Aizraušanās. Bērstelietei rokdarbi tīk kopš 14 gadu vecuma.
Dzimušu vidzemnieci, Intu Jurēvicu dzīves ceļi atveduši uz Rundāles novada Viesturu pagasta Bērsteli. Tēvs bijis ķirurgs, arī Inta pamācījusies medicīnu, tomēr tā nelikās piemērota viņai. Taču visai ātri Inta nonākusi pie aizraušanās ar adīšanu.
Tamborē slimnīcā
Pirmā rokās paņemta tamboradata. Inta 14 gadu vecumā gulējusi slimnīcā, un kāda sieviete viņai iemācījusi tamborēt. Sākumā tapa spilvendrānas. Pēc pāris gadiem nopietni pievērsusies adīšanai. Sākumā visu apguvusi pašmācības ceļā, bet vēlāk apmeklējusi kursus, kur ieguvusi otro kategoriju aušanā un adīšanā. Veidojusi gublāna šalles ar zvaigznītēm, ko padomju laikos pārdeva par septiņiem rubļiem gabalā.
Inta dzīvojusi dažādās vietās visā Latvijā, tāpēc paziņas ir visur, daudzi apgādāti ar bērstelietes rokdarbiem. Tie vesti uz Limbažiem, Siguldu, Līgatni, Latgali. Kā teic pati adītāja – Bērstelē vairs nemaz nav, kas tos ņem!
Adatas zib katru dienu, jo Intai ir dažādi uzdevumi. Baušķeniecei uzadījusi zeķītes mazulim, kundze no Elejas gaida cimdus, Jelgavas slimnīcas darbinieki zvana un vaicā, kad Inta ar saviem rokdarbiem būs klāt. Vislabākie pircēji esot pie Rundāles pils. «Poļi, čehi, igauņi ar šādiem darbiņiem nav tik pazīstami. Viņi tos pērk daudz, man tik jāspēj adīt,» smej Inta.
Divos naktī ceļas
Arī visi izšuvumi tapuši pašas rokām. Inta iemācījusies uz auduma teju gleznas izšūt – vietām «aug» ziedi, spēlē vijolnieks, griežas dejotāja, čivina putni. Savus darbiņus Inta izrāda izstādēs, katrai top kas jauns.
«Lielākoties es adu cimdus, zeķes, bērnu čībiņas un citus mazus darbiņus. Džemperus un jakas vairs neadu, jo tas nav izdevīgi. Tagad lietoto preču veikalos lielos adījumus var iegādāties par dažiem grašiem, manu adīto džemperi neviens nepirktu,» uzskata Inta.
Viņai ir savs darba grafiks – pa dienu strādā mājās, dārzā, virtuvē un laikus iet gulēt. Ap diviem naktī ceļas, uzvāra kafiju, lai mierā un klusumā adītu vai tamborētu, jo pa dienu tam laika nepietiekot.
Intai visi rokdarbi vienlīdz mīļi, bet no tehnikām šūšana neesot tīkamākā, it īpaši ar šujmašīnu. Savukārt adīšana un tamborēšana ejot pamīšus – kā uzada zeķes, tā ķeras klāt čību tamborēšanai. Lielo zeķu pāri viņa pieveic vienā vakarā, bērnu zeķītes top pa divi pāri.
Raksta dienasgrāmatu
Lai arī daudzus gadus adīts un tamborēts, Inta joprojām mācās. Viņa pērk grāmatas, skatās paraugus, kā pati teic, divreiz vienu un to pašu neada. Reiz uzadījusi melnus cimdiņus ar zaļu zāli, baltiem zaķiem un sniegpārsliņām. Dažreiz viņa pati izdomā rakstiņu, pieraksta un uzada. Lielās pieredzes dēļ Inta vairs neskaita cilpiņas, viss izdodas pats no sevis.
Intai no jaunības dienām ir vēl kāda aizraušanās, proti, dienasgrāmatas rakstīšana. Katru vakaru viņa dienasgrāmatā ieraksta, kādi bijuši laikapstākļi un gaisa temperatūra, ko darījusi, kad sēnēs gājusi, kad ražu vākusi vai sējusi. Tā viņa var gadus ar citiem salīdzināt. Starp dienasgrāmatas lapaspusēm viņa tur nozīmīgus avīžu izgriezumus un fotogrāfijas, kas atrastas presē vai uzņemtas atbilstīgajā dienā.
