Ceļosim! Mīlestības stāsti no Gruzijas.
Gruzīniem ir paruna «Putniņš padzērās ūdeni un paskatījās uz debesīm». Tas ir atgādinājums par pateicību. Atceroties Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi nesen pavadīto nedēļu, ikreiz palūkojos uz debesīm, lai domās nosūtītu pateicību Zinas Darčašhvili, viņas dēla Georgija un vedeklas Makas ģimenei. Un trīsgadīgajam Mišo, kurš mani sauc par Ainušku.
Neticama ziņa
Gruzijā biju pirmo reizi. Braucu ciemos pie kursabiedrenes Zinas, ar kuru Ļeņingradas Mākslas institūtā 70. gados studējām mākslas vēsturi, draudzējāmies, kādu laiku kopīgi īrējām necilu dzīvoklīti. Studiju laikā Zina apprecējās, viņai piedzima dēls. Zinas vīrs, viņas vecāki un vecvecāki četrus gadus labā vietā viņai un dēliņam noīrēja dzīvokli, jo Eiropas mākslas augstskolas izglītību dzimta uzskatīja par īpašu prioritāti. Mūsu pēdējā tikšanās bija augstskolas izlaidumā.
Pagājušā gada beigās saņēmu dīvainu elektronisko pastu, ko bija pārsūtījušas dažādas iestādes, arī vēstniecības, un privātpersonas Latvijā un ārzemēs. Mans izbrīns bija neizmērojams, kad izlasīju: «Aina, manu saulīt, es meklēju Tevi pa visu pasauli. Atsaucies, ja šī vēsts Tevi sasniegs!»
Mūsu kopīgā pagātne, pret kuru esmu izturējusies samērā vēsi un distancēti, Zinai visus šos gadus bija neizmērojams dārgums. Sākām apmainīties sirsnīgām, ļoti atklātām vēstulēm par dzīvi. Šķita, ka mēs turpinām studiju gados iesāktos dialogus, it kā vispār nebūtu četru desmitgažu, kas mūs no šī laika šķir. Zina mani uzaicināja ciemos uz Tbilisi.
Lētākā izvēle
Konsultējos ar dažiem baušķeniekiem un talseniekiem, kuri lidojumam uz Gruziju vairākkārt ir izvēlējušies zemo cenu aviokompāniju, kas divas reizes nedēļā veic reisus no Viļņas uz Gruzijas rietumdaļas pilsētu Kutaisi. Internetā izlasīju dažas ļoti noderīgas ceļotāju piezīmes un sev svarīgo pierakstīju. Iesaku to noteikti izdarīt ikvienam pirms līdzīga brauciena.
Naudas ekonomija, salīdzinot ar reisu Rīga–Tbilisi, ir ļoti liela, bet fizisko grūtību pakāpe lētajos reisos arī nav nekāds joks. Negulētas divas naktis turp un atceļā, dažāda veida sabiedriskais transports, salona bagāžas somas nemitīga staipīšana. Īsi sakot – liels diskomforts.
Bagāžas somu neņēmu tāpēc, ka maksa par to pārsniedz lidmašīnas biļetes cenu vienā virzienā. Arī par aviokompānijas standartam atbilstīgu salona bagāžu ir jāmaksā, bet tikai 10 eiro. Salona bagāžas ikviena soma Viļņā tiek ievietota speciālā režģī. Ja pāris centimetru vairāk, sākas lielas problēmas. Ja vien nav jābrauc slēpot, doties kalnu pārgājienos vai koncertēt, vislabāk ir ņemt līdzi vidēja izmēra mugursomu. Šo ieteikumu diemžēl neizmantoju un nožēloju.
Fizisks rūdījums
Viļņas lidostā par snauduļošanu jāaizmirst, jo metāla krēsli īsti neder pat sēdēšanai. Līdz rītam izlasīju Latvijā iegādātos četrus žurnālus un sapratu, ka vairāk tādus nepirkšu… Lidojums līdz Kutaisi ilgst 3,5 stundas. Izkāpjot jutos kā fotošopa uzlabotā bildē, jo zaļo līdzenumu pakava veidā ieskāva varenā Kaukāza sniegotās virsotnes. Tik iespaidīgu skatu pat domās nebiju iztēlojusies. Manu pēkšņo vēlmi iemūžināt telefona kamerā Kaukāza grēdas sparīgi pārtrauca lidostas darbinieks, vicinot rokas un iesaucoties: «No», «net» un «ara, ara (gruzīnu valodā – ‘nē’)!»
Mikroautobusa biļete uz Tbilisi ir jāpērk lidostas tūrisma informācijas centrā. Tā maksā 10 ASV dolāru jeb 8 Gruzijas larus. Privātajā sektorā pieņem gan dolārus, gan larus. Kutaisi lidostā pārvadātāju ir daudz, bet iesaku izvēlēties oficiālo kompāniju «Georgian Bus». Brauciens 240 kilometru maršrutā ilgst piecas stundas, bet atceļā – naktī – uz lidmašīnas rīta reisu braucām tikai 3,5 stundas. Nekomentēšu kaukāziešu braukšanas stilu. Tas ir daudz trakāks nekā Itālijā. Mierinājumam: trases Kutaisi–Tbilisi asfalts ir jauns, visas aizu apmales ir norobežotas.
Mamma ir vissvarīgākā
Es viņus pamanu uzreiz. Liela auguma slaids vīrietis ar skumīgām, skaistām acīm un trausla, maiga sieviete mani iekļauj savos apskāvienos.
Mana jaunības draudzene Zina ir mājās. Viņa negaidīti pārcietusi laparoskopisko operāciju un, lai gan tā neko sliktu nenozīmē, vēl nejūtas gana stipra. Mēs Georgija jaunajā, mazajā japāņu mašīniņā, kurai stūre labajā pusē, braucam pie mammas. To, kā gruzīnu vīrieši mīl savas mātes, nevar izstāstīt. Tas man atgādina klusu pielūgsmi.
Georgijs ir studējis socioloģiju, bet vēlāk Tbilisi universitātē absolvējis Mākslas zinātņu fakultāti. Maka arī ir mākslas vēsturniece, pētniece, pārvalda sešas svešvalodas. Es to nezinātu, ja Zina nepateiktu, jo Maka saskarsmē ar cilvēkiem ir absolūti apbrīnojama – vienalga, lai par ko runātu, viņa neizrāda savu īpašo kompetenci. Pāris audzina nepilnus četrus gadus vecu dēlēnu Mišo – īstu «bambino» ar brūnām cirtām un tumšām, izteiksmīgām acīm. Pēc divu dienu manis vērošanas rezervētais Mišo piepeši saka: «Ainuška…»
Saskatīt labāko
Ar Zinu satiekamies vētraini. «Lūdzu, noņem brilles, lai varētu ieraudzīt tavas riekstu krāsas skaistās acis!» uzsaucu savai studiju laika draudzenei. Pēc Makas sagatavoto gruzīnu uzkodu baudīšanas dodamies uz Tbilisi etnogrāfisko muzeju. Tā uzreiz, ilgi neprātojot.
Spontanitāte ir viena no visburvīgākajām gruzīnu īpašībām. Un tad vēl viņu nācijas izkoptā prasme ieraudzīt cilvēkā vislabāko un uzreiz – šajā brīdī – to pateikt. Nekādas samākslotības, nekādas izlikšanās. Darčašhvili ģimenē uzreiz sajutos kā savējā. Viegli, brīvi, ļoti gaiši.
Starp citu, Gruzijas inteliģence dzīvo ļoti, ļoti pieticīgos apstākļos, bet viņi nesūdzas, to neapspriež un izturas ar ārkārtīgi lielu pašcieņu. Tieši tās mums, latviešiem, visvairāk trūkst, daudzas reizes nodomāju, būdama Gruzijā. Mūsu dzīves apstākļi, salīdzinot ar viņējiem, pat vidusmērā liekas nu ļoti, ļoti labi.
Miglas mācība
Gruzijā ierados, kad sākās Austrumu pareizticīgo baznīcas sešas dienas ilgās Lieldienu brīvdienas. Nedarbojās neviena iestāde, bet, kā vienojāmies ar Zinu, – vai tad savā mūžā neesam pārāk daudz mākslas vietu apmeklējušas?
Toties pēc Georgija scenārija izbraukājām daudzus simtus kilometru pa valsti, apmeklējām izcilākos 4. – 11. gadsimta tempļus, vislabākos fermerus, kuri katrā vietā piedāvāja citādus mājās gatavotus ēdienus. Kalnu pilsētiņā Signagi piedzīvojām tādu miglu, ko pat sapnī nevarēju iztēloties. Bija baisi. Dienas vidū ceļu kalnos Georgijam rādīja viņa draugs ar speciālu, militāristiem paredzētu lāzera lukturīti. Braucām ar ātrumu pieci kilometri stundā. Kad noparkojām mašīnu vietā, kas bija pilsēta, izņemot mazu, rudu šuneli, neko citu vispār nevarēja ieraudzīt. Man kļuva ļoti bail.
Mēs ar Maku iegājām templī, kurā apglabāta Svētā Nino – sieviete, kura 4. gadsimtā ieviesa kristīgo reliģiju Gruzijā – grieķu Kolhidas zemē. Pēc 15 minūtēm, izejot ārā, ieraudzījām saules apmirdzētu ainavu. Georgijs un viņa draugs neko neteica. Arī mēs neko nejautājām…
***
Par Gruziju, tempļiem un Tbilisi lasīsit turpinājumā kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.
