DAGNEI RĀCENĀJAI Bauskā rīt, 18. martā, būs 25. dzimšanas diena.
DAGNEI RĀCENĀJAI Bauskā rīt, 18. martā, būs 25. dzimšanas diena.
Pienācis laiks domāt par sevi, atzīst Dagne. Līdz šim viņa katru dienu pavadījusi kopā ar abiem bērņukiem – trīsgadīgo Patrīciju un gadu un divus mēnešus veco Rihardu. “Jau otro nedēļu strādāju par biroja administratori uzņēmumā “Zemgales logu un durvju serviss”. Pēc darbdienas pārnāku mājās pavisam citādāka, atbrīvotāka, ar jaunu enerģiju. Gan jau bērni un vīrs to jūt,” smaidot piebilst Dagne. Viņa ir ekonomiste un domā par savu biznesu, bet pagaidām strādā ģimenes uzņēmumā.
Patrīcija apmeklē bērnudārzu, bet mazais Rihardiņš ir kopā ar mīļo auklīti Intu. “Viņa ir ļoti jauka, varu droši uzticēt bērnus. Lieliski palīgi ir arī vīra Mārča vecāki, kuri nekad neatsaka mazos paauklēt. Daudzi ir teikuši, ka esmu pārāk apzinīga. Jā, man būtu bail atstāt bērnus jebkuram, dažkārt šķiet, ka tikai pati vien zinu, ko viņiem vajag. Tāpēc ļoti reti divatā ar vīru dodamies izklaidēties. Laikam ar bērniem esmu pārāk salipusi. Gan jau viņi paaugsies un novērtēs to mīlestību, ko viņiem dodu.”
Abus bērnus Dagne vedusi arī uz bēbīšu skoliņu. Noder padomi no žurnāla “Mans Mazais”, par bērnu audzināšanu tīk parunāties ar draudzeni Andu Smilškalni. No Dagnes līdzsvarotības un gaišuma viņa gūst pozitīvas emocijas.
“Pēdējo triju gadu laikā visi patīkamākie notikumi saistās ar bērniem – viņu nākšana pasaulē, patiesās emocijas, grimases, smaidi, solīši. Ar lielu centību rīkojam viņu jubilejas. Patrīcijas pirmā gada dzimšanas dienā cēlāmies agri, lai līdz brīdim, kad mazā modīsies, izrotātu māju ar košiem baloniem. Laikam nav bijis tāda vakara, kad nebūtu dziedātas šūpuļdziesmas, reizēm septiņas dziesmas pēc kārtas, kamēr mazajiem acis ir ciet. Kamēr midzinu dēliņu, vīrs, brīvi improvizējot, stāsta Patrīcijai pasaku. Klausos to ar interesi.”
Svētdienās Dagne un Mārcis rīko pusdienas, uz kurām ierodas vīra vecāki. Visi mielojas ar namatēva gatavoto maltīti un noperas pirtiņā. Dažreiz nedēļas nogalēs jaunā ģimene dodas pie Dagnes mammas uz Limbažiem. Gaviļniece gribētu atsākt dejot, visu skolas laiku dancojusi. “Tagad jāmēģina ievilināt deju kopā arī Mārci,” viņa saka.
