Esmu precējusies otro reizi un pieķeru sevi pie domas, ka arvien biežāk atceros savu pirmo vīru. Viņš bija tāds lāga cilvēks un ļoti strādīgs.
“Esmu precējusies otro reizi un pieķeru sevi pie domas, ka arvien biežāk atceros savu pirmo vīru. Viņš bija tāds lāga cilvēks un ļoti strādīgs.
Pa māju, dārzu, pie auto, garāžā visu laiku viņam bija, ko darīt. Taču grāmatu rokā neņēma, teātris viņu neinteresēja. Ja nu savu reizi pa televizoru kādu kriminālgabalu noskatījās, bet arī tad jau bija aizsnaudies. Mums nebija pat, par ko runāt. Kad bērni izauga, sapratu, ka esam galīgi nesaderīgs pāris. Tāpēc izšķīrāmies un viņš aizbrauca uz Latgali pie sava brāļa, kam tur ar ģimeni ir saimniecība.
Mans otrais vīrs ir brīnišķīgs cilvēks, ar viņu vienmēr ir interesanti. Taču mājās viņš nedara neko, jo neprot. Katra nieka dēļ tagad ir jāmeklē meistars un jāmaksā. Dzīvojam privātmājā, kur ik pa laikam kaut kas jāparemontē, jālabo. Reizēm domāju, ka esmu bijusi pārāk skarba un neesmu novērtējusi pirmā vīra čaklumu un prasmi.” Tā “Bauskas Dzīvei” raksta Anna S.
Vēstuli komentē psiholoģe Andra Katkeviča:
– Katrs cilvēks kaut ko prot, un kaut kas viņam nepadodas. Nevar cerēt, ka vienā personā būs apvienots viss – izdarīgums, čaklums, interese par teātri, kino, literatūru, dejām. Ja sakāt, ka ar pirmo vīru nebijāt saderīgs pāris, acīmredzot jums bija savi iemesli tā domāt. Nevaram cilvēku salikt kā attēlu no puzles gabaliņiem, lai iegūtu ideālu kombināciju.
Jauki, ja var pakavēties atmiņās un apcerīgi pasapņot. Apgrūtinoši, ja atmiņas sāk traucēt dzīvot. Jebkurā gadījumā tas nav objektīvs bijušās realitātes atspoguļojums, cilvēka prāts ir tā iekārtots, ka nepatīkamais ar laiku aizmirstas.
Vienmēr ir izvēle. Var kopā ar vīru apgūt un darīt dažādus mājas darbus, var situāciju pieņemt un maksāt par to, ko pats neprot, nevar vai negrib darīt. Mēs taču katru dienu pērkam maizi un nepiktojamies, ka necepam to paši. Var arī uzmeklēt pirmo vīru un tad atcerēties, cik interesanti bija kopā ar otro.
Savs viedoklis ir psiholoģei Ingai Grīnbergai:
– Atmiņas. Tas ir tik interesanti, kas viss nāk prātā! Ja darbā vai ģimenē ir kāds krīzes brīdis, atceramies epizodes, kad ir klājies labāk.
Nesen lasīju, ka pamostoties katra sieviete sev līdzās pamana ko citu: vīrieti, kurš vēlas, lai viņa tam pieder (un ierobežo viņas brīvību), vientuļu dvēseli, kurai vajag rūpes (un lai to pieņem), vīrišķi, kurš grib, lai viņu apmierina. Ir vēl daudz citu variantu.
Beigu beigās mēs taču neprecamies, lai iegūtu mājkalpotāju vai mājstrādnieku.
