Vēlētāji vēro, domā un secina.Aptuveni puse pilsoņu, kas regulāri piedalās vēlēšanās, ir pensionāri, un daļēji viņu rokās (un galvā) ir valsts attīstības nākotne. Manuprāt, ir muļķīgi socioloģiskajās aptaujās noteikt vecuma ierobežojumus. Atšķirībā no Austrumu zemēm, kur sirmgalvjus lielā godā tur, mūsu zemītē vecus cilvēkus nereti uzskata par «prātu izkūkojušiem» un viņu viedokli uzklausa ar smīnu vai neuzklausa nemaz. Vienīgi, vēlēšanām tuvojoties, pensionāru vērtība strauji ceļas, arī aptaujās neiekļautie lieti noder.Viegli iespaidotGudrāk būtu bijis aptaujāt tieši pensionējušo iedzīvotāju (vēlētāju) grupu, jo viņu izvēle ir tas lielais nezināmais, kas atklāsies tikai pēc vēlēšanām. Gluži saprotamas ir partiju un apvienību īpašās rūpes par pensionāriem. Ne velti AŠ2 veidojums pasteidzās noslēgt kaut kādu memorandu ar Pensionāru federāciju tās priekšsēdes Ainas Verzes personā, liekot manīt, par kuru sarakstu 2. oktobrī būtu jābalso. Politiķi labi zina, ka vecos cilvēkus ir viegli iespaidot ar viltīgiem paņēmieniem, svešvārdā – manipulēt, jo viņi nav zaudējuši ticību līdzcilvēkiem, savā godīgumā un arī naivumā neprot izvērtēt «veiklo zēnu» izdarības, solījumus un prasmi iedvest bailes no saviem konkurentiem ceļā uz varu.Turklāt vecļaudīm mēdz būt īsa atmiņa. Viņi, piemēram, ir piemirsuši, ka t. s. valsts glābēji, kas pašu pieņemto likumu «taisnīgumā» iedzīvojušies miljonos, tagad ar putām uz lūpām iztukšotajiem sola brīnumus – «nolikt pie vietas» Starptautisko Valūtas fondu un Pasaules Banku, ar ko paši ne tik sen slēdza līgumus par septiņu miljardu latu aizdevumu līdz bankrotam novestajai valstij, atbrīvot to no parādiem, maksāt tūkstošus pa labi un kreisi. Jautāti par naudas āderi, ar ko to visu īstenot, viņi meistarīgi vērš sarunu uz citu pusi. Protams, patīkami ir klausīties rožainos solījumos, pat aplaudēt. Savukārt reāli domājošo brīdinājumi – lai atgūtos no «treknajiem gadiem» un «gāzi grīdā!», paies ilgāks laiks – iet prātam secen.Patiesie valsts glābējiMan, pensionārei, nav saprotama latviešu jauniešu, īpaši studentu, kā arī dažu vidējās paaudzes pilsoņu nīgri augstprātīgā attieksme pret vēlēšanām – «ne mana cūka, ne mana druva» vai «par politiku es neinteresējos» –, atbildību par tautas un valsts nākotni uzveļot vecākās paaudzes pleciem vai, vēl bēdīgāk, uz Maskavu orientētiem spēkiem, t. i., «atpakaļ PSRS», kā «Jaunajā vilnī» dziedāja latviešu puiši…Dievs, nedod, ka taptu pārprasta. Mums, pensionāriem, jābūt tikpat aktīviem un 2. oktobrī jāiet uz vēlēšanu iecirkņiem. Patiesie valsts glābēji no kampējiem, no mūsu valodas, karoga un galu galā neatkarības nicinātājiem esam mēs, vēlētāji, nevis pēc varas alkstošie, nepiepildāmie miljonāri.Mani maz interesē partiju frāžainās programmas, vienaldzīgi būs pēdējie, gudru vēlētāju apdraudēto izmisuma gājieni, jo jau sen esmu izlēmusi, par ko balsošu pēc divpadsmit dienām.
