Piedzīvojumu stāsti no makšķerniekiem dzirdami ne tikai komplektā ar plaši izplestām rokām, cik nu kuram gēni tās atmērījuši, bet arī par dažādiem «palīgiem», kas vēlas dalīt noķerto lomu.
Nočiepj izvilkto
Kāda vīrieša tēvs, kaislīgs makšķernieks, Iecavas novada Zālītes pusē reiz pie upes paglābis takša kucēnu. Nebija zināms, kāpēc un kā tas tur nonācis, taču trīcoši smilkstošā radība atvesta mājās, atkopusies un kļuvusi par vecā vīra līdzgaitnieku. Arī makšķernieka izbraucienos taksītis piedalījies, no tiem pasākuši atgriezties ar neredzēti bagātīgiem lomiem.
«Pēcis nes man laimi,» apmierināts secināja makšķernieks, kraudams vimbas ārā no maisiem. Kā bagātie lomi ievākti, dēls uzzinājis gluži nejauši, satiekoties ar paziņu, kas makšķerēja tajā pašā piekrastē, kur takša saimnieks. «Šogad parādījies viens ar taksi, un tas zog mums zivis,» paziņa bija teju sašutis, «saimnieks stāv ar makšķeri, bet suns staigā apkārt un čiepj noķertās zivis no citiem. Negribam neko teikt, jo vīrs vecs, bet loms tagad cītīgi jāpieskata.»
Gaida ar bērniem
Dabas pētnieka Ingmāra Līdakas saime mājās Vecumnieku pusē reiz sadraudzējusies ar jaunu lapsiņu. Sākumā par čībām, kas no lieveņa pa vienai naktī aizvilktas līdz tuvējam krūmājam un apgrauztas, vainoja mājas sargu. Vienvakar, vērojot ežu pastaigas, saimnieks ieraudzījis lapsēnu, kas zagās meklēt ko ēdamu.
Tā kā mājinieki bija dabas mīļotāji, pievēra acis, ja dzīvnieciņš iegrauza sauso suņa barību vai izšņakāja putras bļodu. Reiz uzfilmējuši jau paaugušās lapsas un mājas runča strīdiņu par gaļas gabaliņu pie pašām namdurvīm gaišā dienas laikā. Lapsa vairākas reizes izlēmīgi lēca pēc gardā kumosa, tomēr runcis pieglaustām ausīm un izboztu asti, nikni rūkdams, ar nagainu ķepu sadeva tai pa purnu. Meža zvērs bija spiests atkāpties – cilvēku sētā saimnieks ir kaķis.
Kad lapsa izauga un izveda pirmos bērnus, Līdakām bija tas gods trīs draiskulīgo zvērēnu rotaļas redzēt klātienē – māte atveda ģimeni parādīt. Viņi vairs nebija pastāvīgi viesi šajā sētā, taču no ciema makšķerniekiem Ingmārs dzirdējis, ka tovasar pie Vecā ezera pīckotājus regulāri apciemojusi lapsu kompānija. «Sēdi mierīgs ar makšķeri, sāk piecirst, kā cel ārā zivi – aiz muguras neliels troksnītis. Pagriežos – blakus spainim sēž lapsa ar diviem lapsēniem. Kā neiedosi nogaršot?!» labsirdīgi smējies kāds makšķernieks.
Kokā kāpēja
Jaunais ugunsdzēsējs sākumā nesaprata, kāpēc, pieminot kaķus, viņa biedri saviebjas. Pēc pusgada darba arī viņam «dzīvnieki, kas staigā, kur pašiem tīk», vairs nebija tik tīkami.
«Dzīvokļa kaķis izsprūk ārā un no bailēm uzskrien kokā. Kundzīte izsauc mūs, lai ceļam lejā. Rāpies, staipies, riskē, jo dzīvnieks baidās no formas un lien uz tieviem zariem. Kad ar visu ņaukstēšanu, rūkšanu un skrāpēšanos esi nonesis lejā, tas izraujas un uzskrien blakuskokā! Atstājam veco dāmu un sakām – ja rīt nebūs nokāpis, brauksim vēlreiz. Parasti nepiezvana,» regulāro sižetu apraksta glābējs.
Reiz kokā gaidījis pārsteigums. «Saimnieks lēkā pa leju un sauc – Līza, Līza! Caur lapām neredzu, kas tur sēž, kāpju tik augšā. Uz trešā zara dzirdu šņācienu. Pirmā doma – čūska! Taču nē – tur sēž drukna iguāna ar augstprātīgu «sejas» izteiksmi, ķetnām un muguras «grebeni» kā pankam. Tas tik bija joks! Kolēģis stiepa augšā maisu, jo man bija bail tai ķerties klāt pat ar cimdiem,» atklāj jaunietis, «labi, ka vismaz šī citā kokā nemēģināja kāpt.»
