Bauskas sešās draudzēs uz lielā ekrāna šonedēļ tiks demonstrēta filma «Kristus ciešanas», Lieldienu svētdienā to varēs noskatīties pilsētas Tautas namā. Gan uz filmu, gan dievkalpojumiem Bauskas draudzēs aicina afišas un pievilcīga dizaina bukleti.
Bauskas sešās draudzēs uz lielā ekrāna šonedēļ tiks demonstrēta filma “Kristus ciešanas”, Lieldienu svētdienā to varēs noskatīties pilsētas Tautas namā. Gan uz filmu, gan dievkalpojumiem Bauskas draudzēs aicina afišas un pievilcīga dizaina bukleti. Lakonisks teksts vēsta, ka starpkonfesionāls Lieldienu projekts ir īstenots, sadarbojoties Bauskas kristīgām draudzēm.
Sākumā ir pat grūti noticēt, jo nekas tamlīdzīgs agrāk nav bijis. Lai uzzinātu, kādi dievkalpojumi pilsētā notiek Lieldienu nedēļā, jau laikus vajadzēja izšķirstīt “Bauskas Dzīves” sludinājumu lappuses, bet visdrošāk tomēr bija aiziet uz baznīcām un izlasīt pie durvīm piespraustas zīmītes. Esmu ievērojusi, ka Lieldienās un Ziemassvētkos daudzi pilsētnieki mēdz apmeklēt dažādu konfesiju dievnamus.
Svarīgs ir ne jau šī projekta praktiskais labums, bet gan vietējo draudžu vadītāju spēja vienoties, lai kopīgi paveiktu patiešām vērtīgu darbu. Šī iecere radās pirms nepilniem pāris gadiem, atklāj Bauskas Vasarsvētku draudzes mācītājs Juris Lavrinovičs, bet dažādu konfesiju garīdznieku regulāras tikšanās turpinās jau kopš 90. gadu beigām. Ir notikuši vairāki mēģinājumi kopīgu ideju realizēšanā – kristīgās mūzikas dienas pilskalna estrādē, Ziemassvētku dievkalpojumi Tautas namā un citas aktivitātes. Varbūt dievvārdiem nekāda publicitāte nav nepieciešama, taču informācija par starpkonfesionālu sadarbību vienmēr ir šķitusi pārāk trūcīga.
Tāpat notika arī šoreiz. Ja es nebūtu sākusi aktīvi interesēties par šī projekta autoriem, tad droši vien, tāpat kā daudzi, nodomātu, ka lielus reklāmas laukumus avīzē un skaistus iespieddarbus var atļauties tikai labi pelnoši uzņēmumi. Taču izrādās, ka projektu ir finansējuši nevis sponsori, bet vietējās draudzes. Izmantojot personiskus sakarus, bukleta un afišu veidošanā iesaistīti prasmīgi dizaineri un poligrāfiķi.
Līdz ar to gandarījums par rezultātu ir divkāršs, jo apliecina sadarbības partneru vienotību un iespēju potenciālu. Varbūt kādam šķitīs, ka mazā grāmatiņa nav aprakstīšanas vērta, bet filma jau sen ir redzēta? Es tā nedomāju, jo mazpilsētas dzīvē šis fakts tomēr ir ļoti nozīmīgs. Gribētos, lai turpinās līdzīgi un, iespējams, arī vērienīgāki projekti. Kas gan var būt svarīgāks par konfesiju sadraudzību “ticības karu” sašķeltajā laikmetā?
