Ārsts, kura konsultācija mums bija nepieciešama, todien poliklīnikā nepieņēma. Reģistrācijā dēlam ieteica doties pie ķirurga Armanda Pilicka. Dakteris negaidot atklāja vainu, kas dēlu mocīja daudzus gadus. Dēls diezgan bieži sūdzējās par vēdera sāpēm, kurām nevarējām noteikt iemeslu. Uzzinot pat trūci, bijām gan pārsteigti un uztraukti, gan gandarīti, jo tapa skaidrs diskomforta cēlonis.
Dakteris zīmītē uzrakstīja, ka dzīvībai briesmas pašlaik tas nerada, bet, ja gribam ko darīt, jānāk visu pārrunāt. Protams, nevēlējāmies vilkt garumā. Aprunājušies ar ģimenes ārstēm un apsprieduši visus «par» un «pret», gājām pie A. Pilicka. 12. novembrī devāmies uz operāciju dienas rehabilitācijas centrā Bauskā.
Nu jau dēls ir veiksmīgi atbrīvojies no trūces. Kaut arī pirms operācijas viņš uztraukumā vairākkārt jautāja pēc sava ārsta, nu iestājies miers gan mūsu sirdīs, gan mājās. Esam ļoti pateicīgi brīnišķīgajam cilvēkam – ķirurgam A. Pilickim, kurš atklāja un veiksmīgi tika galā ar daudzu gadu likstu.
Pēc vienas diennakts pavadīšanas stacionārā, gandarīti par patīkamajiem iespaidiem un rezultātu, atgriezāmies mājās. Apstākļi medicīnas iestādē nav salīdzināmi ar 1980. gadu, kad iepriekš tur biju slimnieces statusā. Ārsts, no mums atvadoties, puspajokam, pusnopietni teica, ka viņš mūs ārā nedzenot, varam palikt ilgāk, kaut arī ķirurgs nebūt neesot tas, ar kuru viņš gribētu ieteikt kādam draudzēties.
Pateicību parādā esam arī operāciju māsiņai un anesteziologam, kā arī visam centra kolektīvam, sākot ar māsiņām uzņemšanas nodaļā un beidzot ar māsiņām un sanitārēm, kas mums ierādīja skaisti izremontētu plašu palātu ar televizoru, ledusskapi un elektrisko tējkannu. Mums bija visas nepieciešamās mēbeles: skapīši, galds un skapītis virsdrēbēm. Diennaktī diviem tas izmaksāja nepilnus sešus eiro. Jutāmies kā augstākās klases viesnīcā, turklāt ārstu klātbūtnē un uzraudzībā.
P.S. Skaidrojums, lai saprastu, kālab tik zemas izmaksas par slimnīcu, – vēstules autores operētais dēls ir invalīds.
