Rundāles pils Baltajā zālē pagājušajā nedēļā starptautisku zinātnisku konferenci «Kultūrvēsturisko pieminekļu restaurācija un saglabāšana. Teorija un prakse» rīkoja mecenātu Ināras un Borisa Teterevu fonds un Rundāles pils atbalsta fonds.
Konference bija I. un B. Teterevu finansētās Rundāles pils restaurācijas programmas noslēgums. Pils atjaunošanu pabeidza 2014. gadā, bet konference kļuva par visa restaurācijas procesa rezumējumu.
Teorija un prakse
Rundālē bija ieradušies arī ārvalstu lektori. Viņu vidū – doktors Bur-hards Gēress no Vācijas, Tartu Universitātes Mākslas vēstures nodaļas vadītājs profesors Juhans Maiste un Lietuvas Nacionālā muzeja «Lietuvas dižkunigaišu pils» direktora vietniece doktore Jolanta Karpavičiene.
Konferences pirmā daļa bija teorētiska. Tika aplūkoti kultūras pieminekļu saglabāšanas, restaurācijas un rekonstrukcijas visdažādākie aspekti, bet otrajā daļā Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, vadošā speciāliste Lauma Lancmane, restauratori Gunārs un Zinaida Grīnfeldi dalījās praktiskajā pieredzē. Dalībnieki varēja aplūkot arī stenda referātu plašu ekspozīciju, ko sagatavoja restauratori Aina Balode, Vilnis Līdaka, Daira Līdaka, Aina Ābolniece-Āboliņa, Baiba Leitlante, Imants Augstkalns, Jānis Lasmanis, Inese Indrikova, Maija Baņķiere, Zita Sokolova, kā arī individuālā uzņēmuma «Rokajs» restauratores Aija Ušerovska un Olita Dzelzkalēja.
Priesteris mācās restaurēt
Konferences dalībnieki bija Latvijas muzeju vadošie speciālisti, restauratori, arhitekti, mākslinieki, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) speciālisti un citi interesenti. Lektoru uzstāšanās laiks, atšķirībā no citām līdzīgām sanāksmēm, netika reglamentēts. Imants Lancmanis uzsvēra, ka ikviena lekcija saturiski ir tik bagātīga, ka būtu aplami to saīsināt. Konferences īpaši augstvērtīgo kvalitāti novērtēja ne vien nozares speciālisti, bet arī ar pieminekļu saglabāšanu tieši nesaistītie dalībnieki.
Iespaidos dalās Liepājas Svētā Jāzepa katoļu draudzes prāvests Andris Vasiļevskis. Viņš ir diplomēts tekstilmākslinieks, kurš brīvajā lai-
kā dodas uz Rīgu, lai vecmeistares Aīdas Podziņas vadībā apgūtu koka polihromās restaurācijas pamatus. «Bauskas Dzīve» vaicāja, kāpēc garīdzniekam vajadzīgas šādas iemaņas. Andris Vasiļevskis atbild: «Kurzemes katoļu dievnamos atrodas daudz unikālu 17. gadsimta koka polihromo skulptūru. Mūsu uzdevums ir vērtības saglabāt un organizēt restaurāciju. Astoņus gadus kalpoju Alsungas draudzē. Mums izdevās atjaunot Alsungas, Gudenieku, Jūrkalnes un Kuldīgas katoļu baznīcas koka tēlniecības šedevrus. Ar Rundāles pils muzeja restauratoriem regulāri konsultējos par kultūras pieminekļu un sakrālo priekšmetu restaurāciju. Šoreiz atvedu vēsturiskus liturģiskos tērpus, kas jāatjauno, un lūdzu padomu Rundāles tekstiliju restauratorēm. Konference bija neizsakāmi vērtīga, jo aptvēra visus restaurācijas aspektus. Es ievērojami paplašināju redzesloku.»
Pasniedz Lielo gada balvu
VKPAI vadītājs Juris Dambis Rundāles pils muzeja direktoram Imantam Lancmanim pasniedza Kultūras mantojuma Lielo gada balvu – simbolisku balta marmora ķieģelīti. Inspekcija katru gadu organizē konkursu par kultūras mantojuma saglabāšanu, piešķirot balvas kultūras pieminekļu īpašniekiem, saimniekiem, pašvaldībām dažādās nominācijās.
Lekcijā Juris Dambis vairākkārt uzsvēra kultūras mantojuma īpašo lomu: «Tas ir nozīmīgs faktors cilvēku dzīves kvalitātes veidošanā un vienlaikus – atbildība pret nākotnes sabiedrību. Kultūras pieminekļa jēdziens ir daudz plašāks, nekā ir pieņemts uzskatīt. Piemineklis var būt arī virtuāls, piemēram, kāda nacionālā tradīcija. Rundāles pils ir viens no konsekventākajiem zinātniskās restaurācijas piemēriem Eiropā. Bez atjaunotā pils ansambļa vēl ir uzburta laikmeta noskaņa, sajūtu pasaule, panākot materiālā un nemateriālā mantojuma vienotību.»
Inspekcijas vadītājs demonstrēja vairākus zinātniskās restaurācijas un rekonstrukcijas paraugus Latvijā un Eiropā. Viņš sacīja, ka Bauskas Rātsnama rekonstrukcija ir attaisnojusies, jo pilsēta ieguva svarīgu simbolisku zīmi. Savukārt Bauskas pils atjaunošanas darbu ārkārtīgi augstā kvalitāte un noskaņa ir tā, kas restaurācijai rada jaunu dimensiju un atbilst kultūras mantojuma saglabāšanas filozofijai.
Ar Bauskas vecās pils (pilsdrupu) un jaunās pils (hercogu rezidences) saglabāšanas koncepciju dalībniekus iepazīstināja arhitekte Ināra Caunīte, bet doktors Bur-hards Gēress stāstīja par Prūsijas karaļu piļu restaurāciju periodā no 20. gadsimta 20. gadiem līdz mūsdienām. B. Gēress ir Prūsijas Piļu un dārzu fonda piļu un krājumu direktors. Kopš 1975. gada viņš sadarbojas ar Rundāles pils muzeju. Imants Lancmanis atklāja, ka doktora Gēresa padomi ne reizi vien tika izmantoti Rundāles pils re-staurācijā un interjeru iekārtošanā.
Tukša čaula un vīzija
Katrā valstī kultūras mantojuma saglabāšanas tradīcijas un metodes atšķiras. Vācijā, piemēram, nav problēmu piļu interjeru veidošanā, jo saglabātais autentisku mēbeļu un citu priekšmetu krājums ir milzīgs. Otrā pasaules kara laikā Prūsijas piļu inventārs tika novietots slepenos bunkuros. Prūsijas piļu saglabāšana Vācijā ir prioritāra valsts programma kopš 1927. gada, kad tika nodibināta Prūsijas Karalisko piļu pārvalde.
Gluži pretēju situāciju Imants Lancmanis atspoguļoja lekcijā «Rundāles pils interjeru iekārtojums – vīzijas tapšana». Rundāles pils pagājušā gadsimta 60. gados bija kā tukša čaula. Nebija saglabājies neviens priekšmets. «Mēs ienācām absolūti tukšā pilī. Pat hercoga laika inventarizācijas aprakstu par priekšmetu izvietojumu interjeros nebija. Mums tika dota vienīgi izvēles brīvība uzburt jaunu vīziju ar augstvērtīgiem mākslas priekšmetiem un veidot Eiropas 18. gadsimta augstmaņu rezidences ideāltēlu,» atgādina Imants Lancmanis.
Viņš rādīja savu pirmo, 1965. gadā ar pildspalvu zīmēto, hercoga guļamistabas un audienču kabineta iekārtojuma skici, kā arī citas
70. gados veidotās interjeru aprīkojuma shēmas. Vēl 60. gadu vidū tika sākta eksponātu iegāde topošajam pils muzejam. To iegūšanas galvenais avots bija privātkolekcijas Ļeņingradā un Maskavā. No 2004. gada pils muzejs eksponātus iegādājas Eiropas antikvārajā tirdzniecībā. Imants Lancmanis teic, ka pils interjeru papildināšanas un nomaiņas programmu paredzēts beigt 2018. gadā. Tas ir tikai atskaites punkts, jo patiesībā muzeja darbs ir nepārtraukts process, kas nebeidzas nekad. Bezgala interesants bija arī Laumas Lancmanes stāstījums par Rundāles baroka dārza veidošanu 30 gadu garumā.
Kādā no laikraksta nākamajiem numuriem varēsit lasīt par jauno, 2013. gadā atvērto Viļņas muzeju «Lietuvas dižkunigaišu pils» un Igaunijas lauku muižu filozofiju.
