Mani satrauca publikācijas «Bauskas Dzīvē» par nebūšanām pansionātā «Derpele». Man ir cits viedoklis, jo tuvs cilvēks, tante B. Bērziņa, te dzīvoja no 2012. līdz 2015. gadam. Viņu iekārtoju pansionātā pēc ilgstošas uzturēšanās Jelgavas slimnīcā, kur bija iegūti lieli izgulējumi, kurus pansionātā īsā laikā saārstēja. Pavadītais laiks slimnīcā, deformētie ceļi, lielais svars un 88 gadu vecums staigāšanu neatjaunoja. Priecājāmies, ka tante var apsēsties, pati paēst, lasīt daudz grāmatu un skaitīt aiz loga braucošās mašīnas.
Telpas pansionātā ir gaišas, tīras un labiekārtotas. Tanti te regulāri mazgāja, vienmēr bija apgriezti mati un nagi, tīrs bija apģērbs un gultas veļa. Ciemojos pie tantes reizi nedēļā dažādā laikā. Pa šiem gadiem nekad nemanīju kādas nepilnības, neizdarības, par ko gribētos aizrādīt.
Nodaļas vadītāja, aprūpētāji, apkopēji, dakteri ir sirsnīgi, smaidīgi un laipni. Apbrīnoju viņu fizisko un garīgo spēku, māku apieties ar aprūpējamajiem. Vecs cilvēks ir kā mazs bērns. Daudzas reizes nesaprot, vai tā bijusi īstenība vai sapnītis, runā dažādas muļķības, stāsta sīkumus. Pansionātā viņu vienmēr uzklausa un nomierina. Svētkos te bieži ciemojas skolēni, rāda priekšnesumus, ierodas ar dāvaniņām, pašdarinātām apsveikumu kartītēm. Ja pansionātā nebūtu sirsnīgas vadības un darbinieku, vai bērni te nāktu?
Esmu pateicīga un lepna, ka mūsu novadā ir šis pansionāts, kurā slimi un veci cilvēki var dzīvot šādos apstākļos. Te liels nopelns ir arī nodaļas vadītājai Dzintrai Lapiņai. Patiesi liels paldies par viņas darbu! Skumji, ka secinājumus izdara cilvēki, kuri pansionātā parādās reti un nezina patieso situāciju un apstākļus. Vienreiz atskrien un cenšas mācīt personālu, kā uzvesties. Ļoti žēl, ka viena vācu darvas karote var samaitāt Latvijā labu medus mucu.
