Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Baltija gaida NATO lēmumus būtiski stiprināt alianses austrumu flangu, bet vai to sagaidīs?

Šonedēļ Spānijas galvaspilsētā Madridē notiks NATO samits, kas būs ļoti būtisks Baltijas valstīm, jo noteiks, cik lielā mērā tiks stiprinātas NATO spējas pie austrumu robežām. Pēc februārī sāktā Krievijas iebrukuma Ukrainā bažas par drošības situāciju Baltijas valstīs ir palielinājušās, tāpēc Latvija, Lietuva un Igaunija sagaida, ka NATO izšķirsies palielināt gan karavīru, gan militārā aprīkojuma klātbūtni reģionā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Līdz šim izskanējuši pretrunīgi signāli, vai NATO samitā tiks pieņemti Baltijas valstu gaidītie lēmumi par alianses austruma flanga stiprināšanu, piemēram, NATO pastāvīgās aizsardzības klātbūtnes vietā varot tikt pieņemti lēmumi par militāro grupējumu izvietošanu citviet, paužot apņēmību vajadzības gadījumā spēkus ātri pārsviest uz Baltiju. Tāpat nav skaidrības par gaisa un pretraķešu aizsardzības kapacitātes stiprināšanu reģionā. Aģentūras LETA aptaujātie eksperti uzsver, ka samits Baltijas valstīm ir ļoti būtisks, taču neskaidrību pirms tā vēl ir daudz.

Būt vai nebūt NATO pastāvīgai klātbūtnei Baltijā

Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks uzsver, ka jautājums par NATO klātbūtnes Baltijas valstīs palielināšanu nav vienkāršs. No vienas puses, Eiropā notiek karš, bet no otras puses, Krievija patlaban, visticamāk, arī nav gatava un pietiekami spēcīga, lai varētu nopietni apdraudēt NATO dalībvalstis. Līdz ar to Krievija, visticamāk, netiek vērtēta kā tūlītējs militārs apdraudējums Baltijas valstīm. Šo argumentu varētu izmantot valstis, kuras nevēlas palielināt NATO klātbūtni mūsu reģionā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Rostoka vērtējumā, starp NATO valstīm var būt viedokļu atšķirības, vai Baltijā uz vietas nepieciešami pastāvīgi NATO spēki, vai arī organizācijai turpinās paļauties uz to, ka alianse nepieciešamības gadījumā ātri var pārvirzīt papildspēkus uz Baltijas reģionu, proti, ka šie spēki fiziski varētu atrasties kaut kur citur, bet nepieciešamības gadījumā tos varētu pārvietot. Tad, kā uzsvēra Rostoks, ir jautājums, kādi spēki tie būs, vai tie būs rotējoši, vai tie būs karavīri ar ģimenēm, kas izmaksātu krietni dārgāk.

Pašlaik nav zināms, vai tiks būtiski palielināta ASV karavīru klātbūtne Baltijas valstīs. Tas ir būtiski, jo ASV ir lielvalsts un šīs valsts karavīru atturēšanas efekts varētu būt lielāks. Pēc Rostoka paustā, tie ir jautājumi, uz kuriem jāgaida atbildes.

Eksperts norāda, ja runā par karavīru daudzuma palielināšanu līdz brigādei un ja skatās uz NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu Latvijā, tad tā vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā bija mērāma ap 1500 karavīriem. Patlaban NATO kontingents Latvijā ir krietni lielāks – tur ir jauni karavīri no Dānijas, lielāks skaits ASV un Kanādas karavīru. Jau patlaban Latvijā atrodas brigādes lieluma vienība. Bet tikpat labi, Rostoka ieskatā, tas varētu būt arī īstermiņa pasākums, tāpēc ir vajadzīga vienošanās NATO dalībvalstu līmenī par to, ka tai ir jākļūst par pastāvīgu klātbūtni, ne tikai par krīzes laika klātbūtni.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“No Baltijas valstu viedokļa raugoties, ir būtiski palielināt NATO klātbūtni šajā reģionā tieši šobrīd, jo vēlāk šādu lēmumu, visticamāk, nebūs iespējams pieņemt,” sacīja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors.

Jāpalielinās arī militārā aprīkojuma klātbūtnei

Rostoks norādīja, ka valstij ir svarīgi, lai NATO klātbūtne Latvijā palielinātos gan karavīru, gan militārās tehnikas skaita ziņā. Tāpat ir nepieciešams, lai šīm vienībām būtu pietiekams militārais aprīkojums un ekipējums. Latvijai ir būtiski visi jautājumi, kas saistīti ar tām spējām, kuras Latvijai pagaidām iztrūkst. Runa ir par vidējās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmām un krasta aizsardzības sistēmām, kas ir dārgas. Viņš skaidroja, ka jācenšas arī saprast, vai Latvijai pašai jāmēģina sistēmas iegādāties, vai arī ar šīm sistēmām būtu aprīkotas vienības, kas atrastos valstī, piemēram, kā tas ir ar Spānijas militāro vienību, kuras rīcībā būs vidējās darbības pretgaisa aizsardzības sistēma.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Ja mēs ticam, ka sabiedrotie nepieciešamības gadījumā mums palīdzēs, tad mums pašiem šīs sistēmas nav jāpērk, vai arī mums nav jāpērk tik daudz baterijas šādai sistēmai, ja mēs tās tomēr iegādājamies. Runa ir par to, cik lielā mērā mums pašiem ir kaut kas jāpērk un cik lielā mērā sabiedrotie varētu nodrošināt mūs ar iztrūkstošajām spējām,” teica Rostoks, piebilstot, ka, lai arī Latvijas aizsardzības budžets kopš 2014. gada ir būtiski pieaudzis, tomēr atsevišķu militāro spēju iegāde vēl joprojām pārsniedz Latvijas finansiālās iespējas.

Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors akcentēja, ka, no Latvijas viedokļa raugoties, karavīriem un aprīkojumam ir jāatrodas tur, kur ir vislielākais apdraudējums. Piemēram, tādām valstīm kā Nīderlandei, Beļģijai, Vācijai nav tieša apdraudējuma no Krievijas, tāpēc būtu loģiski, ka gan NATO karavīri, gan arī ekipējums atrastos tajās vietās, kur tas patiešām ir būtiski.

Arī Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieks Mārtiņš Vargulis vērsa uzmanību, ka samitā no Baltijas valstu perspektīvas NATO būtu jāsniedz atbildes uz izaicinājumiem, kas saistās ar gaisa un jūras aizsardzību. Ja kopš Krimas aneksijas 2014.gadā NATO un sabiedroto reakcija galvenokārt bija vērsta uz sauszemi, taču Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ir lieli militāro spēju iztrūkumi gaisa un jūras dimensijās.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Eksperts akcentēja, cik svarīgs ir pārākums gaisā, kur, no Baltijas reģiona raugoties, Krievijai ir pārākums. Tai ir pārākums ne tikai gaisā, bet arī jūrā. Tāpēc, Varguļa ieskatā, būtiska ir sabiedroto iesaiste, jo bez tās Baltijas valstis ar saviem finanšu resursiem, ko tās atvēl aizsardzībai, nav spējīgas ātri un būtiski kāpināt aizsardzības spējas konkrētajās jomās.

Arī Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja atzina pretgaisa aizsardzības spēju jautājumu kā būtisku. Viņš atzīmēja, ka, sākot no 2017.gada, Latvijā ir pastiprināta NATO spēku klātbūtne un Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmajās dienās tā vēl vairāk tika nostiprināta gan valstī, gan reģionā. Vēstnieka ieskatā, uzdevums būtu veidot tāda līmeņa Latvijas aizsardzību, kas nodrošinātu “absolūti drošu atturēšanu no jebkādiem Krievijas draudiem vai plāniem”.

Pēc Skujas paustā, brigādes līmeņa vienību izvietošana ir būtiskākais elements, tomēr ne mazāk svarīgas ir pretgaisa aizsardzības iekārtas un pretraķešu aizsardzības sistēmas. Vēstnieks atzīmēja, ka patlaban sarunas par to notiek un tas varētu būt viens no samita punktiem, ka nepieciešams pastiprināt šīs aizsardzības spējas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Jādod signāls Kremlim

Runājot par to, vai NATO sabiedrotie būtu gatavi maksāt par pastāvīgās aizsardzības klātbūtni Baltijas valstīs, Rostoks norādīja, ka ir sabiedrotie, kuri ir gatavi to darīt, taču pilnīga vienprātība NATO ietvaros šajā jautājumā pagaidām vēl nav panākta. Viņa ieskatā, lielākā problēma ir ar karavīriem un ekipējumu, jo tas viss ir jāpārvieto. Tās valstis, kuras sūta karavīrus uz Baltijas reģionu, sūta kaujasspējīgas vienības, kuru NATO valstīs nemaz neesot tik daudz.

“Sanāk tā, ka vienības, kuras atrodas pastāvīgi Baltijas reģionā, nav pieejamas kādām militārajām operācijām ārpus Baltijas reģiona. Protams, arī finansējumam ir sava nozīme, bet lielākais jautājums drīzāk ir par to, ka būs vienības, kuras būs piesaistītas šim reģionam un līdz ar to nebūs pieejamas citu uzdevumu veikšanai,” skaidroja Rostoks. Viņš uzsvēra, ka jau patlaban Baltijas valstīs ir ievērojama NATO klātbūtne, un tāda tā ir arī Polijā, turklāt šī klātbūtne ir palielinājusies Krievijas iebrukuma Ukrainā rezultātā. Pēc Rostoka paustā, NATO ieguldījums Baltijas reģiona drošībā ir diezgan liels, tomēr tam vajadzētu būt vēl lielākam un pastāvīgam.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

LĀI pētnieks Vargulis norādīja, ka patlaban sabiedroto spēku izvietojums Baltijas valstīs un Polijā ir uz rotācijas principa, tātad – nepastāvīgi. Pēc eksperta paustā, tas nozīmē, ka jebkurā brīdī, mainoties valdībām un to uzstādījumiem, valstis var atsaukt savus spēkus. Viņš atzīmēja, ka joprojām ir sabiedrotie, kas uz šo skatās ar piesardzību, bet drošības situācija pieprasa pamatoti runāt un Baltijas valstīm pamatoti aicināt, lai šādu pastāvīgo spēku klātbūtne tiktu nodrošināta. LĀI pētnieks uzsvēra, ka tas nav tikai simbolisks žests, bet tam ir arī operacionāli svarīga nozīme.

“Ja šeit ir bāze, kas ir pastāvīga, mūsu bruņotie spēki, plānojot aizsardzības plānus, pastāvīgi rēķinās ar sabiedroto spēkiem. Rēķinās, ka sabiedroto spēki būs šeit klātesoši pēc gada un pēc desmit gadiem,” norādīja eksperts. Viņš akcentēja, ka tas viss nāk kopā ar infrastruktūru, kas tiek veidota – bāzes, papildus nodrošinājums, kas noteikti stiprina Latvijas aizsardzības spējas. Ja Krievija ir sekmīga karadarbībā Ukrainā, tad, apetītei rodoties vai pieaugot, nevar izslēgt mēģinājumus testēt NATO vienotību, tāpēc labākais veids, kā atturēt Krieviju, ir sabiedroto spēku klātbūtne, uzsvēra Vargulis.

Jautāts, vai samitā par šo jautājumu varētu panākt vienošanos, LĀI pētnieks pieļāva, ka tiks meklēts zināms hibrīdveida elements, piemēram, vienību atrašanos it kā ierobežojot laikā un gluži nesaucot to par pastāvīgu klātbūtni, bet, pilnībā izprotot, ka Krievija ir ilgtermiņa izaicinājums, kas ar uzbrukumu Ukrainā neapstāsies. Ārlietu eksperts uzsvēra, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins saprot vien spēka un varas valodu, un vislabākais veids, kā to demonstrēt, ir sabiedroto spēku klātbūtne Baltijas valstīs. Vargulis pieļāva, ka par to aiz slēgtām durvīm notiek aktīvas diskusijas, strādājot pie samita potenciālajiem rezultātiem un komunikē.

Savukārt runājot par pastāvīgās aizsardzības klātbūtnes finansiālo pusi, LĀI pētnieks norādīja – ja skatās no finanšu perspektīvas, spēku izvietojums salīdzinājumā ar noteiktu spēju attīstību vai iepirkumiem, proti, Spānijai nosūtīt savus spēkus uz Latviju, noteikti izmaksā gan daudz, bet izmaksas no kopējā aizsardzības budžeta nav tik lielas. Lielāko daļu izdevumu sedz uzņemošā valsts, kas šajā gadījumā ir Latvija, nodrošinot gan infrastruktūru, gan loģistiku, gan arī iespēju bruņotajiem spēkiem uzturēties valstī kopā ar ģimenēm. “No finanšu viedokļa, tas nemaz nav tik ļoti dārgi. Turklāt tas ir labs pamats, lai stiprinātu savstarpējo savietojamību starp bruņotajiem spēkiem, teiksim, Latvijas bruņotajiem spēkiem ar sabiedrotajiem spēkiem. Tad sadarbība notiek ikdienā, viņi runā vienā valodā, testē, mācās un pilnveidojas, tāpēc klātbūtni ir tik būtiski palielināt,” sacīja Vargulis.

Vēsturiskais NATO samits un alianses jaunā stratēģija

Madrides samita dienaskārtību lielā mērā ietekmē karš Ukrainā. Kā norāda Rostoks, šis ir kara laika samits, kas to zināmā mērā padara arī par vēsturisku. Patlaban Eiropā notiek liela mēroga karš, kurā gājuši bojā desmitiem tūkstoši cilvēku. NATO dalībvalstis ir šajā karā iesaistītas dažādos veidos, atbalstot Ukrainu un cenšoties izdarīt spiedienu uz Krieviju. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šis samits būs īpašs. Eksperts norādīja, ka NATO Madrides samits ir vēsturisks arī tādēļ, ka tā laikā tiks pieņemta jaunā stratēģiskā koncepcija ilgākam laika posmam. Tie varētu būt aptuveni desmit gadi, bet, iespējams, pat ilgāk.

Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors uzsvēra, ka NATO attiecības ar Krieviju patlaban ir ļoti sliktas, bet vienlaikus jaunajā stratēģiskajā koncepcijā jāmēģina prognozēt, kā šīs attiecības attīstīsies nākotnē. Pretējā gadījumā jaunā stratēģiskā koncepcija ātri vien kļūs par novecojušu dokumentu. Tāpat būtiska būs NATO nostāja pret Ķīnu un no tās nākošajiem apdraudējumiem.

NATO vēl joprojām darbojas apstākļos ar nosacīti spēkā esošo iepriekšējo stratēģisko koncepciju, kas tika pieņemta 2019.gadā, un šajā dokumentā Krievija tiek dēvēta par partneri. Stratēģijas tekstā ir norādīts, ka “NATO un Krievijas sadarbībai ir stratēģiskā nozīme, jo tā veicina vienotas miera, stabilitātes un drošības telpas izveidi. NATO nerada nekādus draudus Krievijai. Gluži pretēji: NATO vēlas redzēt patiesu stratēģisku partnerību starp NATO un Krieviju”.

Latvijas vēstnieks Ziemeļatlantijas līguma organizācijā sacīja, ka darbs pie jaunās koncepcijas sākās 2020.gadā, kad pieaicinātie eksperti gatavoja rekomendācijas NATO politiskajai nākotnei un darbībai. Skuja uzsvēra, ka koncepcijā jāatspoguļo izmaiņas drošības situācijā, ko radījusi Krievija. Viņa ieskatā, Latvijas kaimiņvalsts ir sagrāvusi starptautisko kārtību, kāda līdz šim ir pastāvējusi, jo tā ir iebrukusi neatkarīgā valstī. Vēstnieks norādīja, ka koncepcijas uzdevums ir izvērtēt jauno drošības situāciju un starptautisko kārtību. Tāpat koncepcijā jāiever lielie NATO uzdevumu – sargāt savu teritoriju un dalībvalstu drošību.

Pēc Skujas paustā, Latvijai kā alianses Austrumu flanga valstij ir svarīgi, lai koncepcijā būtu atspoguļoti reģiona aizsardzības, atturēšanas un arī paplašinātās klātbūtnes jautājumi. Vēstnieka ieskatā, tas būtu gan koncepcijas, gan samita uzdevums. Vēstnieks norādīja, ka koncepcijā tiks atspoguļota arī alianses sadarbība ar Eiropas Savienību, partneriem, atvērto durvju politiku un jautājumiem, kas attiecas uz klimata pārmaiņām. “Manuprāt, viss aktuālais, ar ko NATO sastopas, koncepcijā būs redzams. Diskusija patlaban ir par to, kā mēs izvērtējam esošo drošības situāciju, kā vērtējam Krievijas draudus un, kā mēs uz tiem atbilstam, stiprinot aliansi un tās austrumu flangu,” sacīja Skuja.

Vēl divas Baltijas jūras reģiona valstis NATO

Kā atzīmēja LĀI pētnieks Mārtiņš Vargulis, Madrides samitu vēsturisku padarīs arī tas, ka tā laikā, iespējams, tiks dota “zaļā gaisma”, lai Zviedrija un Somija iestātos NATO. Somija un Zviedrija 18.maijā iesniedza pieteikumus dalībai NATO un Latvijas valdība nekavējoties tos atbalstīja. Tomēr Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans paziņoja, ka Turcija apņēmusies bloķēt Somijas un Zviedrijas centienus iestāties NATO. Turcija pauda pretestību, apsūdzot abas valstis par atbalstu kaujiniekiem no kurdu bruņotajiem grupējumiem, kas cīnās pret Turcijas valdību. Ankara arī pauda neapmierinātību, ka 2019.gadā, kad Turcija sāka bruņotu operāciju pret Sīrijas kurdiem, Stokholma un Helsinki noteica sankcijas bruņojuma piegādēm.

Kā norādīja LĀI pētnieks Vargulis, Turcija nereti ir izmantojusi dažādus sensitīvus jautājumus NATO darba kārtībā, lai akcentētu “savu sāpi”, kas saistīta ar noteiktu organizāciju klasifikāciju. Tādu pašu pieeju Turcija izmantoja 2020.gadā NATO samitā Londonā, kad vajadzēja apstiprināt Baltijas valstu aizsardzības operacionālos plānus. Toreiz, pēc LĀI pētnieka paustā, informācija, ka Turcija bloķē plānu pieņemšanu, izskanēja publiski. Eksperta uzsvēra, ka sabiedrotajiem Turcijas izmantotā stratēģija ir zināma, tāpēc var domāt, ka vienošanos panāks. Ja tomēr Turcija zināmā mērā uzliktu veto Somijas un Zviedrijas turpmākai integrācijai aliansē, tas būtu pamatots jautājums par kopējo alianses vienotību. “Manuprāt, alianses vienotība, solidaritāte ir augstāka, nekā noteiktu nacionālo interešu pozīcijas,” sacīja eksperts.

Arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors pauda cerību, ka NATO Madrides samitā kļūs skaidrs, vai aliansē pastāv vienprātība vai nē. Pēc viņa teiktā, no Baltijas valstu viedokļa raugoties, Latvija, Lietuva un Igaunija atbalsta Somijas un Zviedrijas iestāšanos NATO. “Mēs ceram, ka risinājums būs, neskatoties uz to, ka dažām valstīm ir iebildumi,” teica eksperts. Viņš atzīmēja, ka tas ir ļoti būtisks jautājums, raugoties no Baltijas valstu drošības viedokļa. Rostoka ieskatā, tas ir politiski sarežģīts jautājums. Tīri militāri Somijai un Zviedrijai nebūtu problēmas “de facto” iestāties NATO un valstu bruņoto spēku savietojamība ar NATO standartiem ir lieliska, tomēr tagad situācijai jāmeklē politiski kompromisi.

Vēstnieks Skuja, atbildot uz jautājumu, vai Turcijas rīcība nav mēģinājums testēt alianses vienotību, uzsvēra, ka pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai NATO vienotība ir kļuvusi stiprāka. Viņš uzsvēra, ka jautājumi, ko Turcija izvirzījusi Zviedrijai un Somijai, valstij ir fundamentāli svarīgi, jo tie ir saistīti ar reģiona drošību. “Viņi saskaras ar terorisma draudiem ik dienu, tāpēc nebūt nav tā, ka viena valsts ir ielikusi kāju durvīs un spiež visu iespējamo. Turcijas bažas ir jāsaprot. Man ir lielas cerības, ka tas tiks atrisināts sarunās un dialogā ar Somiju un Zviedriju, bet tā nav kaprīze. Tas Turcijai ir ļoti fundamentāls jautājums,” skaidroja vēstnieks.

Valstu ieguldījums savā aizsardzībā

NATO sabiedrotie 2014.gadā apņēmās pārstāt samazināt izdevumus aizsardzībai un virzīties uz mērķi līdz 2024.gadam atvēlēt aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Redzamāks skandāls izcēlās 2018.gadā, kad ASV prezidents Donalds Tramps piedraudējis, ka ASV pametīs NATO, ja parējās dalībvalstis netērēs aizsardzībai 2% no IKP, kā to paredz NATO dibināšanas līgums. 2% mērķis attiecas tikai uz valstu aizsardzības budžetiem – tam, ko katra valsts iztērē savu bruņoto spēku vajadzībām – un tam nav nekāda tieša sakara ar NATO. Neviena no 30 dalībvalstīm nav parādā NATO vai citām dalībvalstīm naudu. Taču lielāki aizsardzības budžeti nozīmē, ka valstis var kopīgiem spēkiem vairāk paveikt savas kolektīvās drošības labā.

NATO aptuvenās aplēses par 2021.gadu liecina, ka vairāk nekā 2% no IKP aizsardzībai atvēl Grieķija – 3,82%, ASV – 3,52%, Horvātija – 2,79%, Lielbritānija – 2,29%, Igaunija – 2,28%, Latvija – 2,27%, Polija – 2,1%, Lietuva – 2,03%, Rumānija – 2,02%, Francija – 2,01%. Pārējām 19 alianses dalībvalstīm nav izdevies sasniegt 2%, piemēram, Luksemburga aizsardzībai atvēlējusi 0,57% no IKP, Spānija – 1,02%, Beļģija – 1,12%, Slovēnija – 1,28%, Kanāda – 1,39%, Itālija – 1,41% un Vācija – 1,41%.

Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors skaidroja, ka tas vienmēr ir bijis nozīmīgs jautājums, tomēr arī šeit ir jāskatās kompleksi. Dalībvalstis sniedz militāro palīdzību Ukrainai. Tas maksā naudu, dažos gadījumos – lielu naudu. Ukrainai tiek sniegta arī ekonomiskā palīdzība. “Ja mēs skatāmies uz Eiropas Savienību, tad Ukrainas ekonomikas ilgtermiņa atbalstīšana, karam ieilgstot, prasītu miljardiem eiro mēnesī. Tad ir jāskatās arī uz kopējo ekonomisko situāciju pasaulē, jāņem vērā inflācija,” teica Rostoks. Viņš atzīmēja, ka ekonomiskā situācija nākamajos gados būs diezgan sarežģīta, jo energoresursu cenas ir ievērojami palielinājušās, “paraujot” līdzi cenas visam pārējam, tāpēc jautājums par vairāk naudas aizsardzībai nebūs vienkāršs, ņemot vērā kopējo kontekstu pasaulē.

Vēstnieks Skuja atzīmēja, ka finansējuma ieguldījums aizsardzībā būs viens no punktiem kopējā Madrides samita deklarācijā, un valstis arvien straujāk pieņem lēmumus par aizsardzības budžetiem, piemēram, Latvijas Ministru kabinets konceptuāli apstiprināja Aizsardzības ministrijas priekšlikumu triju gadu laikā palielināt aizsardzības budžetu līdz 2,5% no IKP.

FOTO: Aizsardzības ministrija

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.