Mākslinieces Mārītes Šulces jaunāko eļļas gleznu kolekciju «Visu gadu» var aplūkot Bauskas mākslas skolas zālē. Autore, tāpat kā daudzi citi, uzskata, ka šī vieta ir ļoti piemērota izstādēm. Zālē bieži notiek konferences, semināri un citas sanāksmes, bet mākslas darbi telpā veido patīkamu fonu, un tos aplūko simtiem cilvēku. Darbdienās izstādi var apmeklēt jebkurš interesents. Gleznotājas darbu kolekcija būs skatāma divus mēnešus.
Aizraujas ar akvarelēšanu
Latvijā pazīstama akvareliste, diplomēta grafiķe Mārīte Šulce eļļas glezniecībai pievērsās apmēram pirms desmit gadiem plenērā «Bauskas vasara». Pirmā eļļas glezna «Bauskas vecpilsēta» – dāvinājums Bauskas novada domei – pastāvīgi ir eksponēta Izglītības pārvaldē. Šajā tehnikā gleznotās gaišās, saulainās un caurspīdīgās kompozīcijas mazliet atgādina akvareļus. Rudens pelēkajās dienās kolekcija «Visu gadu» šķiet kā ziedoša oāze.
Pirmo reizi eļļas glezniecības tehniku Mārīte izmēģināja, mācoties Rīgas J. Rozentāla mākslas vidusskolas 8. klasē. Viņa stāsta: «Jaunākajās klasēs apguvām akvareļglezniecību. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Tajā laikā mācību darbus vajadzēja gleznot tikai akvarelī, kas man arvien vairāk iepatikās. Manas studiju biedrenes Zoja Geraskina, Inta Bērente un Laila Balode arī bija aizrāvušās. Sākām aktīvi piedalīties vietējās un starptautiskās izstādēs, visās Baltijas akvareļglezniecības triennālēs. Es piedalījos arī dažādās grafikas izstādēs. Mīlestību pret akvareli esam saglabājušas joprojām, bet māksliniekam ir nepieciešams atrasties nemitīgā attīstībā, tāpēc eļļas glezniecība man šķiet radošs izaicinājums.»
Piedalās svarīgā izstādē
Pašlaik Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē «Arsenāls» Rīgā ir unikāla izstāde «Akvarelis Latvijā. 19. – 21. gadsimts». Tajā eksponētas arī Mārītes Šulces gleznas. Viņa rāda apjomīgo katalogu, kurā reproducēti 80. gadu akvareļi «Eglīte» un «Lūdzu, skolotāj!». Tie ir LNMM īpašums. Mārīte stāsta par kompozīcijas «Lūdzu, skolotāj!» tapšanu: «Tolaik mana mamma Codes pamatskolā mācīja zīmēšanu. Viņa un tētis aizbrauca ekskursijā, tāpēc man vajadzēja vadīt mammas stundas. Guvu tik daudz radošu impulsu, ka 1987. gadā uzgleznoju veselu ciklu ar vienojošu nosaukumu «Lūdzu, skolotāj!».»
Izstādes «Akvarelis Latvijā» katalogā Mārīte pat nav pamanījusi publicētu šī cikla vienu akvareli. To ieraudzījusi viņas mamma. Gleznotāja turpina: «Pēdējā laikā, iegrimstot gleznošanā, domās bieži vien pateicos vecākiem, kuri mani ievirzīja profesionālās mākslas ceļā un atbalstīja, lai es varētu mācīties J. Rozentāla mākslas vidusskolā. No sirds pateicos Dievam, ka man ir dota iespēja gleznot un laiks. Man bija tikai 11 gadu, kad sāku Rīgā dzīvot patstāvīgi, pamazām iemācījos ar visu tikt galā un pārvarēt grūtības. Bērnībā gūtais rūdījums bija ļoti svētīgs. Gleznošana ir fiziski smags darbs. Strādājot dabā, jānes līdzi smaga krāsu kaste, jāpielāgojas jebkuriem laika apstākļiem, jāprot maksimāli koncentrēties.»
20 metru rādiusā
Izstādes «Visu gadu» darbi ar pāris izņēmumiem ir tapuši Šulcu pilsētas mājas dārzā. Atšķirībā no daudziem māksliniekiem Mārīte nebrauc gleznot tālu. Viņas īpašais vērīgums ļauj motīvus ieraudzīt pazīstamā, ikdienišķā vidē. Autore komentē šīs un pagājušās vasaras darbus: «Uzgleznoju mūsu dārza Daugavas lilijas, zilos un baltos zvaniņus, ķiršogu zarus. Mans draugs igaunis teic, ka, izņemot mūsu dārzu, nekur citur nav redzējis tik brīnišķīgus saldos dzeltenos ķiršus. Laikā, kad tie ienācās, viņš nevarēja atbraukt, tāpēc uzgleznoju ķiršu zaru kā dāvanu viņam.»
Jaunās izstādes gleznas galvenokārt ir tapušas 20 metru rādiusā ap māju – arī skats caur kokiem uz Bauskas Valsts ģimnāzijas tornīti. Darbu, kurā attēlota liepu aleja, Mārīte gleznojusi Mēmeles krastā, viņa stāsta: «Vismaz četrus gadus ik vasaru labprāt gleznoju arī Mūsas upmalā. Vienai kompozīcijai man ir nepieciešamas apmēram četras stundas. Darbus parasti pabeidzu, esot dabā, nevis darbnīcā. Mans studiju biedrs Kārlis Siliņš brīnās un atklāj, ka nekad dabā neglezno lielformāta darbus. Viņš iesēžas mašīnā, aizbrauc uz kādu skaistu vietu, neizkāpjot no auto, uzglezno studiju un dodas mājās. Viņa ainavas top darbnīcā.»
Gaišo laukumu efekts
Mārītes Šulces akvareļiem un eļļas gleznām parasti ir vertikāls formāts un audekla nemainīgs izmērs. Katrā kompozīcijā noteikti ir gaišas, neiegleznotas vietas. Šo paņēmienu viņa apguvusi un par labu atzinusi, agrā jaunībā darbojoties Latvijas Mākslinieku savienības akvarelistu sekcijā, ko vadīja gleznotājs un mākslas pedagogs Romis Bēms. Tajā laikā sekciju apmeklēja jaunās un vidējās paaudzes mākslinieki un tādi latviešu akvareļglezniecības klasiķi kā Kurts Fridrihsons un Alise Zvirbule. Klausoties meistaru atziņās, Mārīte ielāgoja, ka vienlīdz blīvi ar krāsām noklāts gleznas laukums bez baltiem akvareļpapīra uzzibsnījumiem rada «piesmakušu» iespaidu. Kompozīcijai ir jāļauj brīvi «elpot». Izrādās, šī metode noder arī eļļas glezniecībā.
