Bauskas pilsētas Mūzikas skolu pusgadsimta laikā kopš dibināšanas absolvējuši 654 audzēkņi. No viņiem izaudzis ne mazums profesionālu mūziķu, mūzikas pedagogu, kordiriģentu.
Bauskas pilsētas Mūzikas skolu pusgadsimta laikā kopš dibināšanas absolvējuši 654 audzēkņi. No viņiem izaudzis ne mazums profesionālu mūziķu, mūzikas pedagogu, kordiriģentu.
Skanošas jūtas
Vēl krietni lielākam skaitam cilvēku – bērniem, viņu vecākiem un ģimenēm – šī skola ir atvērusi ausis, sirdi un prātu mūzikas un kultūras izpratnei. Ne jau velti Ludvigs Feierbahs ir sacījis: “Mūzika ir jūtu valoda: skaņas ir skanošas jūtas, kas tiek nodotas citiem.”
Bauskas mūzikas skola šo mīlestību mums nodod jau 50 gadu. 1957. gadā tās vēsture sākās ar trim pedagogiem, ap 25 audzēkņiem, Bauskas 1. vidusskolas jumta stāva klasēs vakaros sanākot uz klavieru, akordeona un pūšamo instrumentu stundām. 2007./2008. mācību gadā mūsu Mūzikas skolā mācās 169 skolēni, strādā 22 skolotāji, no kuriem 11 ir šīs mācību iestādes absolventi. Savukārt audzēkņu vidū ir agrāko gadu absolventu un skolēnu bērni un mazbērni.
Meiteņu vairāk
“No visiem audzēkņiem šogad tikai 35 ir puiši, meitenes ir aktīvākas un centīgākas,” atzīst skolas direktora vietniece Inita Idere-Bankava.
Skolas pirmsākumos “pūtējos” skolnieču vispār nebija, tā bija zēnu nodaļa. Tagad ir citādāk, Ditas Krenbergas flautas skanējums radīja nebijušu interesi par šī instrumenta spēles apguvi, un tā pilnībā ir kļuvusi par meiteņu daļu. Kopš Latvijā parādījās saksofonu kvartets “N(ex)t” ar šarmantajām četrām dāmām, šī, starp citu, diezgan pasmagā instrumenta spēle ieinteresēja ne mazums meiteņu.
“Bedres” mākslinieks
Arī pūtēju orķestros ne vienmēr puiši ir pārsvarā, saka Bauskas mūzikas skolas direktors Valts Fricsons, kurš bija viens no pirmajiem audzēkņiem 1957. gadā izveidotajā pūšamo instrumentu klasē. Kā radās šī interese? “Vecsaules klubā uzstājās valsts deju ansamblis “Sakta” un pavadošo mūziķu vidū pamanīju pūtējus. Rādīju tēvam, ka gribu iemācīties tā spēlēt. Mūzikas skolā dabūju klarneti, un sagadījās tā, ka toreiz Vecsaulē uz skatuves redzētais mūziķis Aivars Klingenbergs kļuva par manu pedagogu. Uz stundām no Vecsaules visbiežāk braucu ar velosipēdu – 12 kilometru turp, tikpat atpakaļ. Reizēm gāju kājām, kas tas ir jaunam puikam!” stāsta V. Fricsons.
Izglītošanos Valts Fricsons turpināja E. Dārziņa mūzikas vidusskolā un toreizējā konservatorijā. Vēl students būdams, 1970. gadā sāka strādāt Latvijas Nacionālās operas orķestrī. “Tā kļuvu par “bedres” (orķestra vieta pie skatuves) mākslinieku, atšķirībā no skatuves māksliniekiem. Turpat vijoles grupā noskatīju sievu Ilzi. Mūzika ir bijusi viss mans mūžs,” atzīst direktors.
Apbrīno skolotāju
Inita Idere-Bankava ir Stelpes meitene: “Krusttēvam bija akordeons, bet viņš neprata spēlēt un reizēm to ļāva man. Tētis pūta trompeti, kad vajadzēja pavadījumu, mājās arī pamuzicējām. Toreiz gandrīz katrā kolhozā bija orķestris, spēlēja kāzās, bērēs un ballēs.
Kad iestājos Mūzikas skolā, man nopirka pašai savu akordeonu. Braukāšana uz stundām bija kā ceļojums. Braucu ar autobusu caur Bārbeli uz Vecumniekiem un atceļā izkāpu pie Kāraviem, no kurienes pusotru kilometru gāju līdz mājām. Taču spēlēt man ļoti patika un apbrīnoju, cik lieliski to darīja pedagogs Jānis Esta. Domāju, ka viņa piemērs man lika tālāk mācīties tieši mūziku.”
Pašlaik tālāk dzīvojošie audzēkņi uz stundām brauc no Skaistkalnes, Rundāles, Īslīces pagasta.
Bumbieru kompots
Klavieru klases vadītājai Ligitai Kārkliņai kopš bērnības prātā palikusi lielā krāsns skolotājas Benitas Hermanes klasē Uzvaras ielas namiņā: “Pie šīs krāsns skolēni sildīja rokas pirms spēlēšanas. Īpaši tai pieglaudāmies aukstajās ziemas dienās. Mani fascinēja nošu skapis, jo tajā glabājās manas mīļākās ansambļa spēles notis. Ļoti gaidīju un novērtēju mirkļus, kad skolotāja Benita Hermane atvēra kādu no šīm nošu grāmatām, nosēdāmies blakus pie klavierēm un četrrocīgi spēlējām skaistas melodijas. Manām bērna ausīm tas toreiz skanēja tik jauki un bagātīgi.
Atceros, ka skolotāja gatavoja mani kādam konkursam un nācās ļoti daudz vingrināties. Atpūtas brīdī viņa cienāja ar bumbieru kompotu, importa, kādu 60. gados tikai retumis varēja dabūt. Tiem bumbieriem bija dievišķa garša, nudien to vēl atceros. Vēl prātā lieliskie, plašie Jaungada koncerti toreizējās patērētāju biedrības zālē. Tie bija īsti svētki.”
Pūšamo instrumentu nodaļas vadītāju Juri Krūmmali uz Mūzikas skolu 1965. gadā aizveda mamma, jo dēls gribēja iemācīties spēlēt klarneti. Juris saka: “Veicās labi, patika, četros gados Mūzikas skolu pabeidzu, un citas domas nebija kā mācīties mūziku. Arī mans dēls un meita ir mācījušies Mūzikas skolā, un viņi to darīja no savas gribas, nevis pēc vecāku ieteikuma.”
Attīsta neatlaidību
Mūzikas skolas absolventu vidū ir arī citu profesiju pārstāvji. Pirms desmit gadiem, Mūzikas skolas 40 gadu jubilejas koncertā, audzēkne Linda Tijone spēlēja flautas solo audzēkņu un pedagogu stīgu ansamblim. Tagad Linda Tijone-Kļaviņa ir ekonomikas bakalaure un vadībzinību maģistre, divu bērnu māmiņa.
Linda ar sirsnību atceras savu Mūzikas skolas laiku, kad pievērsusies arī kompozīcijai: “Mācības mūzikas skolā palīdzēja attīstīt tādas rakstura īpašības kā punktualitāti, mērķtiecību, atbildību. Īpaši gribu uzsvērt neatlaidību, kas liderīgajos pusaudža gados palīdzēja pabeigt bērnībā iesākto. Mācoties iepazinu un iemīlēju klasisko mūziku. Tā ir vērtība, kas nezūd. Katrā ziņā tas bija jauks laiks. Paldies manam specialitātes pedagogam Valtam Fricsonam un teorētisko priekšmetu pasniedzējai Jolantai Veršinskai.”
Mamma likusi
SIA “Mūsa Motors Rīga” automašīnu “Volvo” tirdzniecības vadītāja Diāna Rumpe atzīst, ka spēlēt flautu viņai ļoti paticis, kaut nav bijusi pārāk centīga skolniece: “Mūzikas skolā esmu stājusies divas reizes. Pirmo – kora klasē, tā nebija mana, bet mammas izvēle. Ļoti nepatika vakaros pa tumšajām Bauskas ielām iet uz ēku pie Mēmeles tilta, kur notika stundas.
Biju apmēram desmit gadu veca, kad pati izdomāju, ko gribu, – spēlēt flautu. Tētis sagādāja instrumentu, un sāku mācīties pie pedagoga Valta Fricsona. Paldies viņam par visu, ko protu.
Flautas spēli apguvu bez īpašas piepūles, iemācījos brīvi improvizēt, un tas palīdzēja, piedaloties Marjana Margēviča izveidotajā lauku kapelā. Ar to un Mūzikas skolas kori biju koncertbraucienā uz Franciju. Kapelas dēļ paliku skolā mācīties vēl vienu gadu, kamēr beidzu pamatskolu. Patiesībā biju uz izvēles robežas – varbūt iet mācīties uz mūzikas vidusskolu? Tomēr izlēmu citādāk. Man joprojām patīk spēlēt flautu, un reizēm es to daru mājās. Ar prieku apmeklēju Nacionālā simfoniskā orķestra koncertus un klausos klasiskās mūzikas ierakstus.”
Piepilda sapni
Baušķeniekam Ivaram Žindulim šis ir 60. jubilejas gads, un arī viņš ir mācījies Bauskas mūzikas skolā. “Pamatskolu beidzu Panemunē un, tikai mācoties vidusskolā Bauskā, 1963. gadā varēju iestāties Mūzikas skolā. Tas bija mans sapnis, jo trompeti spēlēju jau agrāk, Brunavā biju vietējā orķestra dalībnieks un pāris reižu nedēļā gāju kājām pie viena vietējā muzikanta skoloties uz savu roku.
Mūzikas skolā esmu mācījies trīs gadus, pabeidzot četras klases, un tas bija ļoti skaists laiks. Pēc vidusskolas mani uzreiz iesauca karadienestā un tur, Karēlijā, spēlēju daļas orķestrī. Mācīties vairāk nav iznācis, bet Bauskas rajonā visu mūžu esmu strādājis dažādos muzikālos kolektīvos, pašlaik sadarbojos ar Latvijas Bruņoto spēku štāba orķestri, kam arī rakstu skaņdarbus.”
Iemesls lepoties
Latvijas bērnu mūzikas un arī mākslas skolu sistēma estētiskajā audzināšanā var lepoties ar unikalitāti, jo tai līdzinieces vēl ir tikai Baltijas valstīs – Lietuvā un Igaunijā. Citviet pasaulē bērnus mūzikā skolo pie privātskolotājiem vaļasprieka līmenī, ne tik profesionāli kā mūsu mūzikas skolās.
Tajās no pirmās klases tiek ielikts pamats gan lielo Dziesmu svētku vainagam, gan muzikālo kolektīvu lielajam skaitam valstī, gan vispārpieņemtajam jēdzienam, ka latvieši ir dziedātāju un tātad muzikāla tauta. Par to pārliecināsimies arī šovakar Bauskas mūzikas skolas 50 gadu jubilejas koncertā, kur satiksies paaudzes – audzēkņi, pedagogi, absolventi. Jauku skanējumu un sekmīgu attīstību nākotnē!
***
Uzziņai
– 1957. gadā Bauskā nodibina bērnu mūzikas skolu, kur māca klavieru, akordeona un pūšamo instrumentu spēli. 1958. gadā mācību iestāde pārceļas uz Uzvaras ielu 4, kur ir zāle un septiņas telpas nodarbībām. Tiek atvērta vijoles klase. Audzēkņu skaits aug. Stundas notiek arī Tautas namā, skolās un pat pedagogu dzīvokļos.
– 1983. gadā uzņem pirmos audzēkņus kora un čella klasē. 1984. gadā Mūzikas skola sāk izmantot telpas muzeja ēkas trešajā stāvā – kādreizējās vecās viesnīcas istabiņas.
– 1997. gadā skolai ir īsti jurģi – uz Upmalas ielu 5. Kādreizējā remonta un celtniecības kantora ēkā līdz 2000. gadam telpas jādala ar muitas darbiniekiem. Nu jau septiņus gadus visu namu apdzīvo jaunie mūziķi. 2007. gada rudenī apgūts arī pagrabstāvs, kurā pēc remonta ierīkotas mēģinājumu telpas orķestrim. Nākamais darbs – jāsiltina jumts.
– Bauskas pilsētas Mūzikas skolā ir kora klase un var apgūt taustiņinstrumentu spēli (klavieres, akordeons), stīgu instrumentus (vijole, čells), pūšamo instrumentu spēli (flauta, klarnete, saksofons, trompete, trombons, alts, eifonijs, tuba).
– Par direktoriem strādājuši:
Biruta Kantiņa – no 1957. līdz 1960. gadam;
Ervīns Kupčs – 1960. – 1964. g.;
Janīna Vāciete – 1964. – 1967. g.;
Valija Šmite – 1967. – 1979. g.
No 1979. līdz 1983. gadam Mūzikas skolu vadījuši Jānis Seržāns, Ingrīda Kalniņa. Natālija Karpova – no 1983. līdz 1992. gadam.
1992. gadā skolas vadību pārņēma akordeona nodaļas vadītājs Jānis Esta.
Kopš 1998. gada Mūzikas skolas direktors ir Valts Fricsons.
