Cilinskas Ņujorkā uzņemtā, informatīvi nozīmīgā dokumentālā filma. Tā lieliski atspoguļo mākslinieces askētisko ikdienu, kurā itin viss ir pakļauts lielas mākslas
radīšanai. Filma mani suģestēja arī tāpēc, ka 70 trimdas gados grafiķe ir spējusi saglabāt gan valodu, gan dziļu iekšēju saikni ar dzimteni. Apbrīna, lepnums un aizkustinājums todien izgaismoja manu ceļu no izstādes uz mājām.
