Mežotnes pagastā kādās mājās atrodas neparastas formas griestu lustra un metāla kamanas, ko var stūrēt, traucoties no kalniņa.
Mežotnes pagastā kādās mājās atrodas neparastas formas griestu lustra un metāla kamanas, ko var stūrēt, traucoties no kalniņa.
Šo seno lietu īpašnieki nevēlējās publiski atklāties. Abi mantotie priekšmeti ir ar savu vērtību. Mazāki būdami, brāļi sēdušies neparastajās ragavās. Pirmajā brīdī smagnējai, taču ar smalkiem dekoratīviem elementiem rotātai lustrai ir atrasta piemērota vieta, lai šis mākslas priekšmets nezaudētu izteiksmību. Šo neparasto metāla izstrādājumu glabātāji ieteica aprunāties ar meistara un iepriekš minēto darbu autora krustdēlu Ilmāru Bormani, kurš dzīvo Jelgavas rajona Elejā.
Vēsturiski nozīmīgs kalums
Sirmais vīrs varētu daudz stāstīt par dzimtu, bet šoreiz visa uzmanība veltīta Augustam Bormanim, kura dzīves gaitas no 1877. gada līdz 1957. gadam pagājušas Rīgā. Uzņēmīgais jaunais cilvēks pie vācu tautības meistara apguvis metāla mākslinieciskās apdares iemaņas. Katrs prasmes periods bijis jāapliecina ar konkrētu izstrādājumu. Sākumā minētā griestu lustra bijusi Mazās ģildes meistara kvalifikācijas darbs, kas tapis 1914. gadā.
1909. gadā A. Bormanis atvēris pats savu darbnīcu un izpildījis dažādus pasūtījumus – gan mākslinieciskus, gan tehniskas dabas. Viņa mūžā nozīmīgākais darinājums ir bijis Rīgas pils vārti un to ģerbonis. Metu darinājis pazīstamais mākslinieks Ansis Cīrulis. Vārti tajā vietā, kur tie atrodas joprojām, uzstādīti 1939. gadā. Arī ģerbonis ir savā vietā. Par šo darbu autoram piešķirts toreizējās Latvijas valdības apbalvojums – Atzinības krusts. Droši vien jau var nojaust, ka tieši ar ģerboni saistās lielākie piedzīvojumi. Par to arī raisījās saruna.
Aiz aizkara priekšnamā
Vidējā paaudze, jādomā, atceras, ka Rīgas pilī padomju varas gados atradās pionieru pils. Vai gan tajā laikā vārtu augšdaļā varēja būt Latvijas valsts ģerbonis? I. Bormanis atklāj, ka krusttēvam uzdots noņemt šo simbolu un izkalt jaunu, atbilstīgu pionieru organizācijas nozīmes atveidam. Meistars to izdarījis, taču Latvijas valsts ģerboni iekonservējis, saglabājis un ieracis zemē savas mājas pagalmā Rīgā. To visu zinājis krustdēls I. Bormanis, jo metālkalējam savas ģimenes nav bijis.
Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās A. Bormaņa māja pārgājusi citā valdījumā, un relikvijas mantotājs nolēmis to izrakt. Viņš atcerējās: “Meklējām pa visu pagalmu, bet neizdevās atrast. Vēlāk bērni, rotaļājoties pie mājas sienas, pamanīja zvaigznītes. Tās pašas, kas bija iekaltas ģerboņa augšējā daļā. Un tā 1978. gadā relikvija no Rīgas tika atvesta uz Eleju.” Interesanti, ka meklējumos piedalījies un palīdzējis I. Bormaņa znots, kurš tolaik strādājis vadošā darbā komjaunatnes rajona organizācijā.
Gudrojuši, kur ģerboni glabāt. Elejas dzīvokļa priekšnamā smagais bronzas izstrādājums pieskrūvēts pie sienas. Vēl tagad samanāmas skrūvju vietas. I. Bormaņa kundze Velta darinājusi tāda paša auduma aizkariņu kā logiem, un aiz tā nepilnus divus gadu desmitus stāvējis ģerbonis.
Zvaigznes mirdz kā zelts
Kad pienācis laiks relikviju atdot atpakaļ, viss nav ritējis tik gludi. Pirmo vēstuli I. Bormanis 1988. gadā adresējis TV raidījumam “Labvakar”. Un tā paša gada 25. decembrī parādīts sižets par ģerboni. Taču tikai 1994. gadā bronzā kaltais simbols atgriezies atpakaļ Rīgas pilī. Tūdaļ tas netika piestiprināts paredzētajā vietā, jo vārtus vajadzēja restaurēt. Pēc to atjaunošanas arī ģerbonim sākās tā jaunais mūžs. Ilmārs atceras, cik spoži mirdzējušas no patinas attīrītās zvaigznes, kā zelts. Tā sargātāji – Ilmārs un Velta Bormaņi – uzaicināti ekskursijā pa Rīgas pili.
Ar to vēl nevar pielikt šim stāstam punktu. 2004. gadā Ilmāra Bormaņa līdzgaitnieki, ar kuriem viņš kopā darbojas Daugavas Vanagu Jelgavas organizācijā, ierosināja ģerboņa glabātāju apbalvojumam. Cienījamais un drosmīgais vīrs saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Uz svinīgo ceremoniju līdzi varēja ņemt divus cilvēkus. Protams, neesot bijis šaubu, ka līdzi brauks sieva. Kā izdarīt, lai abas meitas paliktu apmierinātas? Nosprieduši, ka apbalvošanā jābūt klāt vecākajam mazdēlam. Lai tad dzimtas jaunajai paaudzei atmiņā paliek tāds nozīmīgs brīdis.
