Guntars Krukovskis sevi par pasaules pilsoni neuzskata, lai gan divdesmit piecos gados viņš paguvis dzīvot un strādāt vairākās Eiropas valstīs.
«Eiropā dzīvojot un strādājot, cilvēkus vērojot un iepazīstot, esmu formulējis savu dzīves pozīciju. Es gribu dzīvot Latvijā, veidot te attiecības un ģimeni. Arī brīvajā laikā ar draugiem Latvijā es jūtos visinteresantāk, visjautrāk. Tāpat strādāt man labāk patīk Latvijā,» savu pārliecību pauž Guntars.
Jūras aicinājums
Dzimis un audzis Guntars Krukovskis ir Bauskas novada Vecsaules pagasta Jaunsaulē, tur joprojām mīt viņa tuvinieki. Mācījies vietējā pamatskolā, tad Īslīces vidusskolā. «Esmu tas gadījums, par kuru var teikt – cik grūti dzīvē atrast īsto profesiju. Man bija standarta variants – vilināja jūra, tālas zemes,» savas pārdomas pēc vidusskolas beigšanas atceras Guntars.
Taču pēc pirmā kursa Latvijas Jūras akadēmijā viņš saprata – tā lieta nebūs īstā. Interese bijusi arī par militāro jomu, domāts par profesionālo armiju. Taču nav paveicies ar iekļūšanu Policijas koledžā.
«Jutu, ka man šeit, Latvijā, neveicas. Īsti nezināju, ko gribu. Pamēģināju dažādus darbiņus, bet arī tur nekas nesanāca. Man bija draudzene, kas mācījās Anglijā. 2012. gadā devos pie viņas. Dzīvojām pašos valsts dienvidos, atradu vienu darbu, tad vēl citu. Vienu brīdi visu izdevās tik veiksmīgi saplānot, ka strādāju četrās vietās, un vēl atlika laiks apmeklēt florbola treniņus. Naudas pietika, sūdzēties par dzīvi nevajadzēja. Kad draudzene pēc pusgada beidza mācību kursu un atgriezās Latvijā, arī es atbraucu uz Rīgu. Anglijā pavadītais laiks atmiņā palicis kā interesants, nebija, par ko sūdzēties. Taču iekārtoties tur darbā uz palikšanu nevēlējos,» stāsta Guntars.
Šoferis Alpos
Latvijā dzīves ceļi ar draudzeni pašķīrās, Guntars atrada darbu Rīgas lidostā. Sākumā nācās strādāt lidmašīnu apkalpošanā, pēc tam darbs bija pasažieru dokumentu reģistrācijā. Te noderēja Anglijā pavadītais laiks un apgūtā valoda. Tomēr joprojām viņš nejuta piepildījumu. Tāpēc brīdī, kad paziņa aicināja darbā pārvadājumu firmā Francijā, Guntars, ilgi nedomādams, piekrita.
Viņa pienākums bija vest cilvēku grupas no lidostas uz kalnu kūrortiem Alpos, uz Šveici, kādreiz uz Austriju, Itāliju. «Mani pieņemot šajā darbā, pārbaudījumi bija daudz stingrāki nekā lidostā. Izturēju, apguvu braukšanas iemaņas un sāku strādāt. Maršruti bija galvenokārt no Parīzes lidostas uz kalniem. Bija piedzīvojumi, arī grūtību netrūka. Reiz, lai laikus ierastos pēc klientiem, nācās pie stūres pavadīt 26 stundas. Jaunībā tas ir iespējams. Apguvu prasmi vadīt auto kalnos, ne tikai stūrēt, bet arī neapmaldīties. Lai cik labi būtu navigatori, tie dažreiz kaut ko sajauc. Reiz ierīce mani aizveda trīs kilometrus uz citu pusi. Līdzenumā tas nebūtu nekas, bet kalnos sanāca pamatīga maldīšanās, nokavējos, klienti jau nāca pretī. Bet cilvēki saprotoši, kalnos visas lietas tiek uztvertas citādāk. Starp citu, Parīzē starp augstceltnēm navigatoram visi rādītāji pazuda biežāk nekā kalnos. Tad nācās izlīdzēties ar intuīciju un pieredzi,» stāsta G. Krukovskis.
Darbos Francijā puisis nav kļuvis bagāts, bet iztikt varējis. Aptuveni gadu strādājis pārvadājumu firmā, Parīzē iepazinies ar latviešiem. Šķiet, nav bijis iemesla sūdzēties, būt ar kaut ko nepamierinātam. «Tikai iekšēji jutu – joprojām neesmu īstajā vietā. Parīzē manu maršrutu galapunkts ļoti bieži bija Šarla de Golla lidosta. Tur tā interesanti ceļam pāri iet lidmašīnu trases, nolaižoties un paceļoties laineri redzami pavisam zemu. Neuzskatu sevi par lielu romantiķi, bet, vērojot, kā lidmašīnas paceļas debesīs, ne vienreiz vien iedomājos, ka esmu tādā lainera salonā un lidoju mājup. Šie sapņi, šīs ilgas pēc gada darba Francijā mani nogādāja atpakaļ Latvijā,» Guntars atceras savu atgriešanos.
Pieskata gaisa lainerus
Protams, pilnīgi uz dullo atbraukšana uz Latviju nebija. Draugs, kāds puisis no Bauskas, aicināja doties uz Latviju un piedāvāja darbu Rīgas lidostā. Tā bija vēl viena motivācija mājupceļam. Pusotru gadu Guntars dzīvo Rīgā, strādā lidostā. Viņš ir lidojumu koordinators, cilvēks, kurš uzturas lidlaukā, norāda lidmašīnām kustību virzienus, pieskata, kā tiek veikta degvielas uzpilde. Guntars seko, lai, laineriem dodoties uz pacelšanos, viss ir kārtībā.
Savu pašreizējo dzīves modeli viņš nenožēlo, tāpat kā nevienu sliktu vārdu nesaka par ārzemēs nodzīvoto un nostrādāto laiku. «Tā bija pieredze, strādājot citā zemē, ar svešiem, citas mentalitātes cilvēkiem. Tā bija iespēja nedaudz redzēt pasauli. Tomēr es uzskatu, ka dzīvot un strādāt Latvijā nav nekādas vainas. Protams, ja tu neesi slinks, neaizraujies ar netikumiem, tad te var gan atrast darbu, gan iekārtot savu dzīvi. Tādēļ man nav pieņemami tie, kas visu Latvijā esošo noliedz. Arī apgalvojumam, ka te neko nav iespējams nopelnīt, es negribētu piekrist. Ārzemēs alga bija lielāka, taču arī izdevumi tur nebija mazi. Man ļoti svarīgs ir psiholoģiskais aspekts – cilvēki, draugi man apkārt. Nespēju iedomāties, ka visu mūžu vajadzētu pavadīt starp svešiem, nu vismaz daļēji svešiem cilvēkiem,» uzskata Guntars Krukovskis.
Patlaban viņš īrē dzīvokli Rīgā, ir savs auto, domubiedri florbola komandā Bauskā. Guntars nevar apliecināt, ka darbs lidostā būs viņa mūža nodarbošanās. «Noteikti kaut kas vēl mainīsies. Man ir tikai 25 gadi, vēl neesmu tik nobriedis nopietnai dzīvei. Pašlaik man ir tāda baudīšanas stadija. Taču joprojām uzturu pārliecību, ka mana vieta ir Latvijā,» apgalvo G. Krukovskis. Sarunas noslēgumā jaunietis piebilst, ka māsa Dace, kura jau piecus gadus dzīvo Anglijā, nolēmusi tuvākajā laikā atgriezties uz dzīvi Latvijā. Tas tikai vairo viņa pārliecību.
