Austrālijas laikraksta «Latvietis» novembra numurā Aina Gailīte plaši aprakstījusi savu atvasaras ceļojumu uz Rundāli un Bausku. Vienas dienas izbraucienā ar sabiedrisko transportu viņa devusies šoruden, kad vēl dominēja zaļie toņi un ziedēja puķes.
Ceļo ārzemnieki
Rīgas autoostā ceļotāja bijusi pārsteigta, ka autobusā uz Bausku ir daudz ārzemnieku: «Daļa runāja franču mēlē, bet viena grupa ar savu vadītāju latvieti – krieviski, taču savā starpā sarunājās citā valodā. Autobuss liels un ērts, aiz loga skaisti skati ar gubu mākoņiem, mežmalā redzēju stirniņas.»
No Bauskas ar Jelgavas autobusu braucēja nokļuvusi Rundālē, kur pils parkā pēc lietusgāzēm spīdēja māls, smaržoja āboli, mauriņš un rozes.
«Vispirms devos uz to staļļu daļu, kur ir darba telpas ilggadējai fotogrāfei, manai senai paziņai Veltai. Telpa iespaidīga, arī tehnika,» raksturo A. Gailīte. Viņa novērojusi – kaut arī darbdienā parkā apmeklētāju nebija daudz, vairāki izmantojuši iespēju fotografēties senos tērpos uz pils un rožu dobju fona, vizināties ar elektromobili. Uz vairākiem celiņiem bija iekārtojušies mākslinieki ar molbertiem.
A. Gailīte uzslavē franču dārza kopskatu ar cirptajiem dzīvžogiem, tenisīta sarkanbalto ornamentu, ziedošo puķu joslām, strūklaku, rozēm, īpaši vēsturiskajām krūmrozēm. Ceļotāju pārsteiguši «nepārspējamie rožu auglīši – koši, melni, spalvaini un punktaini», iespaidīgas ir lielās alejas ar vīnogu apaudzētām pergolām: «Vīnogu ķekari karājas tikai pašā augšā, jo rokas stiepiena augstumā vīnogas jau apēstas – tas nozīmē, ka garšīgas.»
Iespaidīgs skats
Ceļotāja uzslavē atjaunoto dārza plānojumu un labprāt būtu apskatījusi pils attēlu spoguļdīķī, tomēr tas nebija pietiekami pilns ar ūdeni. Aina apmetusi līkumu pa medību parku, kur aug arī puķes un sēnes, līdz nācies no īsas, bet spēcīgas lietusgāzes glābties zem šķūnīša jumta.
Atceļā braucēja izkāpusi pie Mēmeles tilta, lai no labākā skatpunkta nofotografētu Bauskas pili, uzslavējot restaurācijas rezultātu: «Sarkanie jumti spīd pa gabalu, virs centrālā torņa plīvo valsts karogs.»
«Biju vienīgā ziņkārīgā visā kompleksā un lepni kāpu augšā tornī viena pati. Kāpšana droša, pakāpieni paaugsti – bruņiniekiem mūrēti. Skats no augšas uz torņa iekšpagalmu ļoti iespaidīgs. Kāpnes uz torņa ārpusi ir nodrošinātas ar sietu no visām pusēm. Toties pašā augšā vējš svilpo gar ausīm. Skaists skats – vienā pusē pilsētas jumti, citā – plaši lauki, bet aiz pils mūriem redzami Mēmeles un Mūsas līkloči. Tomēr skatu ar to saplūšanu Lielupē aizsedz pussalas stipri saaugušie koki. Man atmiņā no skolas laiku ekskursijām ir skats ar lielāku redzamību. Kāpjot lejā, vislielāko iespaidu atstāj skats uz pakāpieniem no apakšas – cik tie ir smagu zābaku izdeldēti.»
Autobuss nepietur
Pilsētā A. Gailīte apskatījusi 1864. gadā celto un nesen rekonstruēto katoļu baznīcu ar zvanu torni, kas līdz ar dārzu «perfekti kopti»: «Toties luterāņu Svētā Gara baznīca, kā jau tas piedien vecākajai pilsētas ēkai, celtai 1591. gadā, stāv starp simtgadīgiem kokiem vienkārša un pamatīga.» Ceļotājas skatu piesaistījis Bauskas Rātslaukums, kas šķietot laba randiņu vieta, un Rātsnams, «kas pieņēmies augumā, ir gan pulkstenis, gan zvans».
«Biju visu plānoto izdarījusi, zināju, ka Rīgas autobuss pietur arī pie Rātslaukuma, bet izrādījās, ka ne vienmēr, jo šeit nav viņa pieturvieta,» atpakaļceļa iespaidus apraksta A. Gailīte, «tikko viens aizbrauca garām. Iet uz autoostu jau nu nemaz vairs negribējās. Kāds vīrs labākajos gados mani brīdināja par šo situāciju, piebilstot, ka tūlīt ies mazais buss – neoficiālais, ja grib, var braukt. Es apzinīgi saku – nē, nekādā gadījumā. Bet ja nu arī nākamais nepietur? Tā nu es pirmo reizi mūžā atbalstīju «pasažieru zvejotāju», jo viņš brauc tieši pirms reisa autobusa. Izmaksāja tas mazliet lētāk, un maksāju tikai izkāpjot. Mūžu dzīvo, mūžu mācies – vajag iet uzreiz uz autoostu. Diena galā, un bija tik daudz redzēts un piedzīvots.»
Rakstu papildina vairākas autores fotogrāfijas, kurās redzama Rundāles pils un dārzs, Bauskas pils, Mūsas tilts.
