70 gadu jubileju svin Anna Bringule.
Skaistā dzīves posmā – pie apaļas jubilejas sliekšņa – ir nonākusi Iecavas novada Zorģu ciematā mītošā Anna Bringule. Tieši šodien radi un draugi viņai var dziedāt «Daudz baltu dieniņu» par to, kas gadu desmitos jau aizvadīts, un par to, kas vēl tikai priekšā.
Saknes Latgalē
«Esmu latgaliete, katoliete, bet sirdī zemgaliete,» tā sevi raksturo gaviļniece. Dzimusi un augusi Preiļu pusē septiņu bērnu ģimenē, bet pēc 50. gadiem visi pārcēlušies uz kolhozu «Imants Sudmalis», tagadējo Zorģu ciematu.
Ar smaidu viņa atceras bērnības dienas Latgales laukos. Pēc vecuma viņa ir vidējais bērns ģimenē, ir trīs vecāki brāļi – Antons, Jāzeps un Alberts. Ar viņiem saistās visas nebēdnīgās atmiņas: «Skraidījām, darījām blēņas. Kādreiz ziemas bija bargas, mēs dzīvojāmies ārā tā, ka visi pamatīgi apsaldējāmies. Vēl tagad ir jūtamas slimošanas sekas. Tomēr vienmēr šādos gadījumos mani nestrostēja tik ļoti, cik brāļus. Mamma mani kā meitiņu vienmēr pažēloja.»
Savukārt jaunākos ģimenes locekļus – Veroniku, Zentu un Jāni – viņa palīdzējusi izaudzināt. Jubilāre atklāj, ka tēvs bijis ļoti strādīgs un sādžā apbrīnots par enerģisko dabu. Tas ieaudzināts arī bērnos, īpaši vīriešu dzimtas pārstāvjos. Visas kuplās ģimenes atvases joprojām ir ņipras, tāpēc plāno svētkos doties sumināt māsu Annu jubilejā.
Turpina tradīcijas
Pirmās četras klases jubilāre mācījās Salas skolā. Vēlāk sākusi strādāt par pastnieci, pirmo pieredzi guva Vecsaules pasta nodaļā. Jaunības gados apprecējās ar pirmo vīru Pēteri un pārcēlās dzīvot uz Lambārti, kas atrodas Bauskas novada Dāviņu pagastā. Kopīgā laulības dzīvē nodzīvojuši vien trīs gadus, jo «nesaskanēja».
«Brīvas meitenes statusā pabiju ļoti īsu laiku. Satiku lauku puisi, kolhoznieku Jāni Bringuli, apprecējos otrreiz, un ģimenē uzauga četri bērni. Ģimenes tradīcijas turpinājās – tāpat kā manai mammai, papriekš man dzima trīs dēli, un ceturtā, ar nepacietību gaidīta, pasaulē nāca meita,» stāsta pensionāre.
Kundze ar vīru kopdzīvi sāka Garozā, bet tur īsti nav jutusies kā mājās, vēlējusies atgriezties tuvāk Bauskai. Ilgus gadus nodzīvojusi Brunavas pagastā, tagad atkal – Iecavas pusē.
Tic sapnim
«Mūžs bijis krāšņs, lai arī ne vienmēr viegls. Neticas, ka tik daudz gadu jau aiz muguras. Tas skaitlis jau ir drausmīgs. Tomēr realitāti atskārtu, kad pamanīju, ka sirmot sākuši arī dēli,» atzīst Anna.
Viņa uzskata, ka dzīves skaistākais laiks tiek izdzīvots tieši pašlaik, kad ikdienu krāšņo mazbērnu klātbūtne. Saimē ir četri mazbērni – Digna, Alvis, Ance un Monta Sofija –, un tuvākajā laikā būs vēl viens ģimenes loceklis. «Gaidu, kad pasaulē nāks mazais, jo tad atkal būs, ko mīļot,» piebilst jubilāre.
Pensijas gados Anna ar vīru Jāni ir devusies arī ceļojumos. Bērni uz 40 gadu kāzu jubileju dāvināja viņiem braucienu uz Budapeštu. Tādējādi ģimenes galva varēja atsaukt atmiņā jaunības dienas, kas aizvadītas, dienot svešajā zemē. Gadu vēlāk viņi devušies apskatīt Bosniju un Hercegovinu. Pensionāre piebilst: «Veselība neko tādu vairs neļauj. Man ir astma, un labprātāk tagad sēžu mājās un maz kustos. Tomēr ļoti gribētos vēl kopā ar vīru pēc pieciem gadiem nosvinēt zelta kāzas. Tas ir mans sapnis, vienkārši ir jātic.»
