Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Čakša: Galvenā IZM prioritāte – kvalitatīva un pieejama skola visā Latvijā

Visas valdības līmenī notiks darbs pie tā, lai skolās mācības valsts valodā notiktu reāli, nevis uz papīra vai ķeksītim, kad kāds to pārbauda, intervijā aģentūrai LETA pauž jaunā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), piebilstot, ka tā ir pat nevis pirmā, bet “nulltā” prioritāte. Savukārt galvenā prioritāte tieši Izglītības un zinātnes ministrijā ir kvalitatīva un pieejama skola visā Latvijā, kas ietver gan skolotāju atalgojumu, gan skolu tīkla sakārtošanu, gan kvalitatīvu izglītības produktu bērniem.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kuru jūs uzskatāt par galveno prioritāti, kura šogad būtu jāīsteno?

Ja ir jāizvēlas viena, tad tas ir sarežģīti. No valdības deklarācijas izriet, ka prioritāšu secībā ir pat “nulltā” prioritāte, kas ir saistīta ar valsts valodas ieviešanu mācībās skolās, un mēs pie tās nopietni strādāsim visas valdības līmenī. Savukārt kā galvenā prioritāte tieši Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) ir kvalitatīva un pieejama skola visā Latvijā. Tas ietver vairākas lietas – to, lai bērniem būtu pieejama un kvalitatīva izglītība, un to, lai skolotāji būtu gandarīti un saņemtu atbilstošu atalgojumu. Tas nes sev līdzi arī skolu tīkla sakārtošanu. Tātad būtībā mēs runājam par kvalitatīvu, pieejamu un iekļaujošu izglītību – skolu tīklu, skolotāju atalgojumu un kvalitatīvu izglītības produktu bērniem, domājot par saturu, materiāliem un visu ar to saistīto. Līdz ar to tā ir viena prioritāte, kas ietver vēl ļoti daudz apakšpunktu, kas liek strādāt visos šajos virzienos.

Ja mēs pievēršamies valsts valodas lietošanai skolās, vai ir skaidrs, kā šī lēmuma ieviešana tiks praktiski nodrošināta? Nevienam jau nav noslēpums, ka lielākās bažas ir saistītas ar to, ka tā saucamajās krievu skolās, kur vairums skolēnu un skolotāju ir krievvalodīgie, latviski stundas notiks tad, kad kāds to pārbaudīs, bet pārējā laikā viss būs tāpat kā līdz šim.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tās ir arī manas bažas, kā mēs tiešām reāli, nevis uz papīra, nevis ķeksītim, kā tas varbūt iepriekš jau ir bijis, panākam rezultātu. Ja mēs runājam par mazākumtautību skolām, tad jau šobrīd tajās mācībām būtu jānotiek latviešu valodā. Mēs redzam, ka tas līdz galam nenotiek.

Tādēļ noteikti viena lieta ir atbalsts skolotājiem un skolām. Mums ir jārunā par to, kādā veidā skolotāji ieiet profesionālās valodas vidē, jo reizēm nav problēmu sarunāties, bet gan mācīt mācību priekšmetu latviešu valodā. Otra lieta ir kontrole. Tad, kad notiek akreditācija, tā ir fotofiksācija konkrētā brīdī. Visi jau zina, ka akreditācijas brīdī visi it kā lieto valodu, bet ikdienā nē. Trešā lieta – akcents ir jāliek jau uz pirmskolu. Ja jau pirmskolā bērns runās un ieies latviskajā vidē, tad nebūs arī problēmu tālāk skolā.

Būtu labi, ja mēs palīdzētu tiem skolotājiem, kuriem šobrīd nav pietiekamas valodas prakses. Es pieņemu, ka visi skolotāji, kas šobrīd māca skolā, ir ar atbilstošu valodas prasmes sertifikātu, bet ne visos gadījumos ir valodas lietošanas prakse. Tādēļ kopā ar Valsts izglītības satura centru domāsim, kā mēs varam nodrošināt proporciju, lai cilvēkam ir viegli iegūt praksi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Skolas pēc tam, kad tika pieņemts lēmums, ka otrajai svešvalodai ir jābūt kādai no Eiropas Savienības valodām, ceļ trauksmi, ka trūkst valodas pedagogu. Jūs jau esat minējusi, ka tiek veidots plāns, kā piesaistīt papildu pedagogus. Varat pastāstīt sīkāk?

Ja mēs skatāmies tikai uz pedagoģijas studiju programmām, tad vācu valodas skolotāji mums laikam bija trīs, franču valodas – viens, bet Filoloģijas fakultātē studentu skaits, kas mācās franču vai vācu valodu, nesamazinās un ir tāds pats, kā bija. Tādēļ viens no ceļiem ir uzrunāt tos cilvēkus, kuri ir studējuši vienu, otru vai trešo valodu, piedalīties arī mācību procesā skolās.

Taču stāsts nav tikai par valodas skolotājiem, bet par skolotāju profesijas prestižu kopumā. Svarīgi ir, lai skolotājs ir starp “top5” profesijām, kad jaunais cilvēks domā par savu nākotni, jo šobrīd, runājot ar jauniešiem, tas neizskan. Lai tas notiktu, svarīgs ir skolotāju profesijas prestižs, un tajā viena liela daļa ir atalgojums. Arī valodu skolotāju trūkums lielā mērā ir saistīts ar to, ka cilvēki nejūtas novērtēti vai nespēj uzturēt savu dzīvi pietiekamā kvalitātē, un tāpēc neizvēlas šo profesiju. Tādēļ mēs atkal atgriežamies pie prioritātēm, starp kurām ir skolotāju atalgojums. Tad arī risināsies jautājumi par valodu skolotājiem, STEM (dabas zinātņu un tehnoloģiju) priekšmetu skolotājiem un visiem citiem.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Protams, ka šobrīd darba tirgū mēs ļoti daudz cīnāmies par cilvēkresursiem, jo demogrāfijas kontekstā mums trūkst mediķu, mums trūkst skolotāju, trūkst policistu un visās šajās profesijas iezīmējas arī nepietiekams finanšu segums. Vienlaikus tas ir stāsts par valsts attīstību un lielāku labklājību, kur mēs nonākam arī līdz zinātnei.

Pandēmijas laikā mēs tomēr visi apguvām arī jaunas digitālās prasmes. Augstskolās pašlaik izskan idejas, ka var slēgt sadarbības līgumus un studiju kursu teorētisko daļu mūsu studenti var klausīties arī attālināti no pasaules “top” līmeņa universitātēm. Vai līdzīgi nevar rīkoties arī skolās? Protams, ka praktiskajām nodarbībām ir jābūt klātienē, bet vismaz teoriju skolotāju trūkuma apstākļos var mācīt arī attālināti viens skolotājs vairākām skolām?

Es jums pilnīgi piekrītu. Es domāju, ka var izmantot daudz vairāk digitālos rīkus, un mēs zinām, ka šodien ir arī dažādi adaptīvie rīki, kas palīdz skolēniem apgūt dažādus mācību priekšmetus. Domāju, ka tieši ar digitālo rīku ieviešanu mācību procesā mēs šobrīd kavējamies. Arī tajā, kā vispār palīdzēt apgūt vielu, jo mēs jau nemācāmies uz eksāmenu, mēs mācāmies, lai iegūtu zināšanas. Tādēļ mēs uz digitālo rīku izmantošanu pat ejam mērķtiecīgāk, vienlaikus atceroties par katra bērna individuālajām spējām un uztveres ātrumu, kas ir atšķirīgs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ja runājam par attālinātām mācībām, tad ir lietas, kuras no sākuma ir jāapgūst teorētiski un kas var būt kopīgas vairākām skolām. Es noteikti tam piekristu. Tomēr par to vēl ir vajadzīga diskusija pašā nozarē, jo, protams, skolotāja klātbūtne klasē ir atsevišķs stāsts un ir jāatceras, ka bērna emocionālās vajadzības un spēja izrunāt nesaprasto ir svarīga sadaļa. Bet daļēji noteikti, ka mācību procesu var papildināt ar digitāliem rīkiem, it īpaši, ja klasē ir cilvēki, kas var arī sniegt komentārus, paskaidrot. Vienlaikus es noteikti gribētu redzēt, ka tieši eksāmenu un dažādu kontroldarbu kontekstā būtu jānāk iekšā digitāliem rīkiem.

Par augstāko izglītību, es domāju, vispār vairs nav runas. Lekcija, protams, ir klasisks formāts, un neviens neaizstās to, kā pasniedzējs radoši un no sevis stāsta daudzas lietas, taču ir jāmācās arī daudz teorijas un daudz ko no tā studenti var apgūt patstāvīgi pirms nodarbībām, kurās drīzāk tad var būt jautājumu un atbilžu formāts, darbnīcu formāts, lai saprastu, kā šīs teorētiskās zināšanas tālāk izmantot. Protams, ka it īpaši laboratorijas darbus, praktikumus neviens netaisās atcelt.

Tādēļ īsais kopsavilkums ir – jā, es esmu par digitālo rīku izmantošanu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kādas jūs redzat iespējas uzlabot skolu digitalizāciju?

Viss sākas ar tādu lietu kā internets, un tas ir arī skolu tīkla kontekstā. Otrs – pašlaik Eiropas fondos ir pieejami instrumenti, kā attīstīt arī digitālos materiālus. Mēs redzam, ka šobrīd dažu mācību priekšmetu saturs mainās tik ātri, ka trīs gadi materiāliem jau ir ilgs periods. Nu kaut vai vides politika un tas, ko mēs mācām bērniem par atkritumu šķirošanu. Tādēļ ir svarīgi, lai ir vienota platforma, kurai var pieslēgties gan tie uzņēmumi, kuri piedāvā mācību materiālus, gan skolotāji, nevis tas notiek ļoti daudzās platformās. Otrs, lai mums ir pieejami starptautisko izdevniecību digitālie materiāli, kurus mēs varam adaptēt. Tas noteikti nebūs par Latvijas vēsturi un valodu, bet ķīmijā un fizikā to ļoti labi var izdarīt.

Te ir arī paradokss, ka izglītības nozare nekad nav īpaši investējusi mācību metodikas veidošanā un tam vienmēr ir bijis vismazākais finansējums. Tādēļ svarīgi ir arī veidot metodiķu un autoru komandas un attīstīt metodiku, kā mācīt konkrētus priekšmetus. Ir arī šis koncepts “4.0”, kas nozīmē, ka no jebkuras vietas un jebkurā vecumā jūs varat piekļūt mācību saturam un apgūt to, kas jums nepieciešams. Kaut vai mācīties kādus priekšmetus līdz ar saviem bērniem. Svarīgākais šajā gadījumā ir labs saturs un pieejamība. Kā mēs līdz tam tiksim? Labi ir tas, ka ir skaidrs redzējums, ko mēs vēlamies, un pēc tam jau būs soļi, lai līdz tam nonāktu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ja turpinām par augstāko izglītību, tad iepriekšējā ministre virzīja iniciatīvu, kuru joprojām vērtē arī ministrija, par to, ka augstskolās varētu atteikties no budžeta un maksas vietām un pāriet uz līdzmaksājumiem vairumam studējošo. Kādas ir jūsu domas, un vai jūs arī esat gatava virzīt uz Ministru kabinetu šādu ideju?

Par budžeta vietām augstākajā izglītībā – un es uzsvēršu tieši budžeta vietām – mēdz būt ļoti dažādas izpratnes. Līdzīgi kā vispārējai izglītībai, arī augstākai izglītībai ir jābūt pieejamai, jo tas ir stāsts par to, ka mēs radām augsti kvalificētu darbaspēku. Vienlaikus ne visiem cilvēkiem ir jānonāk augstākajā izglītībā. Svarīgi ir, lai mēs bērnus nepazaudējam un atkarībā no viņu spējām, prasmēm un interesēm spējam ievirzīt viņus profesionālajā izglītībā vai augstākajā izglītībā un zinātnē. Problēma, ko mēs šobrīd redzam, ir, ka diemžēl ir ļoti augsts atbiruma procents, sākot pat jau no vidējās izglītības, bet īpaši redzams tas ir augstākajā izglītībā. Iemesli var būt vairāki – iespējams, cilvēki vēl nezina, ko viņi grib, un tā tas var būt, iespējams, viņi nav sagatavoti pietiekami labi, lai spētu augstskolas programmu ņemt pretī, iespējams, augstskolas programma nav pietiekami interesanta vai kvalitatīva. Atbildes ir dažādas, un nav tāda ļoti precīza izvērtējuma, kāpēc ir šis lielais atbirums. Tādēļ mēs meklējam rīkus, kā motivēt augstskolas un studējošos uzsākto pabeigt. Turklāt pabeigt tādēļ, ka tas ir interesanti un vajadzīgs, nevis vienkārši formāli saņemt diplomu.

Ja mēs runājam par konkrēto koncepciju par līdzmaksājumiem, tad šobrīd projektā ir ideja par to, ka līdzmaksājums ir motivācija abām pusēm – gan augstskolai, gan studējošam – būt ieinteresētākiem, pirmkārt, tajā, kā tiek izvēlēta studiju programma, otrkārt, mācību turpināšanā. Manuprāt, svarīgi ir tas, ka līdz ar to ir arī valsts atbalsta programma. Te es nerunāšu par tiem, kam, iespējams, būtu finansiāli sarežģīti šo līdzmaksājumu veikt – tas ir pats par sevi. Te es runāju par to, ka tajās profesijās, kas šobrīd ir definētas kā prioritāras un trūkstošas, ir programma, kā šo mācību līdzmaksājumu kompensēt, kad cilvēks sāk strādāt attiecīgajā nozarē. Viens piemērs ir skolotāji. Pašlaik ir redzams, ka aptuveni 60% pedagoģijas studentu paralēli studijām strādā un šīs nepilna laika studijas ir par maksu. Ņemot vērā visu, ko mēs iepriekš runājām, manā skatījumā šī būtu pirmā programma, kur jārunā par to, ka mēs šo mācību maksu kompensējam, ja studējošais strādā skolā.

Tādēļ mēs šobrīd par to diskutējam un analizējam, kāds būs efekts uz visu sistēmu, bet es teiktu, ka tā ir laba doma, kā ceļš uz, iespējams, pilnā mērā apmaksātu augstāko izglītību.

Arī valstu modeļi ir dažādi. Piemēram, igauņi aizgāja uz pilnībā valsts apmaksātu augstāko izglītību. Kas notiek? Sašaurinās mācību vietu skaits, jo tad valsts ļoti skaidri definē, cik studiju vietas redz. Šobrīd viņi tomēr arī ir sākuši domāt par līdzmaksājumu vai jauktu modeli, jo viss līdz galam nenotiek tā, kā viņi bija paredzējuši. Tādēļ es uzsvēršu, ka nav tāda viena ideālā risinājuma.

Kad par šo IZM jau varētu pieņemt lēmumu?

Ja mēs runājam par skolotāju studiju apmaksu, tad to es redzu jau kā šī gada budžeta uzdevumu, lai mēs mācību maksu varētu segt jau no 1.septembra. Attiecībā uz pārējiem studiju virzieniem es ļoti ceru, ka mēs līdz lēmumiem par modeļa izvēli tiksim šī gada laikā.

Tomēr attiecībā uz pārējiem studiju virzieniem šis jaunais modelis nestāsies spēkā jau jaunajā mācību gadā, kurš nemaz tik tālu vairs nav?

Nē. Runa ir tikai par pedagogiem un tikai par kompensāciju, ja viņiem ir maksas studijas.

Kā ar medicīnas studentiem, jo mediķu arī trūkst, un nevienam nav noslēpums, ka daudzi studenti arī piestrādā slimnīcās, neatliekamās palīdzības dienestā vai citur nozarē?

Tas tomēr ir atšķirīgi, jo pedagogu gadījumā mēs runājam par pilnas slodzes darbu. Mediķu gadījumā runa ir par to, lai būtu pietiekami daudz rezidentu vietu. Rezidentūra ir darbs, un, ja tā, kā pašlaik, daļa ir spiesti iziet maksas rezidentūru, tad faktiski viņi maksā par to, ka strādā.

Vai jūs domājat virzīt arī kādas jaunas iniciatīvas attiecībā uz augstskolu apvienošanu? Piemēram, joprojām ir jautājums, kas tālāk notiek ar Daugavpils Universitāti, Vidzemes Augstskolu?

Lielā aina ir tāda, ka mums bija ļoti daudz augstskolu, šobrīd augstskolu kļūst mazāk, un, pēc manām domām, ir ļoti svarīgi, ka mēs ejam uz četrām zinātnes universitātēm, jo, ja mēs runājam par zinātnes attīstību un augsti kvalificētu darbaspēku, jāsaprot, ka finansējums ir jāfokusē. Manuprāt, labs piemērs ir Liepājas Universitāte, veidojot konsorciju ar Rīgas Tehnisko universitāti, Latvijas Universitāti un Rīgas Stradiņa universitāti. Liepājai kā reģionālai augstskolai ir nepieciešamas visas šīs mācību programmas, visas šīs sadaļas, kas ir gan inženierzinātnes, gan pedagoģija, gan vairāki mākslas novirzieni, gan medicīna, jo tur ir reģionālā slimnīca. Līdz ar to pareizi ir skatīties uz reģiona pieprasījumu.

Arī, ja mēs runājam par Daugavpili, par Vidzemi, ir svarīgi, lai augstskola jūt to nervu un vajadzību, kas ir konkrētā reģionā un pie tā arī strādā. Par Daugavpili mums ir jārunā tomēr arī ģeopolitiskā kontekstā, jo universitātei ļoti liela nozīme ir arī latviskuma uzturēšanā un kultūrvides veidošanā.

Es arī akceptēju pārmaiņu modeli, kāds šobrīd ir tieši augstskolu pārvaldībā, jo tieši augstskolu padomes pašlaik ir mans galvenais sarunu partneris gan par tām gaidām, kas ir no universitātes, gan par studiju programmu kvalitāti, gan par studentu atbirumu, gan par zinātnes attīstību. Visas šīs lietas ir uzliktas uz galda padomēm, lai universitātes virzītos uz priekšu arī kvalitātes ziņā. Atslēga universitāšu kontekstā, protams, ir profesori un viņu darba kvalitāte. Ar to ir saistīts gan finansējums zinātnei, gan studenti un ne tikai vietējie, bet arī ārzemju studenti. Tādēļ fokuss ir profesoru attīstība. Ja mēs atgriežamies pie reģionu konteksta, tad svarīgi ir, lai viņi ierauga, kas ir tās viņu pērles, un noteikti ap to veidojas studiju programmas, kā arī ierauga, kur varbūt vairāk vēl ir jāsadarbojas Latvijas mērogā. Piemēram, Daugavpilī ir ļoti spēcīgs dabaszinātņu flangs attiecībā uz vaboļu izpēti, un droši vien, ka ciešāka sadarbība ar Latvijas Universitāti dabaszinātnēs ir vietā, un tā būs tikai un vienīgi vērtīga.

Šī augstskolu ekosistēma pamazām veidojas. Manā skatījumā ir svarīgi, ka mēs to darām ar tādu burkāna metodi, motivējot un ļaujot atrast kopsaucēju, uzstādot mērķus, ne tik daudz rīkojoties administratīvi un lienot iekšā augstskolu mikromenedžmentā. Mērķis ir kvalitatīvs produkts augstākajā izglītībā, jo citādāk ekonomikas transformācija nevar notikt. Es tiešām ļoti priecājos, ka valsts līmenī beidzot tas ir uzlikts kā prioritāte un ir atzīts, ka ekonomikas transformācija nevar notikt bez investīcijām zinātnē un augstākajā izglītībā.

Pēc atklātās vēstules tapšanas ir notikusi arī tikšanās ar Liepājas Universitāti. Ko sagaidāt turpmāk?

Tikšanās bija ļoti plašā un labā formā – bija gan pašvaldība, gan padome, gan rektors, gan senāts, gan IZM pārstāvji un Augstākās izglītības padome uz vietas Liepājā. Tas, ko mēs secinājām… Arī augstskolas padome kā struktūra, protams, ir jauna, un arī viņiem ir jāmācās savi lēmumi paskaidrot un izstāstīt, kāpēc šāds lēmums ir pieņemts, kāds efekts tiek sagaidīts. Arī pašvaldība ļoti skaidri ir definējusi, kas ir viņu prioritātes. Protams, ka visi augstskolas darbības virzieni ir ļoti svarīgi, bet tieši tehnoloģisko attīstību viņi redz kā īpaši svarīgu reģionam. Izejot vairākus apļus un saprotot, kur varbūt ir bijušas kļūdas komunikācijā un nepietiekamā informācijas sniegšanā, mēs nonācām līdz tam, ka tas virzās uz priekšu un veidojas konsorcijs ar zinātnes augstskolām. Apvienošana ir ar Rīgas Tehnisko universitāti, bet vienlaikus uzreiz top līgumi ar Latvijas Universitāti un Rīgas Stradiņa universitāti. Tas vēl viss ir saistīts ar Eiropas Atveseļošanas fonda līdzekļiem, kas palīdz Liepājas Universitātei kā reģionālai augstskolai radīt labus apstākļus saviem studentiem. Līdz ar to man gribētos teikt, ka mēs esam pārkāpuši grūtajai sadaļai. Vēl, protams, ir jābūt Ministru kabineta lēmumam, bet pēc šīm sarunām visi ir nonākuši pie lēmuma iet uz priekšu.

Vai jūs arī kopumā par augstskolu reformu varat teikt, ka ir sajūta, ka grūtākajam posmam esam pārkāpuši pāri un savstarpējie aizvainojumi un strīdi ir atstāti aiz muguras?

Es domāju, ka lielā mērā jā. Es arī aicinātu augstskolas būt vēl atvērtākas. Īpaši, ja mēs runājam par inovācijām vai pētniecību. Viens piemērs ir kaut vai izglītības nozare. Mēs šobrīd “mokāmies” ar metodikām. Es tiešām sagaidītu, ka metodika, kā mācīt skolā to vai citu priekšmetu, nāktu no universitātēm. Lai mēs nevis cīnītos viens ar otru, bet liktu prātus kopā, kā metodiski pareizāk aiziet uz labāku, kvalitatīvāku izglītību, labāku ekonomiku. Universitātes uzdevums ir ne tikai uzkrāt, bet arī radīt zināšanas un dot tās sabiedrībai. Joprojām ir pārāk maz uzsvērts, cik liela loma ir zināšanām, kas ir universitātēs.

Ja atgriežamies pie vispārējās izglītības, tad šīs valdības deklarācijā ir minēta kvalitatīva izglītība. Kur pašlaik ir lielākie šķēršļi tās panākšanai – skolu tīkls, finansējums, peripetijas ap programmu “Skola 2030”?

Manā skatījumā “Skola 2030” kā atsevišķa sadaļa ir ļoti laba, bet ar diezgan sliktu menedžmentu. Ja parasti soļi ir – izplānojām, aprobējam, ieviešam, tad tagad ir sanācis – ieviešam, mēģinām, neaprobējam. Bet ideja, kas tur ir ielikta, – mainīt izglītības kvalitāti, skolotāja lomu, mainot to par 180 grādiem, ir ļoti laba. Tomēr, paredzot pilnīgi citu pieeju tam, kā skolotājs gatavojas stundām, nav dots pietiekami liels atbalsts – turklāt atbalsts nevis tiem, kas piedalījās šajā projektā, bet atbalsts visiem pārējiem. Tie pedagogi, kas šajā projektā nepiedalījās, ieguva vienkārši standartu, kas jāvelk aiz matiem. Pēc principa – vienkārši paši gatavojaties. Rezultātu mēs pašlaik redzam, tā ir izdegšana un viss ar to saistītais.

Savukārt, ja mēs runājam par skolu tīklu, tad pašlaik tas, cik mums izmaksā viena skolēna skološana, no citām valstīm atšķiras pat vairāk nekā sešas reizes, nevis tādēļ, ka mēs ļoti daudz maksātu skolotājam, bet tādēļ, ka mēs uzturam telpas. Protams, ka videi ir nozīme, bet izglītības kvalitāte ir tieši labi apmaksāts skolotājs, kuram tostarp ir bijis laiks un resursi izlasīt grāmatu, aiziet uz teātri un vismaz reizi gadā izbraukt ārpus Latvijas, lai redzētu pasauli kopskatā. Šī kvalitāte šobrīd tiek aizstāta ar jumtu, grīdu un tamlīdzīgām lietām. Skolu tīkls ir par to, lai var realizēt skolotāju potenciālu un līdz ar to būtu labi izglītoti bērni.

Es jau nedomāju, ka pašvaldības rīkojas tā, kā rīkojas, ļaunu nolūku vadītas, vienkārši šīs lietas netiek līdz galam izprastas. Viens no maniem priekšgājējiem ir teicis, ka nu jau mēs zinām, ar ko atšķiras labs veselības aprūpes pakalpojums, bet attiecībā uz skolām mēs šādās kategorijās nepadomājam. Mēs domājam – tuvāk mājām, tātad labi, nepadomājot, kā tas ietekmēs mana bērna dzīvi ilgtermiņā. Tajā pašā laikā no otras puses mēs redzam, ka vecāki, kuri par to domā, maina skolas un vērtē kvalitāti. Piemēram, domāt par reitingiem nebūtu tas pareizākais, bet tu to dari, jo gribi savam bērnam to labāko. Līdz ar to valsts pienākums ir veidot skolu tīklu tā, lai mums nebūtu satraukuma, ka tāpēc, ka es dzīvoju kādā vietā – nesaukšu nevienu nosaukumu -, mani bērni saņem sliktāku izglītību un tādēļ man ir jāpārceļas.

Mēs tālāk iesim ar kritērijiem. Par kritērijiem mēs jau sākām runāt ar Latvijas Pašvaldību savienību, ar Latvijas Lielo pilsētu asociāciju, ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA). Svarīgi ir, ka mēs visi esam uz vienas nots jautājumā, ka kvalitāte ir būtiska, un ir jāsaprot, kāds būs tas ceļš, kā mēs tur aiziesim. Es gan arī jau Pašvaldību savienības pārstāvjiem teicu, ka mums nav vairs laika 10 gadus domāt. Mums vairs nav laika pat dažus gadus domāt.

Kurus kritērijus jūs no IZM puses virzīsiet kā svarīgākos?

Es par kritērijiem vēl negribētu runāt publiski. Mēs esam tos iekšēji apsprieduši, bet es gribētu pirms tam par tiem runāt ar mūsu partneriem, lai nav tā, ka viņi par tiem no sākuma uzzina ziņās.

Tomēr skolu tīkla jautājumā mēs lielā mērā visus iepriekšējos gadus griežamies pa apli, jo skolas pieder pašvaldībām, pašvaldību politiķiem ir svarīgs vietējo iedzīvotāju viedoklis, vietējo iedzīvotāju viedoklis ļoti bieži ir: ja te ir skola, tad ir labi, ja šeit vairs nav skolas, tad ir slikti. Un visus iepriekšējos gadus tādēļ nekādas fundamentālas izmaiņas nav izdevies panākt.

Tas tomēr lielā mērā ir mīts. “Iespējamās misijas” vadītāja Ramona Urtāne strādā ar projektu “Ko nozīmē laba skola?”, un pašvaldību vadītāji tiešām reizēm domā, ka tas viņu iedzīvotājs grib, lai skola ir tuvu, un tad viņus novērtēs. Tomēr mēs redzam piemērus pašvaldībās, kur ir notikusi reorganizācija, – iedzīvotāji ļoti novērtē pašvaldības drosmi mainīties. Mēs redzam labus piemērus Ogrē, Alūksnē, Smiltenē, kur, veicot šīs pārmaiņas, patiesībā nav nomainījušies pašvaldību vadītāji. Tieši otrādi, viņi ir guvuši atbalstu, jo iedzīvotāji redz, ka viņu bērniem tas ir devis lielākas iespējas. Bieži vien darbs ar pašvaldībām ir tāds, ka ir jāparāda, ko patiesībā vecāki gaida. Un nav tā, ka vecāki gaida, lai pilnīgi viss ir blakus mājām. Protams, ir jānodrošina, lai bērnam nav teju divas stundas jāpavada ceļā un tamlīdzīgas blaknes, bet patiesībā vecāki gaida, lai skolā ir laba iekšējā kultūra, lai viņi ir droši, ka bērnam nedarīs pāri, lai bērns var mācīties to, kas viņu interesē, attīstīties un aiziet tālāk dzīvē priecīgs un laimīgs. Tā ir pilnīgi cita pieeja, un tieši par to domā vecāki. Cilvēki ļoti labi mūsdienās saprot, kas ir kvalitatīva izglītība, ne velti šis jautājums ir kļuvis tik aktuāls. Un arī pašvaldības to sāk aizvien labāk apzināties.

Jūs jau minējāt, ka mums vairs nav ne 10 un pat ne daži gadi. Kad jūs vēlaties ar sarunu partneriem vienoties par kritērijiem, kuri būs jāņem vērā skolu tīklā?

Es gribētu, lai mēs vienojamies šogad, lai ir pārejas posms un tādēļ neciestu bērni. Es pat teiktu, ka tas mums ir obligāti jāizdara gada pirmajā pusē, lai mēs tālāk varam virzīties ar likumu un citiem normatīvajiem aktiem.

No pašvaldībām redzat vēlmi un gatavību par to vienoties?

Jā. Es tagad negribu runāt viņu vietā, bet man palika sajūta, ka mēs esam uz viena viļņa par to, ka tas obligāti ir jāizdara. Jā, mēs droši vien diskutēsim par vienu vai otru kritēriju, diskutēsim par atsevišķām vietām, tas ir skaidrs. Bet droši vien ieguvums ir tad, kad visi ar rezultātu ir mazliet neapmierināti un mazliet apmierināti.

Kad sāksies šīs darba grupas darbs?

Es ceru, ka drīz, jo vienkārši paralēli tiek veidots arī valdības rīcības plāns, budžets. Mēs jau tikāmies un vienojāmies, ka jāsāk darbs. Mēs ministrijā jau domājam par kritērijiem, tagad ir jāiet kopā ar Pašvaldību savienību, lai jau tehniskā līmenī sāktu strādāt un būtu rezultāts.

Šī gada valsts budžetā ir paredzēts vairāk nekā 61 miljons eiro pedagogu atalgojuma palielināšanai. Pedagogu atalgojuma paaugstināšanas grafiks tiks izstrādāts līdz 1.februārim. Ko jau varat pateikt?

Šobrīd sarunas par grafiku notiek katru dienu, un mēs aicinām arī LIZDA, lai kopā saprastu, ko mēs viens no otra sagaidām. 1.februārī grafiks būs. Jautājums ir tikai par to, ar kādu soli mēs varēsim ieviest sagaidāmo rezultātu. Tas ir ļoti ciešā sakabē ar skolu tīklu, jo ne visi resursi, bet daļa resursu nāk no šīs skolu tīkla optimizācijas, lai mēs tiešām investētu ne tik daudz telpās, bet vairāk skolotāju algās. Jautājums ir, ko mēs varēsim izdarīt jau šogad un kas būs jādara nākamajā gadā. Tas būs, protams, arī spiediens uz finanšu ministru, lai viņš man piedod. Mums politiski izglītība ir ļoti augsta prioritāte, un tā ir pirmā prioritāte arī “Jaunajai vienotībai”. Tā kā finanšu ministrs ir mans partijas biedrs un ilgstoši ir rūpējies par izglītības jautājumiem Saeimā, es, protams, sagaidu no viņa atbalstu. Lai arī, protams, finanšu ministra jautājums vienmēr ir – kāds būs ieguvums un kā jūs mainīsieties paši iekšēji? Tie visi ir leģitīmi jautājumi, tāpēc mēs pie tā strādājam.

Kādu jūs sagaidāt sadarbību ar LIZDA, jo laikam būs grūti atrast izglītības ministru, kurš nebūs pieredzējis skolotāju streiku vai kādas citas protesta akcijas?

Pirmkārt, es ļoti novērtēju to, ko LIZDA dara, jo arī šī gada skolotāju atalgojuma pieaugums lielā mērā ir viņu nopelns. Varbūt pārāk ilgi skolotāju vajadzības nav bijušas sadzirdētas. Viens stāsts ir par algām, bet otrs stāsts ir par mācību materiāliem. Tas ir kritiski, ja galu galā šis jautājums ir jāiznes ārā ar streika palīdzību, jo nozarē iekšēji ir tik grūti atzīt, ka projekts ir nevis slikts, bet ieviešanas gaita nav atbilstoša tam, lai mācību process būtu labs. No tāda aspekta es tiešām ļoti augstu vērtēju to, ko dara LIZDA, un ļoti ceru, ka mēs runājot atrodam labāko kopsaucēju, jo beigu beigās mēs visi gribam gluži vienkārši labi izglītotus bērnus. Tāpat kā sarunās ar pašvaldībām, ne jau par visu mēs spēsim vienoties, bet, ja mums ir skaidri mērķi, tos ceļus var sākt meklēt. Es tiešām ceru uz tāda veida sadarbību, kurā mēs tiekam līdz rezultātam.

Mēs jau runājām par valodu un STEM priekšmetu skolotājiem, bet iekšlietu dienesti un armija ceļ trauksmi par vēl vienu lietu – slikto jauniešu fizisko sagatavotību. Nesen bijām uz interviju pie iekšlietu ministra, kurš teica, ka par šo problēmu jau ir nevis jārunā, bet jābļauj skaļā balsī. Esat gatava kaut ko darīt?

Jautājums ir, ko darīt, jo, ko es uzreiz skaidri varu pateikt, trīs sporta stundas nedēļā īstenībā ir maz. Katrai vecuma grupai, protams, ir sava specifika, bet ideāli būtu bērniem un jauniešiem izveidot ieradumu, ka fiziskā aktivitāte ir obligāta dzīves sastāvdaļa visa mūža garumā. Ģimene, protams, ir sākums, un ir forši, ja ir aktīvi vecāki, bet mēs nākam ar dažādām pieredzēm, un, protams, tas ne vienmēr notiek ģimenē. Skola ir nākamā vieta, kur var iegūt mīlestību pret fizisko aktivitāti. Es pat neteiktu pret sportu, bet tieši pret fizisko aktivitāti. Mēs šodien redzam, ka skolās tā pieredze ir atšķirīga. Tādēļ svarīgākais pašlaik ir atrast pareizos rīkus, kā to panākt. Man tagad uzreiz nebūs vienas atbildes, kas tie ir. Kādreiz bija šis projekts “Sporto visa klase”. Iespējams, kaut kas līdzīgs, sadarbojoties ar pašvaldībām, ir jādara arī turpmāk.

Tāpat ir jārunā par to, ka nākamā pakāpe ir sporta skolas jeb ievirzes izglītība, kura šobrīd no vienotas pārvaldības viedokļa ir nošķelta, jo sports skolā ir mācību saturs, bet interešu izglītība un ievirzes sports jau ir cita sadaļa. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai šī stīga iet visam cauri.

Vēl viena lieta, ko mēs redzam, ka ir ļoti daudz atbrīvojuma zīmju tieši no sporta stundām. Turklāt iemesls ne vienmēr ir saistīts ar saslimšanām, bet ar diskomfortu, ko bērni un jaunieši piedzīvo sporta stundās. Es arī ļoti labi varu iedomāties, ka pusaudžu vecumā, ja kaut ko nevar izdarīt, tiek piedzīvots kauns un daudzas citas nepatīkamas sajūtas, kuru dēļ jaunieši ir gatavi darīt daudz ko, lai saņemtu atbrīvojumu. Tādēļ šis jautājums ir ļoti daudzšķautņains.

Tomēr, ja mēs izvirzām mērķi, ka mēs skolās gribam vairāk fizisko aktivitāšu, tad es domāju, ka pēc kāda laika iekšlietu ministrs vairs nekliegs. Izglītības sistēmas mērķis gan arī nav, lai visi var pievilkties pie stieņa noteiktas reizes un tad ārā nāks nākamie karavīri. Nē, izglītības sistēmas mērķis ir veselīgs jaunietis ar mīlestību pret fizisko aktivitāti. Liela loma ir arī tādiem pasākumiem kā, piemēram, maratons un tam, cik daudz un cik pamanāmi sabiedrība kopumā nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, piemēram, cik daudz mēs redzam cilvēkus, kuri vingro vai skrien.

IZM pārziņā ir arī sports. Vai ir gaidāmas jaunas iniciatīvas šajā jomā?

Būtiski mainījies ir tas, ka finansējums, kas iepriekš gāja caur dažādu organizāciju ziedojumiem, turpmāk ies caur budžetu, attiecīgi balstoties uz konkrētiem kritērijiem. Tas ir politisks lēmums.

Savukārt augstu sasniegumu sportā ir lēmums, ka mēs vairāk integrējam paraolimpiskos un olimpiskos sporta veidus kopā. Tās nav divas atsevišķas jomas, un ir ļoti svarīgi, ka mēs respektējam visu. Otrs, protams, ir finansējuma caurskatāmība un izlietojuma izsekojamība. Tas nozīmē, ka no sporta federāciju puses ir jāspēj ļoti skaidri parādīt, kas un kā notiek, jo augstu sasniegumu sports ir arī viens no instrumentiem, kā veicināt, lai bērni tiecas uz fiziskām aktivitātēm, tas mums iemāca gan zaudēt, gan uzvarēt, gan strādāt komandā, gan just līdzi un piedzīvot dziļu saviļņojumu. Tādēļ ļoti svarīga ir arī finansējuma izlietojuma caurskatāmība un sadarbība starp paraolimpiskajiem un olimpiskajiem sporta veidiem.

Vēl viens jautājums, kas īpaši svarīgs ir attiecībā uz bērniem, ir arī pareizas fiziskās slodzes, un tādēļ būtiska ir treneru darba kvalitāte. Varbūt mēs pat šobrīd darām kaut ko par ātru, mēģinot bērnudārznieku padarīt par futbolistu, jo šajā sporta veidā ir nauda. Pamats tomēr ir simetriskais sports, nevis asimetriskais, un tādēļ droši vien kā bāze ir jāņem vieglatlētika un jādomā, kurā brīdī notiek specializācija, jo mērķis ir veselīga sabiedrība.

Vēl viena pēdējā laikā aktualizēta problēma ir vardarbība skolās. Vai ir nepieciešami skaidrāki rīcības algoritmi, kā skolās rīkoties gan tad, ja ir vardarbība starp vienaudžiem, gan tajos gadījumos, kad tiek piedzīvoti arī uzbrukumi skolotājiem?

Tā ir ļoti liela problēma, jo arī OECD Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) pētījumā mēs esam sliktā nozīmē ļoti augstā vietā tieši šajā parametrā. Tas noteikti liecina arī par diezgan augsto vardarbības līmeni sabiedrībā. Turklāt droši vien šobrīd mēs mazāk runājam par fizisku vardarbību, cik ļoti daudz visu caurvij tieši emocionālā vardarbība. Diemžēl vardarbība ir ieguvusi ļoti daudz slēptu formātu, kurus ir pat grūti no malas ieraudzīt, ja tu par to papildus nemācies. Šajā kontekstā ir ļoti svarīgi, lai mēs dodam skolotājiem informāciju, lai viņi māk šos gadījumus ieraudzīt, atšķirt un saprot, ka tā ir arī viņu darīšana. Ļoti daudz tomēr ir dzirdams par attieksmi: ja es nezinu, kā to risināt, es izliekos, ka tā nav. Tas ir arī visbiežākais, par ko sūdzas vecāki, jo bērns mājās stāsta, viņi jautā un lūdz palīdzību skolā, bet neseko nekāda rīcība. Pirmais, kas ir jāakceptē skolām -, ja tas notiek, tad par to drīkst runāt! Ja mēs baidāmies par kādu problēmu runāt, tad mēs to nevaram arī atrisināt. Es redzu, ka te ļoti liela loma ir skolu direktoriem, lai iekšējais klimats veidotos tāds, ka es drīkstu runāt par to, ko es redzu. Noteikti kā monitorings skolās ir nepieciešams arī labjūtības rīks, jo tas uzreiz parāda, kāds atbalsts ir nepieciešams. Kādam tas būs nepieciešams izglītības procesā, kādam tas būs sociālekonomisks, kādam tas būs psiholoģisks. Tāpat svarīgi ir, lai skolā ir atbalsta personāls. Mūsu dzīvēs taču notiek dažādas lietas. Kādam bērnam šķiras vecāki, kādam ir nomirusi vecmāmiņa, kaut vai kaķītis ir nomiris – mēs taču paši zinām, kā mēs šādās dienās jūtamies un cik produktīvi spējam strādāt. Svarīgi ir, lai skolā bērnu ar viņa problēmām kāds var paņemt pretī. Tas ir sociālais darbinieks, tas ir psihologs. Tāpat ir vajadzīgs, lai preventīvi tas notiktu jau bērnudārzos.

Tas ir plašs lauks, un mēs redzam, ka ir skolas, kas ar to tiek galā labāk, un ir skolas, kurām ar to ir grūtības. Līdzīgi kā ar tiem pašiem mācību materiāliem, jāsāk ar to, ka mēs apzināmies, ka šī problēma pastāv, tā ir nolikta mums uz galda un tā ir jārisina. Jo mēs vairāk par to zinām, jo vieglāk ir saprast, ko ar to darīt. Tādēļ es ļoti aicinātu skolu direktorus apzināties, ka tā nav lieta, ko paslaucīt zem tepiķa. Skolām reizēm ir tā sajūta, ka mūs tādēļ slikti vērtēs, kaut ko darīs utt. Nē, nē – labāk to ir apzināties un ārstēt.

Foto: LETA

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (3)

  1. Cik var “irst”??? Ar “skola2030” viss ir salaists grīstē, tik atbildīgo nav!!! Tāpat kā nav mācību grāmatu, no kā skolniekiem mācīties, un katrs skolotājs šaujas nost, izmantojot tos “digitālos rīkus”, lai vismaz kaut kas būtu … Vai tas ir tas, kas rada un radīs to “kvalitatīvo izglītību”??? Vēmiens nāk no šitās tukšās muldēšanas! Un pati ministre, izrādās, to bardaku ar “skola2030” saprot, sakot, ka skolotājiem ir “izdegšanas sindroms”, bet turpina muldēt, ka viss jau ir labi!

  2. Pati ministre režīma rokās ir rīks , un darbojas pēc principa , jo lielāks juceklis , jo labāk .

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.