Ceļosim! Indijas dzīves kārtība veido laimīgas personības.
Reliģiskā un filozofiskā sistēma hinduisms nav tikai garīgas norādes, ko ievēro Indijas iedzīvotāji, bet arī ikdienas ieražas, kas noteic ikviena indieša dzīvi un tās laikā izpildāmo uzdevumu. Tā trīs mēnešu svētceļojumā pa dieva Krišnas svētvietām Indijā novērojusi Iecavas novada veterinārārste Līga Stūre, kas hinduismu praktizē piecus gadus.
Saskaņa sevī un apkārt
«Pavadot Indijā ilgāku laiku, izproti, kā veidojas harmonija cilvēkos un viņu saskarsmē ar dabu,» saka Līga. Salīdzinot ļaudis Indijā un Latvijā, viņa pasmaida: «Cilvēku tur ir daudz, ne mirkli nav tā, ka pa logu neviens nav redzams. Latvijā ir maz cilvēku, un tie netaisa trok-sni, kā tas ir eksotiskajā zemē.» Uz ielām troksni rada auto taures, jo signalizēšana ir prasība pirms apdzīšanas.
Hinduisms daudziem vietējiem vairs nav reliģija, kas skar garīgo dzīvi, bet pasaules kārtība, kas noteic ikviena uzdevumu dzīvē. «Tā ir skaidrība par kalpošanu dievišķajam, citiem cilvēkiem, kas katram sniedz iekšējo harmoniju, saskaņu ar ģimeni, citiem ļaudīm, apkārtējo vidi un sabiedrību,» secina ceļotāja.
Indiešiem garīgās zināšanas ir dzīvas. Tās veido spēcīgas ģimenes kopienas, kur kopā dzīvo vecvecāki, vecāki, bērni, mazbērni, brāļu ģimenes, un visi rūpējas cits par citu. Cilvēki labprāt iziet sabiedrībā, un viņu saskarsmē var redzēt patiesu mīlestību, stāsta Līga: «Vīrieši nes uz pleciem aizmigušus bērnus un somas. Sievietes iet kā karalienes, nevis darba zirgi kā pie mums. Viņas strādā mājās, barojot un apkopjot ģimeni, un tā pilda savu dzīves uzdevumu. Vīrieši gādā par sievu un bērniem ar visu materiālo nodrošinājumu. Bērni ļoti mierīgi, laipni, piepildīti, pieskata un rūpējas cits par citu. Neredzēju, ka tur brāļi vai māsas sabiedrībā strīdētos. Mazākos aprūpē lielākie, un visi uzticas vecākiem, apgūst viņu garīgo praksi. Tur dzīve nav pilna materiālu klišeju, kā ierasts pie mums.»
Ūdens ir norma
«Lai arī cik nabadzīgos apstākļos indieši dzīvo, visi bija smaidīgi, laipni, sievietes skaistas, piepildītas. Viņu dzīvei ir saturs un jēga, viņas skolo savas meitas mājās, sagatavojot dzīves misijai,» skaidro hinduiste. «Zēni var kļūt par tempļa kalpotājiem vai ģimenes apgādniekiem. Vecākie ļaudis pēc 50 gadu sasniegšanas atbildību par savu biznesu vai nodarbi nodod ģimenes pēctecim un pievēršas sava garīguma izkopšanai. Tā veidojas cieņa un sadarbība starp paaudzēm.»
Indijā pensiju nav, bet strādājot var tik daudz nopelnīt, lai mūža nogalē nodrošinātu savas pamatvajadzības ģimenē.
Indieši dzīvo gana pārtikuši, taču komforts mājokļos ne tuvu nav salīdzināms ar eiropiešu ierasto. Taču ūdens gan dzeršanai, gan tīrības uzturēšanai ir pieejams it visur, stāsta Līga. Svētajiem dzīvniekiem govīm un viņu pļekām nepiemīt Latvijā ierastais aromāts, jo tās ēd saldo niedru stiebrus. Viņu pļekas Indijā žāvē visur – upmalās, uz akmeņiem, pielipinātas žogiem. To dedzināšana radot vistīrāko uguni, uz kuras gatavots ēdiens esot svētīts, īpaši aromātisks un ļoti pacilājošs.
Indieši ir izturīgi – plikas kājas, bērni uz marmora grīdas dzīvojas plikiem dibeniem. Ir ielu cilvēki, kas aukstumā mēdz arī nomirt. Ciemiņiem ēst dod no vienreiz lietojamiem traukiem, jo ēdot cilvēks atstāj savu karmu, bet māja jāsargā no citu enerģijas.
Īpašas dvēseles
Krišnas un citu hinduisma dievību svētajās vietās dzīvojošie tiek uzskatīti par vradžavasi – īpašām dvēselēm, kas izpelnījušās godu te piedzimt. Šie ļaudis no svētceļniekiem saņem naudu par to, ka aprunājas ar viņiem un izrāda svētās vietas. Līga gan sastapusi kādu materiālāk orientētu vietējo, kas mēģinājis no viņas pieprasīt simtiem dolāru ierastās nelielās pavadoņa maksas vietā, taču nācies palikt bešā.
Indiešu tualetēs lielākoties ir tupamā brille un nav slaukāmā papīra, bet gan krāni un lejamie ķipīši apmazgāšanai. «Pēc tualetes indieši mazgā ne tikai rokas, bet arī kājas. Visur bija dušas. Ceļojām arī ar vilcienu, kur bija gan tupamā, gan sēžamā brille. Vagoni ļoti pārpildīti, taču pa sliedēm braucām tik līgani, ka, neskatoties pa logu, nevarēja saprast, vai kustamies,» raksturo Līga.
Uz ielām mīt suņi un mērkaķi, kas pārtiek no cilvēku atmestā, te gan dzimstot, gan nomirstot. Viens no mērkaķiem nozadzis Līgai brilles un atliecis tām kājiņu. «Kad tās atguvu un kājiņu atliecu, tā turas labāk – taču jau svētas vietas pieskāriens,» nosmej ceļotāja.
