Ir kāds sakāmvārds – cilvēki daloties divās grupās, vieni ir norvēģi un otri – tie, kuri vēlētos tādi būt. Visticamāk, tas saistīts ar to, ka pašlaik Norvēģija ir viena no bagātākajām pasaules valstīm un šī valsts investē miljonus, lai palīdzētu citiem, kā arī sniedz humāno palīdzību cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams. Iespējams, viņi ir tik dāsni tālab, ka līdz brīdim, kad Norvēģijā tika atrasta nafta, tā bija visai nabadzīga valsts. Tātad tās iedzīvotāji zina, ko nozīmē trūkums, kas ir grūtības. Tomēr, visticamāk, stāsts par labo zemi Norvēģiju ir arī stāsts par mums katru – bagātu, ne tik turīgu, jaunu, cilvēku gados, par dažādu profesiju, politisko uzskatu vai dažādas reliģiskās piederības ļaudīm. Kāpēc?
Tāpēc, ka ar mums kopā Bauskā jau gandrīz visus Latvijas neatkarības gadus ir kāda apbrīnojama sieviete. Viņai ir piešķirts Bauskas Goda pilsones nosaukums, kas nekad nav licis viņai kļūt lepnai vai iedomīgai. Viņai, visticamāk, ir pilnīgi vienalga, kāda ir tava profesija vai statuss sabiedrībā, viņa mīl tevi jau tad, kad tevi vēl nepazīst, un, kā gadījies, – viņa ir norvēģiete.
Tā ir Ruta Hansena. Pirms daudziem gadiem Ruta ieradās Latvijā kā Pestīšanas Armijas (PA) virsniece, darbu sāka Iecavā, kur ar akordeonu rokās tirgus laukumā evaņģelizēja. Gājuši gadi, un, visticamāk, Bauskā un novadā neatradīsit tādu vietu, kur nebūtu ienākusi Rutas labsirdība un dāsnums. Viņas dzīves moto: «Sirdi Dievam un roku cilvēkiem.» Lai to nodrošinātu, viņa ar saviem palīgiem visu gadu laikā organizējusi daudz pasākumu un palīdzības akciju Bauskā un novadā.
Neliela atkāpe. Man bija četrpa-dsmit gadu, kad pirmo reizi tikāmies, bet varbūt tā ir pirmā reize, kuru atceros. Bija Ziemassvētki. Tad visi saņem dāvanas, un es nebiju izņēmums, taču es tās neatceros… Neatminos to, kas ir mazsvarīgs, bet es atceros, ka tajā laikā mana ģimene gāja cauri smagam posmam. Un Ruta bija tā, kas palīdzēja tikt pāri šim grūtajam mirklim, viņa uzlika roku uz pleca un lūdza Dievu.
Pagājuši teju divdesmit gadi, un pirms gada Ruta Hansena beidza savu aktīvo kalpošanu Pestīšanas Armijā un ar saviem domubiedriem izveidoja jaunu biedrību. Lieldienās notika kārtējā Rutas organizētā tikšanās. Tas bija skaisti. Bauskas kultūras centrā bez akordeona, bet ar klavierēm zāles stūrī, ar nelielu izveidotu altāri zāles vidū. Ruta, sieviete ar sirmu galvu un brillītēm, pret debesīm paceltu roku radīja no nekā kaut ko neaizmirstamu. Gaiss zālē vibrēja, kur piecdesmit trīs cilvēki slavēja Dievu, pulcējoties Lieldienu dievkalpojumā.
Novērtēts jutās ikviens – gan viesmācītājs Ints Danielsons, gan sieviete, kura ieradusies no Rīgas, lai baudītu šo īpašo gaisotni, gan jaunā ģimene no Liepājas, kas uz pasākumu braukusi jau dienu iepriekš, gan divus mēnešus vecā Rota, kas visu dievkalpojuma laiku gulēja, gan ikviens sirmgalvis, kurš pēc garā gavēņa laika varēja baudīt olu maizīti, izcilu vēja kūku un kafiju. Ruta apskāva ikvienu, jo katrs ir to pelnījis.
Runa tomēr nav par nacionalitāti, visticamāk, runa ir tikai par cilvēku, par cilvēku, kāds mēs katrs esam. Un piekritīsit – nav jābūt bagātam, lai teiktu paldies.
Tālab paldies Rutai Hansenai un Rutai Stelmakai, kura allaž bijusi līdzās Hansenai un atbalstījusi labajos darbos. Turklāt tikko – 4. maijā, kad Latvija svinēja Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, – R. Hansenai bija dzimšanas diena. Novēlam veselību un izturību, radot no nekā to, ko nevar aizmirst, – labas emocijas, sadraudzību un vēlmi atgriezties Bauskā.
