Mēdz jokot – ja rudenī makšķernieki sēž pie upes, tad drīz gaidāms sals. Ko sacīt pavasarī, kad saule deldē sniegu un ledu, bet makšķernieki apņēmīgi urbina kārtējo caurumu?Pa darbistabas logu redakcijā skatos uz Mēmeli. Ledus no malām, bet vidū dzīva straume. Tomēr ik pa brīdim kāds makšķernieks piesēžas melnajam ūdenim tuvāk uz copi. Līdzīgi ir Lielupē, kur vietām upe vaļā, citviet vižņu un nesenā sala varā. Pagājušajā nedēļā vēroju, kā pārgalvji pie Kauguriem «iet jūrā». Mierīgi soļo tik tālu, ka no krasta izskatās sīki kā skudras. Tie ir ne tikai zemledus makšķernieki, kuriem vismaz glābšanas vestes ir mugurā. Pat mātes ar bērniem pie rokas klīst pa ledus klājumu. Ne jau katru gadu jūras līcim ir tāds vāks, gribas to redzēt. Glābēji cenšas dīvainās apmātības pārņemtos atpūtniekus brīdināt, signalizē, reizēm pat skrien pēc pārgalvīgajiem, bet nāk atkal citi. Piedzīvotas arī bīstamas mācības. Ap 100 makšķernieku pie Bulduriem 26. februārī vairākas stundas dabūja justies kā Rīgas Kinostudijas filmā «Nāves ēnā». Ledus ar cilvēkiem atlūza no krasta, un ūdens plaisa kļuva arvien platāka.Gandrīz tajā pašā vietā 9. martā pēc makšķernieka nocelšanas no ledus viļņi glābšanas laivu ienesa tālu jūrā un palīgā sauca gan robežsardzes kuteri, gan helikopteri. Cilvēkus no ledus nācies «makšķerēt» arī Daugavā un citviet.Pavasara ledus ir trausls, tāpat kā cilvēka dzīvība. Iekrītot saltajā ūdenī, pietiek ar dažām minūtēm, lai apziņa zustu, un tad arī glābēji maz varēs palīdzēt. Der par to padomāt.
