1812. gadā notika Francijas imperatora Napoleona neveiksmīgais karagājiens pret Krieviju.
1812. gadā notika Francijas imperatora Napoleona neveiksmīgais karagājiens pret Krieviju. Lai gan Napoleona lielā armija devās uz Maskavu, neskarot Latvijas teritoriju, tomēr mūsu zemi šis karš ietekmēja vistiešāk, visvairāk – Zemgali.
Ievāc produktus no “katra vīrieša galvas”
Krievijas armijas virspavēlniecība domāja, ka Napoleons dosies uz toreizējo galvaspilsētu Pēterburgu, tāpēc galvenos spēkus izvietoja Lietuvā. Tur dislocētajā Barklaja de Tolli vadītajā 1. Rietumu armijā bija 130 000 kareivju, 2. un 3. Rietumu armijā kopā bija tikai 75 000 vīru. Protams, 1. Rietumu armija uz Lietuvu devās caur Zemgali. Tādēļ tika paaugstinātas nodevas un ieviestas kara klaušas, pēc cara Aleksandra I pavēles nācās artilērijas vajadzībām nodot zirgus.
12. aprīlī kara ministrs pavēlēja karaspēka vajadzībām no “katra vīrieša galvas” ievākt 16 garņicas (~ 52,5 litrus) miltu un putraimu. Kurzemes guberņā tolaik skaitījās 197 531 “vīrieša galva” un izdevās savākt aptuveni 9,5 miljonus litru miltu un nepilnu miljonu litru putraimu. Savāktos produktus izvietoja vairākās noliktavās, daļu aizveda uz Rīgu un glabāja Pētera baznīcā. Vēl no Kurzemes guberņas karaspēka vajadzībām tika nodotas 800 govis un 10 000 vedru degvīna (~ 113 000 litru). Pēc toreizējām cenām visas iepriekš uzskaitītās pārtikas vērtība bija aptuveni miljons rubļu. Tolaik tā bija milzīga nauda.
Muižnieki prasa kompensēt zaudējumus
Karam tuvojoties, Zemgales ceļos parādījās bēgļi no Lietuvas. Tie bija muižnieki un bagātie pilsētnieki, kas centās nokļūt Rīgā vai arī devās vēl tālāk. Tas izraisīja ķēdes reakciju. Arī Kurzemes guberņas turīgie iedzīvotāji meklēja drošāku patvērumu. Piemēram, Jelgavas tirgotājs Kaļiņins uz Rīgu nosūtīja divas liellaivas ar vara naudu (200 000 rubļu) un pats sekoja.
1812. gada 12. jūnijā Napoleonam pakļautais maršala Makdonalda korpuss pārcēlās pār Nemunu un iesoļoja Lietuvā. Tur tas sadalījās trīs daļās un devās Kurzemes guberņas virzienā. Krievu 1. Rietumu armija atkāpās dienvidaustrumu virzienā, lai apvienotos ar 2. un 3. Rietumu armiju, pirms Napoleons tās sakauj pa vienai.
Krievu karaspēka atkāpšanos visvairāk juta zemnieki. No Kurzemes guberņas tika iesaistīti aptuveni 25 pajūgi ar šķūtniekiem. Tiem vajadzēja braukt pat 300 – 500 verstu (1 verste – 1067 metri). Vēlāk muižnieki sūdzējās Krievijas valdībai un prasīja kompensāciju par viņiem nodarītiem zaudējumiem, jo ceļā bojā gāja zirgi un zemniekišķūtnieki, bija salauzti rati. Protams, šķūtnieku prombūtnes laikā netika paveikti daudzi lauku darbi. Tas vairoja trūkumu.
Izārda tiltu pār Lielupi
Kurzemē un Zemgalē palika visai nelielas krievu karaspēka vienības. Jelgavas kā guberņas galvaspilsētas aizsardzībai bija atstāts ģenerālis Leviss ar 6700 vīriem un astoņiem lielgabaliem. 6. jūlijā Jelgavā tika saņemta ziņa, ka Makdonalda vadītais prūšu karaspēks ir ieņēmis Bausku. Prūšu armija no Bauskas devās uz Jelgavu, sadalījusies trīs daļās: caur Rundāli, Emburgu un Iecavu. Leviss no Jelgavas ar 5700 vīriem un astoņiem lielgabaliem devās prūšiem pretī uz Iecavu. No Bauskas uz Iecavu gāja prūšu ģenerāļu Jorka un Kleista vienības. Viņu spēki bija aptuveni divreiz lielāki nekā Levisa karaspēks, tomēr pēdējais nevairījās no kaujas.
7. jūlijā notikusī Iecavas kauja bija pirmā lielā militārā sadursme Latvijas teritorijā. Šo kauju krievu karaspēks zaudēja. Kaujas laukā palika vairāki simti kritušo, prūšu gūstā nonāca ap 300 karavīru. Ģenerālis Leviss atkāpās Rīgas virzienā, un Jelgava palika bez aizsardzības. 8. jūlijā Kurzemes gubernators ar 1000 karavīriem un guberņas pārvaldes ierēdņiem devās prom uz Rīgu, pirms tam izārdot tiltu pār Lielupi un nošaujot sešus agrāk arestētus noziedzniekus. Par savu aiziešanu gubernators Kurzemes un Zemgales iedzīvotājiem paziņoja divos īsos uzsaukumos: “Izsaku labajai Jelgavai un visai zemei savu sirsnīgu pateicību par uzticību un padevību savam augstajam kungam un pavēlniekam. Pārspēkam padoties mums pavēl prāts. Pilsētu un zemi saudzēt – cilvēku mīlestība. Pēdējo varat sagaidīt no kulturālā ienaidnieka.”
Pretuzbrukumu sāk no Mežotnes
9. jūlijā Kurzemes gubernators Zīverss jau no Rīgas nosūtīja ziņojumu Krievijas iekšlietu ministram par Kurzemes un Zemgales atdošanu Napoleona karaspēkam. Prūšu karaspēks aizgāja līdz Vidzemes robežai pie Ķekavas un Olaines, pēc tam sāka gatavoties Rīgas ieņemšanai. Pilsētas aplenkšanai domātie smagie lielgabali tika savesti Rundālē. Lai gan nekāds uzbrukums Rīgai nenotika, tomēr bailēs no tā Rīgas kara gubernators Esens naktī no 11. uz 12. jūliju deva pavēli nodedzināt Rīgas priekšpilsētas, lai uzbrucēji to ēkas nevarētu izmantot aizsargam. Pirms tam priekšpilsētu iedzīvotāji netika brīdināti, tāpēc viņi pazaudēja visu īpašumu, daudzi mājas pameta pat puspliki.
16. jūlijā ģenerālis Grāverts piedāvāja Rīgas kara gubernatoram Esenam padoties, bet viņš to noraidīja. Turpmāk Rīgas pievārtē notika nelielas karaspēka sadursmes.
1812. gada septembrī krievu karaspēks no Rīgas sāka pretuzbrukumu. Tā mērķis bija iegūt Rundālē novietotus 80 smagos lielgabalus. 17. septembrī krievu karaspēks ieņēma Jelgavu un nonāca Bauskas tuvumā. Prūšu ģenerālis Jorks sāka pretuzbrukumu no Mežotnes un nākamajā dienā Jelgavu atguva.
Zemnieki cer uz dzimtbūšanas atcelšanu
29. novembrī franču maršals Makdonalds saņēma ziņu par Napoleona galveno spēku atkāpšanos un pavēlēja prūšu karaspēkam atkāpties no Kurzemes guberņas. Makdonalda štābs tolaik atradās Staļģenē, viņš pats prom devās 5. decembrī. 7. decembrī Jelgavu pameta franču iecelti ierēdņi. Nākamajā naktī caur guberņas galvaspilsētu atkāpās Makdonalda pakļautībā esošie bavārieši un poļi, kuri Jelgavā laupīja un demolēja mājas.
Prūšu ģenerālis Jorks jau iepriekš slepeni sarakstījās ar jauno Rīgas ģenerālgubernatoru Pauluči. 8. decembra vēstulē viņš norādīja, ka atstāj viņa gādībā savus slimos karavīrus un ka Prūsijas valdība labi izturēsies pret ievainotiem un sagūstītiem krieviem. Nākamajā dienā krievu karaspēks ienāca Jelgavā.
Kad franču karaspēks ienāca Kurzemē un Zemgalē, vietējie zemnieki cerēja uz dzimtbūšanas atcelšanu, jo bija dzirdējuši, ka Francijā tā atcelta. Jau 1812. gada 13. jūlijā prūšu ģenerālis Grāverts ar īpašu paziņojumu šīs cerības izgaisināja. Visu jūliju tiesas lēma Krievijas cara vārdā, bet augustā jau iznāca rīkojumi Francijas imperatora Napoleona vārdā. 1. augustā Kurzeme un Zemgale tika atdalītas no Krievijas. Bijušo guberņu sadalīja divās daļās: Augškurzemē un Lejaskurzemē. Bauskas apvidus ietilpa Augškurzemē. Tās civilpārvaldi vadīja franču intendants Šamboduēns. Protams, zemniekiem un pilsētniekiem no tā vieglāk nekļuva.
