Ierodoties Vecumniekos, cenšamies atrast ģimenes ārstu Pēteri Igauni, kurš pagājušajā mēnesī nosvinējis skaistu jubileju – 70 gadu. Pirmā pretimnācēja bez minstināšanās ar rokas vēzienu «Bauskas Dzīvei» rāda virzienu. Vietējiem viņš ir savējais. Lai arī dzimis Latgalē, lielāko mūža daļu – 40 gadus – dzīvo Vecumniekos un ārstē ģimenes jau vairākās paaudzēs. Pašlaik viņa praksē reģistrēti ap 1700 cilvēku.
Laukos grūtāk
Ģimenes ārsta prakse izvietota izdevīgā vietā – tuvāk autobusu pieturai un vienā ēkā ar ciemata aptieku. Citi ģimenes ārsti strādā pansionāta telpās, kur kādreiz bija slimnīca, bet dakteris Igaunis kopā ar ārsta palīdzi Baibu Veselovu pēc pacientu lūguma apmeklētājus pieņem tuvāk centram. Tur viņi strādā kopš 2001. gada. Ģimenes ārsta sertifikātu viņš ieguvis pēc deviņu mēnešu kursiem 1994. gadā. «Padzirdēju, ka ir tāda iespēja mediķim visu darīt pašam. Aizbraucu uz Rīgu pie ārsta Lasmaņa Andra, kas bija pirmais ģimenes ārsts Latvijā. Tas mani ieinteresēja, tāpēc nokārtoju sertifikātu. Tā es kļuvu par pirmo ģimenes ārstu bijušajā Bauskas rajonā. Tikai pēc tam līdzīgus kursus sāka organizēt Bauskā vietējiem mediķiem,» atminas P. Igaunis.
Viņš ar izvēlēto profesiju ir ļoti apmierināts, jo patīk darbs ar cilvēkiem. «Tagad ģimenes ārstam jādara viss, ko kādreiz slimnīcā veica kolektīvs, – jābūt dakterim, šoferim, saimniecības pārzinim, jākārto grāmatvedība un jāpilda citi pienākumi,» skaidro P. Igaunis. Viņš ir pārliecināts, ka laukos ģimenes ārstiem strādāt ir grūtāk nekā pilsētā. To mediķis argumentē ar speciālistu trūkumu un laucinieku ierobežotajām iespējām doties uz smalkākiem izmeklējumiem citās pilsētās.
Visiem palīdzēt nevar
Ārstam ir jāpieņem, ka cilvēki ir labi. Gadās izņēmumi, bet jābūt saprotošam – cilvēks cieš, viņam ir slikti. Jāsamierinās ar faktu, ka ne visiem var palīdzēt un no medicīnas pārāk lielus brīnumus nevar gaidīt. Tas ir visgrūtākais. «Pārdzīvoju kopā ar pacientiem un viņu tuviniekiem, un vainas izjūta ilgi nepamet. Tomēr tāda ir dzīve, citādi mēs dzīvotu mūžīgi,» stāsta dakteris.
Mediķis atklāj, ka, ārstējot ģimenes vairākās paaudzēs, vērojamas līdzīgu slimību izpausmes, nereti arī dzīves ilgums ir līdzīgs. Tomēr noteiktas sakritības dēļ rodas jaunas saslimšanas, piemēram, pastāv uzskats, ka problēmas ar vairogdziedzeri rodas no dziļiem emocionāliem pārdzīvojumiem. «Mēs esam tik veseli, cik vesela ir mūsu nervu sistēma,» P. Igaunis atminas reiz dzirdētu domu.
Atomzemūdenē aiz Polārā loka
Medicīnai un Vecumnieku ļaudīm veltīts viss darba mūžs, bet paša un dzimtas saknes meklējamas Latgalē. Nākamais dakteris dzimis Balvu novada Krišjāņu pagasta mazā ciematā ar priežu ieskautām desmit mājām nomaļus no centra. Bērnībā sapņojis kļūt par mācītāju, skolas laikā domājis, ka strādās ceļu un tiltu būvē. Vidusskolas pēdējā zvana sarīkojumā topošos abiturientus studēt medicīnu aicinājis toreizējais medicīnas students, tagad profesors Alfrēds Miltiņš, atminas P. Igaunis. Ar aizraujošo stāstījumu students ieintriģējis skolnieku. Rudenī viņš iestājies Rīgas Medicīnas institūtā (tagadējā Rīgas Stradiņa universitāte). Otrajā kursā no medicīnas uz laiku bija jāatvadās, jo viņu iesauca armijā un turpmākos četrus gadus nācās pavadīt atomzemūdenē Krievijā aiz Polārā loka.
Atrodoties uz kuģa, P. Igaunis domājis tikai par atgriešanos medicīnā. Iestājeksāmeni viņam nebija jāpārkārto, bet mācības nācās atsākt atkal no pirmā kursa, jo tā rekomendēja skolas vadība. Tie, kas atgriezās uzreiz otrajā kursā, ar mācību vielu netika galā un drīz no institūta tika atskaitīti nesekmības dēļ. «Mācoties domāju – būšu ķirurgs, bet apstākļi tā iegrozījās, ka kļuvu par terapeitu. Tagad nenožēloju, jo mazpilsētā ķirurgam darbs ir ļoti grūts, akūtie pacienti visbiežāk jāoperē naktīs pēc dienas pieņemšanas poliklīnikā,» atklāj mediķis.
Par daudz miljonāru
Pēc augstskolas absolvēšanas viņš nosūtīts uz Bauskas rajona slimnīcu Vecumniekos. «No institūta sola uzreiz kļuvu par galveno ārstu. Ātri sapratu, kas jādara, vienīgi atskaites nemācēju rakstīt,» atminas dakteris. Viņa vadībā slimnīcas ēkai tapa jauna trīsstāvīga piebūve, kas bija paredzēta kā poliklīnika. «Cēlām cerībā, ka jauno slimnīcu varēs saglabāt, tomēr, tāpat kā citas lauku slimnīcas, to drīz vien likvidēja,» stāsta ārsts.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas medicīna ir attīstījusies – ir pieejamas labākas zāles, diagnostikas iespējas, tehnoloģijas un iekārtas. Taču medicīna, kas cenšas līdzināties Rietumu paraugiem, ir dārga. Valsts nespēj uzturēt slimnīcas, iedzīvotāji savukārt nevar atļauties samaksāt par pakalpojumiem, secina P. Igaunis, piebilzdams, ka ne reizi vien pacients aptiekā pēc rēķina saņemšanas pagriežas un dodas prom, jo nespēj atļauties samaksāt par zālēm. «Sen zināms, ka vietās, kur daudz bagātnieku, tauta nedzīvo labi. Arī pie mums mazajā Latvijā ir pārāk daudz miljonāru. Nabadzīgākie iedzīvotāji cieš – par visu jāmaksā, bet naudas nav. Ārsta apmeklējumu nereti atliek, slimība tikmēr attīstās, un dažkārt jau ir par vēlu,» noteic mediķis.
Daudz kaitīgo vielu
Veselība jāsargā jau no bērnības, ir pārliecināts P. Igaunis. «Sākumā ir pilns veselības komplekts. Būdami jauni, cilvēki to bojā un nejūt negatīvas sekas, jo katram orgānam ir rezerves. Kad tās iztērētas, sākas neatgriezeniski bojājumi,» stāsta ārsts. Viņam bijis pacients, kurš smēķējis visu mūžu un nespējis kaitīgo paradumu atmest. Kad atnāca diagnoze – plaušu vēzis –, cigaretes nebija nepieciešamas jau nākamajā dienā. Daudziem bijušajiem traktoristiem ir problēmas ar plaušām. Ārsts stāsta, ka jauns automehāniķis, kurš labojis motorus, ziemā kausējis plastmasu. Pēc tam uz kājām parādījušies izsitumi, bijusi augsta temperatūra, un pēc pusotra mēneša vīrietis nomiris, jo aknas no saelpotajiem dūmiem bijušas kā mīkla. «Kaitīgu ārējās vides faktoru ir ļoti daudz, tāpēc par savu veselību jādomā,» piebilst mediķis.
Pēteris Igaunis uzskata, ka ķīmijas pārbagātība produktos un vidē pavājina cilvēku imūnsistēmu. Sabiedrība ir jutīgāka pret apkārtējo vidi, parādās dažādas alerģijas kā maziem bērniem, tā pieaugušajiem. Viens no lielākajiem sabiedrības veselības draudiem nākotnē ir vīrusu slimības, kam nav zāļu: «Pasaule ir pārāk apdzīvota, cilvēki daudz migrē, tas ļauj vīrusam nekontrolēti izplatīties.»
Daktera Igauņa moto: «Vienmēr jāatceras, ka jāārstē nevis slimība, bet cilvēks.»
PĒTERIS IGAUNIS
Dzimis 1945. gada 19. martā.
Uzaudzis Balvu novada Krišjāņu pagastā.
1959. gadā absolvējis Krišjāņu pamatskolu.
1963. gadā beidzis Kārsavas vidusskolu.
Mediķa izglītību ieguvis Rīgas Medicīnas institūtā.
Otrajā kursā iesaukts armijā, dienējis četrus gadus.
No 1974. līdz 1994. gadam strādājis slimnīcā Vecumniekos.
1994. gadā ieguvis ģimenes ārsta sertifikātu.
1975. gadā apprecējies ar Regīnu.
Ir meita Astra un dēls Zigmārs, mazbērni – Edgars, Renārs, Zane, Viesturs un Edvarts.
Aizraušanās: medības un makšķerēšana.
