Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Cenu pieauguma ietekmi uz gāzes patēriņu varēs novērtēt pēc kāda laika

Dabasgāzes cenas pieauguma ietekmi uz patēriņu Latvijā varēs novērtēt pēc kāda laika. Turklāt lielu lomu spēlēs valsts atbalsts. Tādēļ nav domājams, ka gāzes cenām būs liela ietekme uz individuālo lietotāju patēriņa apjomiem. Taču, ja runa ir par ražotājiem, tad tur roku rokā iet gan dabasgāze, gan elektroenerģija. Tādēļ ir iespējams, ka būs arī tādi uzņēmumi, kuriem šie cenu lēcieni izrādīsies letāli, intervijā aģentūrai LETA atzina gāzes sadales sistēmas operatora “Gaso” valdes priekšsēdētāja Ilze Pētersone-Godmane.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Gāzes sadales sistēmas operatora “Gaso” valdes priekšsēdētāja Ilze Pētersone-Godmane. Foto:gaso.lv

Kā pašlaik Latvijas gāzes tirgu ietekmē augstās energoresursu cenas? Vai nesamazinās pārvadāmās gāzes apjoms, jo klienti samazina tās patēriņu?

Dabasgāzes cenas pieauguma ietekmi uz patēriņu varēsim vērot pēc kāda laika. Šobrīd ir informācija gan par to, ka daži no juridiskajiem klientiem domā ierobežot savu ražošanu, gan cilvēki cenšas ekonomēt un samazināt izdevumus. Tomēr lielu lomu spēlēs valsts atbalsts. Tādēļ to, kāda būs ietekme beigās, mēs redzēsim pēc laika. Mums visiem šis pandēmijas un cenu lēciena laiks ir jāpārvar. Slikti ir tas, ka energoresursu cenu pieaugums ir sakritis tieši ar apkures sezonu, tādēļ to izjūt sāpīgāk. Tas var nozīmēt arī sadalāmā gāzes apjoma samazinājumu, taču mūsu izpratnē tās ir tikai īstermiņa svārstības. Ne velti Eiropas Savienībā dabasgāze un atomenerģija vismaz līdz gadsimta vidum ir atzīta par pamata energoresursiem. Dabasgāze ir arī tīrāks un viennozīmīgi efektīvākais energoresurss. Tādēļ strauju dabasgāzes patēriņa samazinājumu es neparedzētu.

Kad varēs izdarīt secinājumus, kādu iespaidu uz gāzes patēriņu ir atstājis cenu kāpums?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ja runājam par individuālajiem patērētājiem, tad ir ievests valsts atbalsts, tādēļ es šaubos, vai būs kāda liela ietekme uz patēriņa apjomiem. Savukārt, ja runājam, par ražotājiem, tad tur roku rokā iet gan dabasgāze, gan elektroenerģija. Tādēļ ir iespējams, ka būs arī tādi uzņēmumi, kuriem šie cenu lēcieni izrādīsies letāli. Tomēr es gribu uzsvērt, ka te runa tiešām nav tikai par dabasgāzi. Elektroenerģijas cenu lēciens varētu būt jūtamāks, jo tas ir sācies jau labu laiku atpakaļ. Turklāt, ja apkures intensitāti pat uz kādu laiku var mazināt, tad no elektroenerģijas patēriņa daudzos uzņēmumos nav iespējams atteikties.

Es prognozēju, ka apkures sezonas noslēgums aprīlī, maijā arī būs tas laiks, kad varēs lēst patēriņa apjoma izmaiņas. Kā jau teicu, individuālo lietotāju patēriņā es īpaši lielas izmaiņas neparedzu, bet ražošanas pusē kritums varētu būt. Ja atgriežamies pie individuālajiem lietotājiem, tad mājsaimniecības 95% no patērētās dabasgāzes izmanto apkurei un ziemā nav ātru risinājumu izmaiņām, pat ja kāds domātu par citiem apkures veidiem. Taču uzsvēršu vēlreiz – pēc valdības atbalsta ieviešanas individuālie lietotāji lielu tarifu kāpumu neizjutīs.

Cik liels pašlaik ir “Gaso” apkalpoto gāzes pieslēgumu skaits gala lietotājiem un kā tas ir mainījies pēdējo gadu laikā?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Dabasgāzes sadales tīklam pieslēgto objektu skaits kopā šobrīd ir ap 400 000. No tiem aptuveni 12 000 ir juridisko klientu objekti. Protams, ka šajā segmentā ir izmaiņas, jo ir uzņēmumi, kuri beidz savu darbību un atslēdz objektus, bet to vietā nāk jauni un kopumā klientu skaits ir diezgan stabils.

Mājsaimniecības sektorā ir divu kategoriju klienti. Viena kategorija ir mājsaimniecības, kurās dabasgāze tiek izmantota tikai ēdiena gatavošanai. Kad savulaik tika ieviests fiksētais pieslēguma tarifs, mēs prognozējām, ka vajadzētu sekot šādu klientu skaita samazinājumam. Tāds arī bija mērķis tarifu izmaiņām – veicināt efektīvāku pieslēgumu izmantošanu, lai patērētājiem samazinātu “līdzmaksājuma” daļu par mazo, neefektīvo dabasgāzes pieslēgumu uzturēšanu. Rezultātā bija vairāki tūkstoši klientu, kuri atslēdzās.

Savukārt mājsaimniecību skaits, kuras izmanto dabasgāzi apkurei, ir pieaudzis, jo, kā jau es minēju, tad gāze ir ērtākais energoresurss apkures nodrošināšanai. Šobrīd arī nav indikāciju, ka daudzi būtu gatavi to mainīt, jo viena daļa no alternatīvajiem apkures nodrošināšanas veidiem, piemēram, siltumsūkņi, ir saistīti ar elektrības patēriņu un nebūt nav lētāki.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Mājsaimniecību sektorā lielāko daļu – 95% – no gāzes patēriņa izmato apkurei. Savukārt no kopumā klientiem sadalītā apjoma “lauvas” tiesu izlieto siltuma un elektroenerģiju ražojošie uzņēmumi, kā arī lielākie rūpnieciskie ražotāji, piemēram, a/s “Valmieras stikla šķiedra”, SIA “Knauf”, a/s “Putnu fabrika Ķekava”, SIA “Binders” un citi.

Kādas ir prognozes par nākotnes attīstības tendencēm kopumā? Vai pašlaik novērojamais cenu lēciens daudziem neliks ar piesardzību raudzīties uz dabasgāzes izmantošanu turpmāk?

Protams, ka būs lietotāji, kuri apsvērs arī citus energoresursu veidus, piemēram, kādu no biomasas veidiem, siltumsūkņus vai kombinētus risinājumus. Taču, ja skatāmies uz individuālajiem risinājumiem, tad dabasgāzes pozīcijas ir stabilas, jo tās ērtums apkures risinājumos nav salīdzināms ar pārējiem. Tāpat, kā jau minēju, tad elektrības cenai ir ietekme uz virknes citu resursu darbināšanu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Rūpnieciskajā ražošanā būtiski ir arī nepieciešamie temperatūras režīmi, kurus ar citiem resursu veidiem ir sarežģīti vai pat neiespējami sasniegt.

Tāpat, kā jau minēju, arī Eiropas Savienība redz dabasgāzei vietu vismaz līdz šī gadsimta vidum un, būsim reālisti, visdrīzāk arī tālāk. Tādēļ vidējā termiņā es neparedzu to, ka būtiski varētu mainīties klientu paradumi pieslēgties pie dabasgāzes sadales sistēmas.

Vai jums ir prognozes, kā gāzes cenas varētu mainīties turpmāk?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Par cenu prognozēm labāk vaicāt tirgotājiem, kuri strādā ar ārējām piegādēm, biržu. Zināmu stabilitāti varētu viest daļēja atgriešanās pie ilgtermiņa līgumiem, atsevišķas Eiropas Savienības dalībvalstis par to diskutē. Tāpat pozitīvu lomu varētu spēlēt arī lietotāju un tirgotāju iespējas fiksēt cenu vasaras periodā, kad tirgus cenas parasti ir zemākas. Papildus līdzsvaru varētu sniegt arī krātuvju izmatošanas principu pilnveidošana, sekmējot to uzturēšanu pienācīgā līmenī, jo, iestājoties skarbākiem laika apstākļiem, tas ietekmē situāciju tirgū. Šie, protams, ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas un daļēji arī Eiropas līmenī risināmi jautājumi.

Savukārt mēs “Gaso” esam arī dabasgāzes lietotāji un arī mūsu bilancē maksa par dabasgāzi ir ievērojama izdevumu pozīcija. Tas ir gan pašu patēriņam, gan arī zudumiem sadales sistēmā. Līdz ar to arī mūs šīs cenu svārstības ietekmē. Tomēr es neņemtos pašlaik prognozēt, kā cenas mainīsies turpmāk. Viens gan ir skaidrs – tāda situācija, kāda bija pirms gada, kad dabasgāzes cena bija salīdzinoši zema, arī neatgriezīsies. Visdrīzāk, ka cena būs kaut kur pa vidu tam, kā bija senāk un kā ir tagad.

“Gaso” iebilda pret Rīgas domes lēmumu, ar kuru no 2025.gada bija paredzēts aizliegt galvaspilsētā uzstādīt vai nomainīt apkures katlus, kas darbināmi ar dabasgāzi bez īpašas atļaujas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šos noteikumus ir nolēmusi nesaskaņot. Kas ir “Gaso” iebildumu pamatā?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Gaso” aicināja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju ņemt vērā mūsu vēstulē izklāstītos argumentus, izvērtējot Rīgas domes saistošos noteikumus, un ar atbilstošu atzinumu nepieļaut gāzes katlu izmantošanas nepamatotu ierobežojumu spēkā stāšanos, kas pašreizējā redakcijā radītu Rīgas iedzīvotājiem ievērojamu finansiālo slogu. Pretēji publiski paustajiem paziņojumiem, tas pasliktinātu gaisa kvalitāti galvaspilsētā. Tāpat tas radītu potenciālo apdraudējumu iedzīvotāju īpašumam, veselībai un dzīvībai, jo gāze ir sprādzienbīstama. Ja cilvēki sāks paši kaut ko remontēt vai aicināt “pagrīdes” remontētājus, lai viņiem nebūtu jāmaina gāzes katli, tas radīs potenciāli bīstamas situācijas. Pašlaik jauna gāzes katla uzstādīšana ir jāsaskaņo ar “Gaso”.

Mēs aicinām noteikumus radīt tādus, lai tie iedzīvotājiem ir skaidri saprotami ilgtermiņā, reāli izpildāmi un arī ar pareizu sasniedzamo mērķi. Ja mēs raugāmies uz publiski pausto mērķi uzlabot gaisa kvalitāti pilsētā, tad ir ļoti apšaubāmi, vai šis risinājums to palīdzētu sasniegt.

Bažas rada tas, ka tie iedzīvotāji, kuriem neļautu uzstādīt vai nomainīt gāzes katlus, pārietu uz kurināmo, kas radīs vēl lielāku gaisa piesārņojumu?

Visdrīzāk tā būs malka vai cits biomasas veids, kas no izmešu viedokļa viennozīmīgi ir daudz “netīrāks” par dabasgāzi. Dabasgāze no CO2 un citu izmešu viedokļa ir dabai daudz, daudz draudzīgāks resurss. Kurināšana ar malku, vecu gāzes katlu izmantošana – tas ir stāsts par piesārņošanu, nevis par gaisa kvalitātes uzlabošanu.

Ja mēs sakām, ka tas ir dēļ smalko putekļu jeb PM daļiņu piesārņojuma pilsētvidē, tad ir jāpaskatās, kas tad šo piesārņojumu rada. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas publiskotie dati liecina, ka galvenie gaisa piesārņojuma PM 2,5 smalko daļiņu avoti Latvijā ir mājsaimniecības un pakalpojumu sektors, kur emisijas rodas no biomasas sadedzināšanas apkurei (59%), lielie enerģijas ražotāji (13%) un transports (5%). Tieši pilsētvidē smalkās daļiņas vairāk attiecināmas uz visa veida sadegšanas procesiem, t.sk. malkas un šķeldas dedzināšanu, transporta izplūdes gāzēm, bet rupjo daļiņu – PM 10 – emisijas visbiežāk saistītas ar riepu un asfalta seguma nodilumu, smilts un augsnes daļiņām, būvniecības darbiem u.c. Piemēram, 2018. gadā lielākie PM 2,5 emisiju avoti bija ēku apkure ar malku un šķeldu, kas radīja ap 60% no kopējām PM 2,5 emisijām.

Ja stāsts ir par piesārņojuma samazināšanu, tad šie pētījumu dati skaidri parāda, kurā virzienā ir jāskatās. Dabasgāze šajā sarakstā pat nav iekļauta, jo gāzes apkures katlu radītais piesārņojums ir minimāls.

Ja Rīgai un citām gazificētajām pašvaldībām plāns ir samazināt izmešu apjomu, tad atteikties no dabasgāzes izmantošanas nebūs iespējams. Mazas jaudas dabasgāzes apkures iekārtas faktiski nerada PM, sēra oksīdu vai benzola piesārņojumu, bet slāpekļa oksīdu savienojumus rada mazākā apmērā, nekā citas dedzināšanas iekārtas apkurē. Salīdzinot ar autotransportu, dabasgāzes apkures iekārtu radītie slāpekļa oksīdu izmeši, īpaši Rīgas I un II zonā, ir būtiski mazāki.

Turklāt otra puse šajā stāstā ir saistīta ar to, vai ir iespējams pāriet uz apkures risinājumiem, kurus darbina ar elektrību. Piemēram, Rīgas vēsturiskajā centrā un arī virknē daudzdzīvokļu ēku bija situācija, ka daļa iedzīvotāju, pat gribēdami atteikties no gāzes plītīm, to nevarēja izdarīt, jo nebija pietiekoša elektrotīkla kapacitāte, lai varētu pieslēgt elektriskās plītis.

Ir pilnīgi skaidrs, ka visiem ne fiziski, ne ekonomiski nevarēs pievilkt centralizēto siltumapgādi, nemaz nerunājot par to, ka arī lielākā daļa siltuma tiek radīta, dedzinot dabasgāzi. Vēl ļoti liels risks ir iespējas saņemt kopīpašuma līdzīpašnieku saskaņojumus jaunu inženiertīklu ierīkošanai. Mēs labi zinām, kā iedzīvotājiem sokas ar lēmumu pieņemšanu par daudzdzīvokļu ēku siltināšanu.

Mūsu galvenā vēlme ir, ja tiek radīti uz nākotni vēsti normatīvie akti, tad tiem ir jābūt sabalansētiem un mērķu sasniegšanai tiek izvēlēti pareizie līdzekļi. Ja mērķis ir gaisa kvalitātes uzlabošana, tad tomēr būtu jāstrādā ar jomām, kas to visvairāk ietekmē.

Ne velti arī Eiropā domā par to, ka gāzes apgādes sistēma ir jāsaglabā un ilgtermiņā jāpāriet uz atjaunojamiem resursiem, kuri arvien lielākā proporcijā būs jāpārvada pa šo pašu gāzes apgādes sistēmu.

Cik daudz Rīgā pašlaik ir šādu pieslēgumu, kuros ar laiku būtu jādomā par jaunu apkures sistēmu, ja Rīgas domes lēmums paliktu spēkā?

Precīzu skaitli es pašlaik negribētu saukt, jo nebija prasības, ka visiem, kuriem ir dabasgāzes apkures katli, būtu jāpariet uz citu apkures sistēmu. Stāsts ir par to, ka nebūtu jaunu pieslēgumu un tur, kur var pāriet uz centralizēto siltumapgādi, būtu šāds nosacījums. Piemēram, ir ļoti apšaubāmi vai centralizētai siltumapgādei var pieslēgties virkne Rīgas apkaimju privātmāju. Tomēr pilnīgi noteikti jau pašlaik var teikt, ka šis potenciāli ietekmēto pieslēgumu skaits būtu mērāms tūkstošos.

No “Gaso” viedokļa mūs pašlaik visvairāk uztrauc drošības jautājumi. Ir pilnīgi skaidrs, ka būs virkne iedzīvotāju, kuri ekonomiski nespēs atļauties siltumsūkņus vai jaunus granulu katlus. Turklāt tiem ir arī vajadzīga pilnīgi cita izmēra telpa nekā nelielam gāzes katlam. Ir bažas, ka šie cilvēki meklēs risinājumus, kā šīs prasības apiet un mēģinās labot vai nomainīt gāzes katlus, par to neinformējot “Gaso” un neveicot drošības saskaņojumus. Manā uzskatā tas ir drauds visas sabiedrības drošībai, jo katra šāda situācija sliktākajā gadījumā var beigties pat ar eksploziju un bojā gājušajiem. Mūsu kā “Gaso” pamata problēma ir drošības riski, ko mēs saskatījām šajos noteikumos.

Kas notiek citās pašvaldībās? Vai arī citur var parādīties šādi lēmumi?

Par citām pašvaldībām mums nav šādas informācijas. Jautājums ir arī par tehnoloģiskajām iespējām citur īstenot analoģisku lēmumu, piemēram, jau manis pieminētā elektrotīklu kapacitāte. Tāpat tas ir pietiekami dārgi. Tādēļ ir pietiekami daudz iemeslu, lai citas pašvaldības Rīgas piemēram nevēlētos sekot.

Jau minējāt, ka gāzes apgādes sistēma ar laiku var pāriet no fosilās dabasgāzes uz atjaunojamajiem resursiem – biogāzi, biometānu. Kāda pašlaik ir situācija ar šiem alternatīvajiem resursiem? Vai kaut vai tālākā perspektīvā tie spēs aizstāt dabasgāzi?

Tieši tā – pakāpeniska pāreja no fosilās dabasgāzes uz atjaunojamiem energoresursiem ir tuvāko pārdesmit gadu nākotne. Viennozīmīgi. Arī Eiropas Savienības enerģētikas un vides klimata politikas dokumentos ir paredzēts, ka fosilās dabasgāzes piegādes tiks izmantotas vismaz līdz 2049. gadam, bet paralēli notiks pakāpeniska pāreja no fosilās enerģijas uz atjaunojamo un zema karbona emisiju līmeņa enerģiju.

Līdzšinējais valsts atbalsts elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem ir veicinājis biogāzes ražošanas attīstību Latvijā. Tas, ka pašlaik izsīkst valsts atbalsts elektroenerģijas ražošanai, stimulē biogāzes ražotājus meklēt risinājumus biogāzes attīrīšanai un biometāna ievadīšanai dabasgāzes gāzesvadu sistēmā. Vairāki uzņēmēji jau 2021.gadā ir vērsušies “Gaso”, lai apzinātu savas iespējas, kā var ievadīt gāzi sadales sistēmā. Praktiski visu pagājušo gadu arī esam strādājuši kopā ar Ekonomikas ministriju, lai pilnveidotu normatīvos aktus, kas regulē, kā šis process varētu notikt. Nav gan tā ka šo procesu varēs virzīt tikai kāds viens spēlētājs. Ir jābūt sadarbībai starp biogāzes ražotājiem, Ekonomikas ministriju, gāzes pārvades sistēmas operatoru “Conexus” un sadales tīkla operatoru “Gaso”. Mūsu sadales sistēma atjaunojamos resursus ir gatava uzņemt. Taču ir svarīgi, kā tiek noteikti kvalitātes kritēriji, lai sadales sistēmā ievadītu tikai noteiktas kvalitātes un tīrības biogāzi.

Minējāt, ka vairāki uzņēmumi jau ir interesējušies, kā ievadīt gāzi sadales sistēmā. Ir arī tādi, kuri runā jau par vērā ņemamiem apjomiem?

Nē, runa pagaidām nav par vērā ņemamiem apjomiem.

Stāsts ir arī par to, ka biogāze sistēmā var nonākt dažādos veidos. Ir iespēja uzbūvēt rūpnīcu tuvumā pie gāzes vadiem. Ir iespējams ražot gāzi jau kādā esošā ražotnē un transportēt to līdz gāzes sadales sistēmai ar automašīnām CNG formā. Taču ir skaidrs, ka tam visam ir nepieciešamas investīcijas no biogāzes ražotāju puses. Turklāt, ja tam nav valsts subsīdiju, tad tam ir jābūt ekonomiski izdevīgi un peļņu nesoši. Tādēļ tikai biogāzes ražotāji šo procesu arī var virzīt uz priekšu. Mums savukārt ir jābūt gataviem biogāzi uzņemt, bet normatīvo aktu bāzei ir jābūt tādai, lai nodrošinātu, ka saņemtais produkts negatīvi neietekmē visas sadales sistēmas drošību.

Ja prognozējam nākotni, tad pēc cik gadiem gāzes sadales sistēmā varētu parādīties biogāze?

Es domāju, ka pirmie apjomi sistēmā varētu parādīties jau tuvāko gadu laikā. Jautājums ir tikai par to, kad šis apjoms jau būs ievērojams? Te mēs atkal nonākam pie tā, ka apjomi pieaugs tad, kad tas būs ekonomiski izdevīgi biogāzes ražotājiem.

Mēs tehniski esam gatavi šādas gāzes uzņemšanai sistēmā. Arī Eiropas Savienības pētījumi liecina, ka ar gāzi Eiropā tiek apsildītas daudz vairāk mājsaimniecības nekā ar elektrību un tas visdrīzāk saglabāsies, jo zaļā kursa ietvaros gazifikācijas sistēmās arvien parādīsies zaļā gāze.

Kā mūs var ietekmēt Eiropas Savienības Gāzes tirgus jaunā direktīva?

Direktīvas projekta preambulā ir uzsvērts, ka gāzes nozīme energoapgādē ir ļoti svarīga, jo, kā jau minēju, statistikas dati liecina, ka joprojām vairāk mājsaimniecību tiek apsildītas ar gāzi nekā ar elektrību.

Mums svarīgi ir, ka jaunās direktīvas projektā ir paredzēts, ka sadales sistēmas operatori nodrošina stabilu jaudu piekļuvei atjaunojamo un zema oglekļa satura gāzu ražošanas iekārtas, kas savienotas ar to tīklu. Sadales sistēmu operatoriem sadarbībā ar pārvades sistēmas operatoriem būs jāizstrādā procedūras un vienošanās, tostarp jāveic investīcijas, lai nodrošināt reverso plūsmu no sadales uz pārvades tīklu. Līdz ar to varam secināt, ka Eiropas mērķis ir investēt un pielāgot esošos dabasgāzes tīklus atjaunojamas enerģijas izmantošanai – biometānam, zema karbona dabasgāzei. Direktīvas projektā dabasgāze ir definēta kā visas gāzes, kas galvenokārt sastāv no metāna, tostarp biogāze un gāze no biomasas vai cita veida gāze, kas tehniski un droši var būt iesūknēta dabasgāzes sistēmā un transportēta caur to. Līdz ar to pēc 10-20 gadiem ar dabasgāzes jēdzienu sapratīsim ko citu – notiks dabasgāzes pāreja uz zaļu enerģiju, un zaļajai enerģijai tirgus būtiski nemainīsies. Arī zaļā dabasgāze būs galvenais enerģijas avots Eiropas Savienībā.

Cik atbilstošs pašreizējais situācijai ir dabasgāzes sadales sistēmas pakalpojuma tarifs? Vai “Gaso” domā rosināt izmaiņas?

Spēkā esošais dabasgāzes sadales sistēmas pakalpojuma tarifs uz četrarpus gadiem tika apstiprināts 2021. gada sākumā un spēkā stājās 1. jūlijā, kas nozīmē, ka lielākais tā darbības termiņš vēl ir priekšā un pašlaik būtu pāragri runāt par izmaiņām.

Taču arī “Gaso” izmanto dabasgāzi savām vajadzībām, tiek segti tehnoloģiskie zudumi sistēmā un tad, kad tarifu apstiprināja, dabasgāzes cena un tās prognozes, salīdzinot ar šī brīža situāciju, bija samērā pieticīgas. Tarifā iekļautā cena bija 18 eiro par megavatu (MWh), savukārt pēc fakta jau decembrī cena sasniedza vairāk nekā 82 eiro par MWh. Tādēļ gāzes cenu ietekme uz mūsu budžetu ir mērāma vairākos miljonos eiro.

Taču, kas attiecas uz tarifa izmaiņu rosināšanu, tad es teikšu: padzīvosim vēl brīdi un tad skatīsimies.

Cik daudz uzņēmumu pašlaik nodarbojas gāzes tirdzniecību un kā mainās to skaits?

Pašlaik dabasgāzes mazumtirgū aktīvi ir 11 dabasgāzes tirgotāji. Saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju, no dabasgāzes tirgotājiem 2021. gadā darbību pārtrauca divi tirgotāji ar nelielu klientu skaitu.

Vai augsto cenu dēļ gala patērētāji aktīvi maina tirgotājus, meklējot pie kura ir izdevīgāk?

Nē, īpaši aktīva tirgotāju maiņa, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, nav novērota. Mājsaimniecības šajā ziņā ir diezgan stabilas un ar to tirgotāju, kuru iepriekš ir izvēlējušās, arī sadarbojas.

Kā pašlaik vērtējat gāzes sadales infrastruktūras stāvokli? Vai ir kādi objekti, kur akūti nepieciešamas investīcijas?

Drošība mūsu uzņēmumā ir pamata prioritāte kopš tā dibināšanas brīža. Latvijas dabasgāzes sistēmas stāvoklis ir ļoti augstā līmenī, par to liecina fakts, ka vairākas desmitgades nav konstatēta neviena nopietna vai smaga avārija, kuras iemesls būtu meklējams sadales sistēmas defektos. Jebkuras inženiertehniskās komunikācijas – tajā skaitā dabasgāzes sadales sistēma, ir jāuztur labā tehniskā kārtībā, savlaicīgi piefiksējot sistēmas vai atsevišķu tās posmu un elementu vājos punktus – vietas, kur tuvākajos gados nepieciešams veikt plānveida remontdarbus. Mums ir izstrādāta operacionālo remontdarbu programma tuvākajiem pieciem gadiem, kuru mēs regulāri iesniedzam arī regulatoram, lai investīcijas būtu pamatotas un iekļautas tarifā.

Vai jums tāpat kā kolēģiem no elektrības sadales operatora “Sadales tīkls” nākas saskarties ar nelegāliem pieslēgumiem?

Tas ir vesels mūsu ikdienas darba bloks un tā ir realitāte. Šī realitāte gan nāk mantojumā no iepriekšējiem laikiem. Mums ir kolēģi, kas nodarbojas tikai ar to, ka analizē informāciju par pieslēgumiem un gāzes patēriņu tajos. Vidēji mēnesī tiek atklāti aptuveni desmit nelikumīgi pieslēgumi, kas nozīmē, ka dabasgāze tiek vienkārši zagta.

Tomēr bez tā, problēma ar šādiem pieslēgumiem ir tajā, ka cilvēki apdraud savu un savu tuvāko drošību. 90% no šiem nelikumīgi izveidotajiem pievadiem nav bijuši drošā tehniskā lietošanas kārtībā un nelaime varēja notikt kuru katru brīdi.

Kas ir lielākie grēkāži – privātpersonas, arī uzņēmumi?

Gan, gan. Tie noteikti nav daudzstāvu ēku dzīvokļi, kur maksājumi par dabasgāzi ir mērāmi vairākos desmitos eiro par gadu. Tās ir privātmājas, ir pat veseli ciemati. Ir bijuši pat gadījumi, ka jau privātmājas jaunbūvē tiek iebūvēta apvedlīnija, kas apiet skaitītāju. Tātad māja vēl nav gatava, bet ir jau nodoms, ka tiks zagta gāze.

Diemžēl, ir arī negodprātīgi uzņēmumi. Tomēr jāsaka, ka komercklientu sadaļā mēs pēdējos gados esam gājuši uz priekšu ar telemetriju jeb viedajiem skaitītājiem, kas, protams, būtiski ierobežo iespējas manipulēt ar datiem par dabasgāzes patēriņu.

Tie ir lieli apjomi?

Nē, uz kopējā fona tas nav liels apjoms. Latvija vispār starp Eiropas valstīm izceļas ar ļoti maziem gāzes zudumiem, starp kuriem ir gan tehnoloģiskie zudumi, gan arī šādā veida zaudējumi. Šajā ziņā mums ir ļoti efektīva sistēma.

Kāds ir “Gaso” investīciju plāns nākamajiem gadiem? Kur plānojat lielākos ieguldījumus?

“Gaso” galvenie attīstības virzieni ir saistīti ar trīs jomām: infrastruktūras nodrošināšanu, klientu attiecību veicināšanu un uzņēmuma darbības attīstību un efektivitātes uzlabošanu jeb vienkāršāk – digitalizācija un no tās izrietošā efektivitāte. Saskaņā ar šiem virzieniem “Gaso” būtiskākās investīcijas paredzētas sadales gāzesvadu renovācijā un modernizācijā, jaunu gāzesvadu izbūvē, tehnoloģisko iekārtu rekonstrukcijā un dažādu IT sistēmu attīstībā.

Sadales sistēmas drošības blokā katru gadu ir vislielākās investīcijas – aptuveni 5-6 miljoni eiro sistēmas uzturēšanā. Papildus, lai veicinātu gāzes apgādes sistēmas attīstību un nodrošinātu iespēju piesaistīt jaunus dabasgāzes lietotājus gan privātmāju, gan rūpnieciskajā sektorā, katru gadu tiek veiktas investīcijas arī jaunu gāzesvadu izbūvē.

Tāpat es mūsu nākotnes darbību redzu digitālajā vidē. Pandēmijas laikā mēs pārtraucām klientu apkalpošanu klātienē un, es teikšu godīgi, neredzu nekādu nepieciešamību to lielā apmērā atjaunot. Ir redzams, ka daudz ātrāk un ērtāk klientus ir iespējams apkalpot digitāli. Tas attiecas gan uz skaitījumu rādītāju nodošanu, gan jaunu projektu pieteikšanu, gan citām lietām.

Vai jau ir aplēses, ar kādiem finanšu rezultātiem noslēgts 2021.gads? Kādas ir prognozes par 2022.gada finanšu rezultātiem?

“Gaso” 2021. gada peļņa varētu būt ap 11 miljoniem eiro. Šis gads noteikti nebūs tik pozitīvs, bet prognozēt precīzāk šobrīd nav iespējams.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.