90 gadu jubileja brunavietei Irmai Ladigai.
Bauskas novada Brunavas pagasta «Rītiņos» sestdien, 28. jūnijā, pulcēsies desmitiem ļaužu no tuvākas un tālākas apkaimes. Viņi 90 gadu jubilejā sveiks vecāko no māsām Ladigām – Irmu Ladigu, kurai dzimšanas diena bija 26. jūnijā.
Visu mūžu «Rītiņos»
Tā nu sagadījies, ka Rītiņu mājā lielākie godi ir dzimšanas dienu svinības. Pirms desmit gadiem sēta bija ļaužu pilna, kad godināja Irmu 80. šūpļa svētkos. «Liekas pavisam nesen te bija cilvēku pilni visi pakši. Redz, atkal desmit gadi pagājuši! Kad biju jaunāka, lielākā vēlme bija, kaut ātrāk pienāktu pensija, varētu mierīgi padzīvot, atpūsties. Tagad ir pavisam citādāk. Laiks nu skrien tik ātri, ka nepaspēj rītu izbaudīt, jau vakars klāt,» tā dienu ritējumu vērtē jubilāre.
Brunavas pusē Irma pavadījusi visu mūžu. «Rītiņos» joprojām dzīvo abas ar pusotru gadu jaunāko māsu Dzidru. Bija vēl četrus gadus jaunāks brālis Arnolds. Nu jau kādu laiku viņš māsām padomus sūta no mākoņa maliņas.
Izvērtējot savu dzīvi, Irma atceras, ka jau no sešpadsmit gadu vecuma dienas ritējušas cītīgā darbā. Pirmskara Latvijā Irma devusies pie kaimiņiem, kur viņa strādāja par slaucēju. Trīs reizes dienā ar rokām vajadzēja izslaukt divpadsmit govis. Pēckara gados vadīta noliktava kopsaimniecībās «Zelta vārpa» un «Brunava», tad ilgus gadus pildīti kasieres pienākumi. «Man rēķināšana skolā padevās, tādēļ arī strādāju par kasieri. Tagad pensija maza, tur vairs nav, ko skaitīt. Māsa pusotru gadu par mani jaunāka, lai nu viņa rēķina, kad kaut kas jāpērk,» ar smaidu Irma izvērtē šo laiku dzīvi.
Atsaucīgie kaimiņi
Runājot ar abām māsām, var manīt, ka Irma, kā jau vecākā, ir noteiktāka secinājumos. Pārmijot vārdus ar māsu, sirmās jubilāres valoda dzirksteļo, atmiņā spilgti izgaismojas daudzajos gados piedzīvotais: «Jaunībā uz ballēm gana daudz staigāju. Naktī izdejojāmies Budbergā, Jaunsaulē vai Ceraukstē, uz rīta pusi nācām mājās un pa taisno uz dārzu vai kūti. Nebija nekādas čīkstēšanas par nogurumu vai miegu. Bet laikam biju pārāk pļāpīga, tāpēc nevienu vīrieti par īsti labu sev nevarēju sameklēt.»
Tagad dzīvo vienā mājā divatā ar māsu. Nav jau viegli abām māju apkopt, ar darbiem dārzā tikt galā. «Reiz sociālajā dienestā prasījām, lai sagādā kādu palīgu. Esam cienījamos gados, viss mūžs godam nostrādāts. Mums solīja vien kādu aprūpētāju. Bet mums jau nevajag istabu slaucītāju vai ēst taisītāju. Ar šiem darbiem pašas varam tikt galā. Mums vīrieti vajadzētu, kas varētu malku sastrādāt, smagos zemes darbus paveikt. Tādu so-ciālajā dienestā neesot. Tad nekas cits neatliek – pašām ar visu jātiek galā,» nosmej Irma.
Tikmēr ikdienas soli māsām vieglāku dara atsaucīgie kaimiņi un draugi. Leons vienmēr atrod laiku, lai sastrādātu zemi. Palīdzēt neatsaka Ilze no Bauskas, vienmēr parūpēties gatava kaimiņiene Rudīte. Laiku īsināt un darbos izlīdzēt ierodas Elmārs no Rīgas. «It kā jau dzīvojam te divas vien, taču nemanām ne vientulību, ne vecumu. Dzīvojam, atminoties vecos laikus, un priecājamies par katru veselībā pavadīto dienu, par ikvienu jauko cilvēku, kas pie mums ierodas,» tāds ir cienījamās brunavietes šo laiku dzīves moto.
