Ceļosim! «Kipra – jūrā dzimusi un jūrai lemta,» Lorenss Darels.
Esmu pārliecinājusies, ka spriedzes un pārstrādāšanās nomocītajiem latviešiem ļoti laba laiskā atpūta iespējama Vidusjūras salās. Šoreiz turp, kur jūras putās dzimusi Afrodīte, uz salu, ko savulaik iemīlējies imperators Marks Antonijs uzdāvināja Kleopatrai, – uz Kipru. Kiprieši ir saules un jūras pārbagātību baudītāji, rakstījis kāds brits 19. gadsimtā grāmatā «Britu Kipra». Tā arī ir.
Kipra ir dīvainā situācijā – no 1974. gada šajā salā ir divas valstis: grieķiskā Kipra, kura ir Eiropas Savienības un eirozonas dalībvalsts, un 40 gadus starptautiski neatzītā Ziemeļkipras Turku Republika.
Attīrīšanās hamamā
Tā kā Kiprā esot 340 saulainas dienas, no ekskursijām brīvajā laikā bijām nolēmušas sauļoties, un tam paredzēta bija pirmā diena, kad lija un lija… Lietderīgi pavadījām laiku, iepērkoties un pārēdoties turku saldumus. Izlijām cauri slapjas, tad ļoti noderēja turku pirts – hamams. Turku vīriešiem vienu dienu nedēļā obligāti jāpalaižot sievas uz hamamu, kas viņām ir sabiedriskās dzīves sastāvdaļa.
Hamams kūrortpilsētā Kirēnijā, kur dzīvojām, ir plaša, apaļa un grezna marmora telpa. Tvaiks to sakarsē līdz 55 grādiem. Pirts centrā ir apaļš marmora galds, uz tā ir jānoguļas. Pirmais, ko pirtnieki hamamā ar tevi dara, – veic pīlingu, kārtīgi noberžot ādu ar «kese» (abrazīvs audekls) no galvas līdz pat pēdām. Diemžēl pirtnieki nebija turki, bet gan filipīniešu meitenes… Tāda mūsdienu globālās pasaules iezīme. Uz siltā marmora galda no mums noberza kaudzi netīrumu, tad ķermeni pārklāja ar olīvziepju putām, tās lejot no tādas kā spilvendrānas. Pēc tam sekoja masāža. Nobeigumā noskaloja, noslaucīja un ievīstīja sausā drānā. Tad varējām iet uz blakustelpu – «keifu», kur atvilkt elpu, te dzērām tēju un ūdeni. Īsta svētlaime. Miesa un prāts attīrīti.
Secinājums: hamamam nav nekā kopīga ar to, ko Latvijā vai Lietuvā uzdod par turku pirtīm.
Pirms kāzām nepaēda…
Mūsu gide Jeļena Ziemeļkiprā ieradusies no Moldovas darba meklējumos, apprecējusies ar vietējo turku, iemācījusies valodu. Viņas stāsti par labo beznodokļu dzīvi Ziemeļkipras Turku Republikā, vietējo ļaužu bezrūpību, zināmu laiskumu un viesmīlību ļoti sasaucās ar Lorensa Darela kipriešu tēlojumu grāmatā «Kipras rūgtie citroni» (iesaku izlasīt, autors ir tā paša dzīvniekmīļa Džeralda brālis).
Kontinentālā Turcija uztur Ziemeļkipru. Kā gan citādi kiprieši varētu saņemt labās pensijas, paši nodokļus nemaksājot? Te aug viss, bet rūpniecības nav, vairums preču tiek vestas no Turcijas, tostarp arī ūdens. Tomēr Ziemeļkipra, izrādās, nav tikai ņēmēja, bet arī devēja – atšķirībā no Turcijas, šeit ir atļautas azartspēles. Kontinentālie turki šurp pulkiem lido nedēļu nogalēs.
Ziemeļkipras turki daudzējādā ziņā atšķiras no tautas brāļiem Turcijā. Salā viņi nav tik stingri islāmticīgie. Ir arī tradīciju un kultūras citādības, ko no savas sadzīves atklāja gide, piemēram, par kāzu ieražām. Uz laulību ceremoniju ielūgumus saņem visi radi, viss ciems. Ļena ar vīru devusies uz svētkiem. Bijis jāstāv garā apsveicēju rindā. Dāvina parasti naudu vai līgavai pie speciālas lentes piesprauž zelta monētiņas, kas kāzām nopērkamas zeltlietu veikalos. Stāvēt un gaidīt nācās ilgi, jutusies ļoti izsalkusi un par to ieminējusies vīram, kurš bijis izbrīnīts, ka sieva nav mājās paēdusi. Kipras turku kāzās nekādu galda klājumu nav. Kad Ļena devusies uz nākamajām vīra radu kāzām, iepriekš kārtīgi paēdusi. Bet… līgavainis bijis Turcijas turks, un kāzu galdi lūzuši no ēdienu klāsta.
Ēzelītis «muitnieks»
Karpazas pussala ir jaukākā Ziemeļkipras daļa. Pussala ir dabas parks, kur pārāk aktīva tūrisma infrastruktūras veidošana nenotiek, un tas ir brīnišķīgi.
Starp senpilsētu drupām, senajām bizantiešu bazilikām, starp olīvkoku audzēm un granātābolkokiem te pastaigājas savvaļas ēzeļi, viņu esot ap pieciem simtiem. Iebraucot dabas parka teritorijā viens tāds iznāk tieši uz ceļa, gribot negribot autobuss jāaptur. Tūristi izkāpj un, protams, ēzelīti pabaro. Tā šis allaž rīkojoties, vietējie gidi viņu iesaukuši par Karpazas dabas parka «muitnieku».
Viena no šejienes pērlēm, par ko salas ziemeļdaļu apskauž arī dienvidnieki grieķi, ir Karpazas Zelta pludmale – salas lielākā dabiskā pludmale, kuras smiltis tiešām izskatās zeltainas. Tās savulaik bija iecienījusi Ēģiptes valdniece Kleopatra. Kopskaitā pussalā ir 46 pasakainas smilšu pludmales.
Dabas neskartību, jūras un smilšu tīrību par piemērotu atzīst arī daudzie bruņurupuči, kas diezgan bieži šeit izčāpo krastā. Esot saskaitīts, ka gadā apmēram 1500 ru-pucienes Karpazas pludmales smiltīs ierok savas izdētās olas, tas notiek jūlijā un augustā.
Bruņurupučus gan neredzējām, toties aprīlī izpeldējāmies piensiltā jūrā. Šajā pludmalē jūras dibenu klājošās pilnīgi baltās smiltis, saule, dzidrzilās debesis dara savu – jūra viz kā lāsmojošs zīds, kad to maigi saviļņo vējiņš. Vai tomēr zīds ir kā Vidusjūra? Pludmales zelta smiltis ir kārdinošas, bet neiedomājami karstas, apavus basajās kājās uzvilkām ātri, citādi var gūt pēdu apdegumu.
Vieta, kur satikties
Vakariņojot veramies naksnīgajā jūrā un palmās, nejauši sākam sarunu ar galdabiedriem – kādu vācu pāri. Vārds pa vārdam, un atklājas, ka viņiem labs draugs ir latvietis, pie kura uz Jūrmalu dosies pēc atpūtas Kiprā. Otrā rītā brokastīs atkal satiekamies, un tad atklājas amizantākais – viņi atceras, ka bijuši Rundāles pilī un ciemojušies «Baltajā mājā», atminas, ka jau ir redzējuši mājas saimnieci, kura nu sēž līdzās Vidusjūras salā. Tik tālu jābrauc, lai atkal satiktos.
Man arī veiksmīga atkalredzēšanās ar latviešu meiteni no Bārbeles, kura galvaspilsētas Nikozijas grieķu daļā dzīvo un strādā jau vairākus gadus, nupat tur apprecējusies. Cienāja mani ar pirmajiem pavasara augļiem – saldskābajām Japānas plūmēm, aizveda uz īpašo Lefkaras ciemu un Larnaku, stāstīja leģendas un patiesības. Visemocionālāk mani ietekmēja tas, kā Renāte un viņas draudzene latviete 2012. gadā piedalījušās referendumā pret krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Kiprā tas nav izdarāms, sūtījušas biļetenus un pases pa pastu uz Grieķijas galvaspilsētu Atēnām. Lai piedalītos referendumā vai vēlēšanās, jābūt ļoti uzņēmīgam, jāiegulda darbs un nauda. Bet meitenes to izdarīja, viņām likās svarīgi būt kopā ar Latviju tajā brīdī.
Tādas tikšanās tālā salā, Lorensa Darela vārdiem sakot: «Tam jau salas ir domātas: kā vietas, kur dažādiem likteņiem satikties un to līnijām krustoties, atrodoties pilnīgā izolācijā no apkārtējā laika.»
STĀSTI UN LEĢENDAS
Bārbelietes Renātes, kas dzīvo Nikozijā, kipriešu stāstiņi
Lefkaras ciemam grieķu Kiprā ir čaklu amatnieku slava. Te sievas darina izšuvumus un populārs ir īpašais Lefkaras raksts, kas gan ļoti atgādina arī latviskus rakstus. Ir da Vinči raksts, kura nosaukums radies tā: Lefkarā ciemojies Leonardo da Vinči un izvēlējies ornamentu segai, ko vest uz Milānas katedrāli. Protams, viņa vārdā raksts nosaukts.
Mums kādreiz ir teiciens: kas tavā vietā to darīs – Puškins? Kiprieši jautājot tāpat: kas to darīs – vai Marikū no Lefkaras? Lefkarā reiz dzīvojusi īpaši čakla sieviete Marija (Marikū ir mīļvārdiņš), kura nepārtraukti strādājusi, daudz darījusi arī citu vietā, tālab radies un valstī izplatījies šis teiciens.
Kleftiko ir grieķu ēdiens – milzīgs jēra gaļas gabals. To ēdot, uzzinu šīs maltītes izcelsmi. Cēlies no vārda «kleftis», kas nozīmē ‘zaglis’. Senos laikos pa ciemu klejojuši jēru zagļi. Vispirms ārpus ciema viņi kādā nomaļā vietā izrakuši bedri un tajā kūruši uguni, bedri nomaskējuši. Tad devušies zagt jēru, ko pēc tam slēpuši bedrē uz karstajām oglēm. Pēc laupījuma atgriezušies krietni vēlāk, kad cieminieki pārtraukuši meklējumus un rimušies. Pa to laiku jērs kārtīgi izcepies un bijis gatavs ēšanai.
