Lai kā tas arī nepatiktu, uz tikšanos ar A. Rubiku patiesi bija sapulcējušies gandrīz tikai zemnieki.
Lai kā tas arī nepatiktu, uz tikšanos ar A. Rubiku patiesi bija sapulcējušies gandrīz tikai zemnieki. Ne jau aiz laba prāta viņi meklēja iespēju satikt šo nepopulāro politiķi. Mums jau ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību izveidots tāds uzskats – ja tu zaglim gribi parādīt īsto vietu, tad esi tautas ienaidnieks – krievs un sarkanais.
Nesen Bauskā bija tikšanās ar galēji labējo pārstāvjiem. Priekšvēlēšanu lozungi gluži tādi paši – valsts izzagta, visa rūpniecība un lauksaimniecība sagrauta. Starp citu, arī audzināšanas metodes tādas pašas kā A. Rubikam – jūs ievēlējāt, paši arī vainīgi.
Vēl dzīvā atmiņā ir komunistu terors pret Latvijas tautu. Taču šeit pat pie vēstures sliekšņa (19. – 20. gs. sākums) mētājas vēl arī vācu vagaru pletnes. Ja mums būtu iespēja ļaut saviem senčiem 1860. gadā piedalīties vēlēšanās par Eiropas Savienību, diez kā gan viņi skatītos uz savienību ar Vāciju. Tajos gados ap 20 tūkstoš latviešu un igauņu devās bēgļu gaitās uz Krievijas vidieni. Ja paskatāmies atpakaļ, tad vācu pletnes nemaz nav bijušas saldākas par krievu nagaikām.
Šodien mēs ar nepatiku atceramies dzīvi komunistiskajā režīmā. Taču tagad pilnīgi turpinās sarkano politika. Pats galvenais komunistu balsts – tautai nedrīkst piederēt ražošanas pamatlīdzekļi, tiem jābūt valsts pārvaldījumā. Tieši tas atbilst mūsdienām – zeme zemniekiem atņemta, iedalīta pāris simtiem lielsaimnieku, kuri ar kredītu un visādu fondu palīdzību tiek turēti stingrā Rietumu baņķieru kontrolē. Ar dažādām mahinācijām rūpnīcas pārvērta nevērtīgos papīreļos – serifikātos –, privatizēja un atņēma tautai.
Latvija saražo mazāk par 30% tautai nepieciešamās lauksaimniecības produkcijas. Tas norāda, ka mēs nekādi nevaram pretendēt uz neatkarīgas valsts nosaukumu. Tagad pēc visām represijām, kas vērstas uz lauksaimniecības iznīcināšanu, šis cipars samazināsies vēl straujāk. Tad nu veikalos būs sagaidāmas preces par Eiropas cenām (bet algas – mūsu).
Mums tik tiek skalotas smadzenes, ka nav ko pievērst uzmanību ekonomiskām problēmām, risināsim tik nacionālos jautājumus. Starp citu, šādu veidu politiku piekopj gan kreisie, gan labējie. Uz jautājumu, kā risinās ekonomiskās problēmas – groza galvu, bet nacionālos jautājumus māk šķetināt, naidojot tautas, – gan vieni, gan otri.
Varas spice šajā pašā laikā itin veiksmīgi sev risina ekonomiskos jautājumus. Lūk, arī visām partijām – i kreisajiem, i labējiem, i varas spicei – darbs pacelt ekonomiku. Kreisie apmētā ar dubļiem leģionārus, labējie aprej komunistus. Savukārt dzīves saimnieki šajā pašā laikā ērti sēž savos krēslos un velk no valsts budžeta naudiņu. Šie saimnieki pārtiek no tā, ko ir radījuši viņu kalpi. Taču nevajadzētu aizmirst arī kalpam sagādāt cilvēka cienīgu dzīvi, jo citādāk taču nebūs, kas saimnieku uztur.
