Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Bauskas Kultūras centrā notiks Vilim Plūdonim veltītas grāmatas atvēršanas svētki

Izdevniecība “Latvijas mediji” laidusi klajā latviešu rakstnieces Maijas Krekles biogrāfisko romānu “Atraitnes dēls. Plūdoņa jūtas un dziņas“. Grāmatas atvēršanas svētki norisināsies trešdien, 18. maijā, Bauskas Kultūras centrā, portālu informēja Bauskas Centrālās bibliotēkas vadītāja Māra Kuļikauska.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Plūdoņa jūtu pasaulē ievedīs Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, varēs satikties arī ar pašu rakstnieci Maiju Krekli, kura savā romānā no jauna atklājusi latviešu romantisma dzejas dižgara Viļa Plūdoņa (1874-1940) dzīves maz zināmas jaunības laika lappuses.

Ir 1895. gada rudens. Liezeres skolā darbā tiek pieņemts jauns skolotājs – Vilis Lejenieks. Tikko 21 gadu vecais jauneklis ar pseidonīmu Plūdons sarakstījis un ieraudzījis publicētas savas pirmās dzejas, un tās līdz ar pašu autoru atradušas ceļu uz vietējās saimnieces Annas Melbārdes sirdi.

Bet jaunajam skolotājam sirdī iekritusi saimnieces meita, vēl pavisam skuķēns, par pašu divreiz jaunākā Elfrīda – Frīdija. Un abi sazvērēsies cerībā, ka pieaugusi Frīdija piekritīs kļūt par Viļa sievu, neiedomājoties, ka ar šo lēmumu nolemj sirdssāpēm apkārtējos…

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Kad Vilis jūtas par daudz grēku sastrādājis, tad noslīgst pie Virgabaļu saimnieces kājām, nolūdzas, pēc tam nolasa viņai priekšā savus jaunos dzejoļus, prasa padomu un vērtējumu. Anna, krēslā sēdēdama, klausās, glāsta viņa matus, brīžam parausta aiz nepaklausīgajām cirtām. Viņa nespēj vien nobrīnīties, kā vainīgi blēdīgos Viļa sejas pantus tik spēji var nomainīt cēla gara apgaismota izteiksme.

“Mana laime un nelaime reizē,” Anna prāto, izbaudīdama abu divatnes brīnišķīgos mirkļus. Vilis viņai ir mīļš, bezgala mīļš, varbūt pat kā dēls, varbūt pat vairāk nekā dēls… Viņai jādara viss, lai jaunekli nosargātu. Vilis ir talantīgs dzejnieks, kādu latviešiem nemaz nav daudz, viņš nedrīkst savu talantu izniekot, izšķiest.

Viņš ir skaists, spēcīgs cilvēks, kam nevajadzētu savus spēkus deldēt blēņās un nedarbos. Un arī tādos pastulbos pantiņos, ko viņš vasarā publicējis. Tā Donžuāna dziesma par rožu lūpiņām, zilām actiņām un krūtīm sniegbaltām… Un tas gabals pēc krievu dziesmiņas parauga, kurā spalvas izsukāt gulbim pa prātam tikai jauna meita protot…”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Maija Krekle (1955) kopš Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļas absolvēšanas strādā LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā, rūpējoties par tajā savākto latviešu grāmatu krājumu. Maija īpašā aizraušanās – latviešu kultūrvēsture un tās spožās personības.

Maija Krekle: “Ja manis rakstītais var likt kādam padomāt, sajust, iejusties un saprast, kāpēc ne.”
Foto: Karīna Miezāja/Latvijas Avīze

Kā laikrakstam “Latvijas Avīze” atzīst rakstniece – Viļa Plūdoņa stāsts viņas dzīvē ienācis negaidīti, kad pirms vairāk nekā desmit gadiem autores rokās nokļuvusi Plūdoņa sarakste ar sievieti, Liezēres pagasta saimnieci Annu Melbārdi. “Mani uzrunāja nevis Plūdons, bet šis stāsts. Nevarēju to neuzrakstīt,” “Latvijas Avīzei atklāja pati rakstniece.

Publicējam “Latvijas Avīzes” sarunas fragmentu ar Maiju Krekli:

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Maija, vispirms jāpavaicā, kādas ir jūsu pašas attiecības ar Plūdoņa daiļradi?

M. Krekle: Teikšu godīgi – viņš nav starp maniem mīļākajiem dzejniekiem. Taču mums ir vairākas kopīgas lietas. Viena no tām – mūsu abu dzimtas mājas ir “Lejenieki”, tiesa, katram savi, kaut netālu viens no otra. Manējie ir Bauskas novada Bārbelē, viņa – otrpus Bauskai, Ceraukstes pagastā. Viena no manām pirmajām bērnības grāmatiņām bija Plūdoņa “Eža kažociņš”. Skolas laikā ļoti patika “Atraitnes dēls”, tāpat “Rekviēms”. Laikam cilvēkam jaunībā ir drūmie periodi, un toreiz šis darbs iegadījās īstajā laikā. Ir vēl visādas sīkas sakritības – manu vīru, tāpat kā Plūdoņa pirmo dēlu, sauc Tālivaldis, savukārt mazdēlam dots viņa otrā dēla Emīla vārds.

2009. gadā jūsu rokās esot nonākusi Plūdoņa sarakste ar Annu Melbārdi, par viņu krietni vecāko Liezēres “Virgabaļu” māju saimnieci, precētu sievu un viņa nākamo sievasmāti. Pēc Emīla Dārziņa un Austras Skujiņas dzīvesstāstiem Plūdonim pievērsāties apzināti vai tā bija nejaušība?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Iespējams, likteņa pirksts, bet man šo saraksti iedeva bijusī kolēģe no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas, sakot, ka man to noteikti vajadzētu izlasīt. Annu Melbārdi, kura tajā laikā bija tuvu 40 gadu vecumam, un tas tolaik tika uzskatīts jau par krietnu vecumu, Plūdons jūtu pilnās vēstulēs sauc Annu par “māmiņu”, paša māte tolaik ir jau mirusi.

Bildēs viņa izskatās pēc padzīvojušas sievietes pieglaustiem matiņiem – tāda pelīte. Tomēr ir pamats domāt, ka Anna Plūdoni mīlēja ne tikai kā māte, bet arī drusciņ vairāk. Anna bija cilvēks, kas par Plūdoni stāvēja un krita. Savukārt Plūdons viņai raksta, ka viņa ir viena no retajām latviešu sievietēm, kurai ir izcili inteliģenta jūtu pasaule. Kad izlasīju šīs vēstules, tās mani pamatīgi satrieca. Tik ļoti, ka vajadzēja rakstīt.

Esat teikusi, ka Plūdoņa un Annas vēstules jūs pārsteidza un sāpināja, mainot priekšstatu par pašu Plūdoni. Kādēļ?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Mēs labi zinām oficiālo Plūdoņa dzīvesstāstu, arī es, protams, zināju to, ka Plūdonim bija pirmā sieva Otīlija Aurora Juliāna Kuča, ar viņu – divi bērni, bet dziļāks šo viņa dzīves notikumu stāsts nebija atklāts. Reiņa Ādmīdiņa grāmatās (dokumentāls romāns par Viļa Plūdoņa dzīvi “Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs” (1994)) par šo Plūdoņa dzīves pusi ir tikai pāris teikumu. Atklājas, ka viņš precējies aiz pienākuma pret gaidībās esošu sievieti, tā bija traģiska laulība, kurā viņš bija nelaimīgs. Sievu viņš dēvē par resnu un neglītu, vēstulēs nesauc pat vārdā, tikai “viņa” vai “otra puse”. Vēstulēs mani satrieca Plūdoņa attieksme pret pirmo sievu un viņu abiem negribētajiem un nemīlētajiem bērniem.

Pati esmu smagi tikusi pie saviem bērniem, tāpēc lasīt viņa vārdus “šis kvaņķis tur aiz sienas brēc aizvilkdamies, kaut kāds varētu viņu apklusināt” bija īpaši sāpīgi. Turkāt Plūdons visu mūžu strādāja kā skolotājs, šī attieksme tāpēc vēl jo vairāk pārsteidzoša. Jādomā, kā pedagogs viņš bija ne visai priekšzīmīgs, taču vajadzēja pelnīt naudu, kaut viņš vēlējās būt brīvais gars. Daudzi viņa skolnieki teikuši, viņš vairāk dzejojis, bet kā skolotājs bijis sausiņš.

Nosaukumā likti vārdi “Atraitnes dēls” – atsauce uz Plūdoņa poēmu un arī viņa paša likteni, agri zaudējot tēvu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Mans darba virsraksts romānam ir “Jūtas un dziņas”, jo Plūdons ļoti mīlēja romantiķus. Nodomāju – uzlikšu kaut ko no Gētes un Šillera! Taču Plūdons pats dzīvē tiešām ir bijis atraitnes dēls. Viņa māte palika viena ar četriem bērniem, ar kuriem viņai nebija laika mīlināties, jo viņa strādāja, gādāja par viņiem, deva visiem izglītību.

Pēc mātes nāves gādīgās, mīlošās mātes lomu ieņēma skolotāja gaitās Liezērē sastaptā Anna Melbārde. Viņas mīlestība bija pāri plūstoša, iespējams, lielāka nekā pret pašas bērniem. Viņš viņai sūdzēja visas savas bēdas, tostarp arī dēkas ar sievietēm – bija viena “flamme” pēc otras. Kad Anna 1918. gadā nomira, viņš uz kapiem viņai vienmēr veda sarkanas rozes.

Romānā lielāku uzmanību esat pievērsusi Plūdoņa dzīves sievietēm – pirmajai sievai Otīlijai, domubiedrenei Annai Melbārdei un Annas meitai, Plūdoņa sievai Elfrīdai, un šajā gaismā viņš ne vienmēr ir simpātisks.

Centos viņu saprast, bet fakti runā paši par sevi. Gribēju dot vārdu arī viņām, īpaši Otīlijai, kuru pazīstam tikai no Viļa aprakstiem. Viņa viņu mīlēja, dāvāja viņam divus bērnus, izaudzināja viņus, turklāt pati bija ļoti uzņēmīga, ne velti atvēra savu skolu.

Ja savulaik rakstīt par Austru Skujiņu un Emīlu Dārziņu gribēju tāpēc, ka viņi mani ietekmēja kā cilvēki – mani mīļotie autori un personības latviešu kultūrā –, tad šoreiz mani iedvesmoja ne tik daudz pats Plūdons, cik viņa stāsts. Jau 2010. gadā tam pieķēros, toreiz sāku ar rakstu “Skolotāja Lejenieka jaunības kļūda”, ko publicēja “Mājas Viesī”.

Toreiz jūs esot pat kritizējuši par necieņu pret dižgaru.

Bija gan pateicības vārdi, gan sašutums. Kādā tikšanās reizē ar lasītājiem uz mani pat kliedza – kā es iedrošinoties, ko tagad domās bērni, jo Plūdons taču ir bērnu literatūras autors. Toreiz kritiķiem atbildēju – man pašai ir trīs dēli, un noteikti negribētu, ka viņi rīkotos tā, kā to savulaik darīja Vilis. Lai viņi saprot, ka nav labi “noplūkt meiteni kā puķi” ceļmalā – es domāju Plūdoni un Otīliju.

Pirms kāzām Plūdons raud, saprotot, ka jāprec nemīlams cilvēks, arī viņa ir nelaimīga, jo zina, ka šai laulībai ir pagaidu raksturs. Es, protams, nedomāju, ka mākslai būtu kāda audzinoša, pedagoģiska funkcija, bet, ja manis rakstītais var likt kādam padomāt, sajust, iejusties un saprast, kāpēc ne.

Maija, cik šoreiz romānā ir jūsu, cik – dokumentāla materiāla?

Savus biogrāfiskos romānus vienmēr balstu skrupulozā hronoloģijā un materiālos, ko esmu savākusi. Ļoti tracina, ja reizēm autori mēdz jaukt hronoloģiju un faktus, publikācijas periodikā un citos avotos. Dokumentālo skeletu piepildu ar miesu – manu tekstu. Meklēju paralēles ar autora daiļradi.

Brīdī, kad Plūdons tajā materiālu gūzmā sāka elpot, bija neaprakstāma sajūta. Tad viņš pats sāk rauties uz āru. Tu redzi visas šīs ainas acu priekšā un spēj tikai pierakstīt. Sāku rakstīt 2020. gada 5. augustā, un sešos mēnešos stāsts bija gatavs. Tas ir tāds pandēmijas laika stāsts – tas bija baiļu un vientulības laiks, kad baidījāmies pat satikt viens otru. Tas, protams, bojāja nervus, bet radošais jau nepārtrūkst.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.