Man nav augstākās izglītības, tikai trīsdesmito gadu sešu klašu pamatskola.
Man nav augstākās izglītības, tikai trīsdesmito gadu sešu klašu pamatskola. Tomēr savus pedagogus atceros ar lielu mīlestību un pateicības jūtām par viņu prasmi mūs audzināt. Dzīvoju kopmītnēs, tātad lielāko daļu laika biju skolotāju uzraudzībā. Tajās sešās ziemās, ko pavadīju kopmītnēs, sanāca arī dažas nesaprašanās. Vēlāk apjautu, ka sodi un aizrādījumi ir bijuši vajadzīgi, lai izaugtu par kārtīgu cilvēku.
Tagad, kad iet vaļā jezga ap bērnunamu “Annele”, man ļoti gribas aizstāvēt direktori Lilitu Grāvīti. Manuprāt, viņa no visas sirds cenšas savus audzēkņus izaudzināt par krietniem cilvēkiem.
Redzēju kadrus televīzijā, kad Bērnu un ģimenes lietu ministrijas darbinieces bija bērnunamā un iztaujāja šos jauniešus. Tie nebija bērni sešu septiņu gadu vecumā, bet pusaudži, kuri var atšķirt labus darbus no sliktiem. Ne jau par priekšzīmīgu uzvedību soda. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas darbinieces iztaujāja jauniešus, lai uzzinātu, ko viņiem darīja. Netika prasīts, ko viņi paši dara, kā rīkojas, vai mācās. Manuprāt, to vajadzēja pajautāt.
Bērnunama audzēkņiem ir tiesības, bet nav pienākumu, taču pedagogiem tikai pienākumi un nav tiesību. Tad nekāda audzināšana nevar iznākt. Ticu, ka bērnunamos ir arī bērni, kurus audzināt nav grūti. Taču tiem, kurus nevar iespaidot ar vārdiem, jāņem palīgā citi audzināšanas līdzekļi, lai ļaunums nepaliek nesodīts. Viss sliktais ir lipīgs kā sērga. Direktori Lilitu Grāvīti nepazīstu, bet atbalstu viņas darbu.
Ar cieņu – Z. SEGLIŅA
