Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Cilvēki ir sapratuši, ka dzīvot “prom no pilsētas” ir labāk un harmoniskāk; saruna ar Bauskas novada uzņēmēju Enriko Podnieku

Enriko Podnieks ir baušķenieks, bet tagad viņa mājvieta ir Bauskas novada Bruknā. Vairākus gadus dzīvojis Rīgā, bet sapratis, ka daba un dzīve laukos viņam ir piemērotāka. Ar  Enriko Podnieku sarunājas Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa un portāla zemeunvalsts.lv redaktors Pauls Rēvelis.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ideja, kuras nosaukums ir 1836, tika plānota Latvijas simtgadei, bet, kā izskatās, lepni gaidīs arī mūsu valsts 150. un 200. gadskārtu.

Jautājumā ietvertā doma, ka valsts un simtgade turpinās, un turpinās arī mūsu projekts 1836, ir patīkama un silda sirdi. Jā, projekts 1836 ir dāvana Latvijas simtgadē! Skaitlis ir Latvijas apkārtmērs, mērot to pa robežu, kilometros. Šāda ideja pie manis un maniem draugiem “atlidoja” (kā tas parasti ar idejām notiek) 2015. gadā – apkārt Latvijai nepieciešams ceļš tūristiem. 2,5 gadu laikā kopā ar draugiem un citiem entuziastiem apkārt Latvijai apgājām paši, izpētot ne tikai skaisto jūras krastu, bet priecājoties par skaisto Latgali, košo, labības laukiem klāto Leišmalīti utt. Tas bija gluži kā mājasdarbs – mērot ceļu pašiem un ierakt pirmos robežstabus. Pamatideja bija tūristu ceļš. Piemēram, skaistā dienā kādu cilvēku Latvijā urda jautājums: “Ko šodien darīt?”
“Varētu iet apkārt Latvijai.”
“Lieliski!”

Šādam nolūkam ir karte, ir ceļa stabi, ir plāns. No vienas puses, ceļš ir gatavs, no citas raugoties – tā gluži nav. Strādājam pie aplikācijas, jo, dzīvojot digitālajā laikmetā, gribas zināt – kurp eju, kur nakšņošu, kur pusdienošu, ko redzēšu. Pienāks brīdis, kad tālrunī ceļš būs redzams. Skatoties nosacīti tuvā nākotnē – risināms ir jautājums par infrastruktūru. Ceļā jau ir viesnīcas un viesu mājas, ir kāds siena šķūnis, kurā var pārnakšņot, bet… Ja par paraugu ņemam Santjago ceļu, kas, manuprāt, ir šāda veida ceļa etalons,– tur naktsmītnes ir ik pa 20-25 km. Noejot dienā noteiktu ceļa posmu, skaidri zinot, kas jāapskata un kas iecerēts, var plānot naktsguļu, ejot, piemēram, 5 stundas, tu zini, ka tur vai tur būs duša un gulta. Pie šī jautājuma patlaban strādājam, ceram, mūs reiz pamanīs valsts institūcijas, saprotot, ka šis nav tikai entuziastu projekts, bet iespēja tūristam no jebkuras pasaules malas parādīt, kas ir Latvija, cik mūsu zeme ir skaista un ka mēs priecājamies to rādīt citiem – 2,5 mēnešus, ceļojot kājām, mūsu zemi var apskatīt un iepazīt.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kur būtu labākais šī ceļa sākums?

Doma bija vienkārša – ikviens sāk un noslēdz ceļu tur, kur dzīvo. Piemēram, ja esam rīdzinieki, sākam Rīgā. Virzienu, protams, katrs var izvēlēties pats, mēs iesakām soļot pa saulei – pulksteņa rādītāja virzienā. Pats dzīvoju Bauskas novadā, kad ceļš būs gatavs, sākšu no turienes. Latvija ir izcila ar savu dabu.

Cik cilvēku piedalījās izpētes gājienā?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Draugu grupiņā gājām sestdienās, svētdienās – dalībnieku skaits variēja no desmit līdz diviem simtiem. Vidēji rēķinot, ap simtu vienā gājienā. Starp citu, kad ejam gar jūru, šis posms ir vienīgā vieta, kur ceļš ved maksimāli tuvu robežai. Citur izmantojam tuvākos pierobežas ceļus, lai nav jācērt stigas…

Pierobeža ir ar savu stāstu – kas pieredzēts šai ceļā?

Pie robežas dzīvo spēcīgi cilvēki – viņiem ir savs redzējums, savs skats, savs viedoklis par lietām – viņus satikt ir prieks. Piebildīšu, ja sastapsi pierobežniekus, viņi tevi laipni pacienās ar medu, pienu, āboliem utt. Dzīvot uz/pie robežas to arī nozīmē – uz/pie robežas. Tu esi drosmīgs, ja tur dzīvo!

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Redzam, ka daudzas mājas pamestas, to iedzīvotāji devušies prom labākas dzīves meklējumos. Kontrasti ir jūtami un redzami. Runājot par pēdējā laikā izskanējušajiem aicinājumiem atgriezties, jāsaka – pateicoties C19 – cilvēki ir sapratuši, ka dzīvot “prom no pilsētas” ir labāk un harmoniskāk. Mums Latvijā ir tā iespēja gan doties prom, gan atrast, kur. Nav pārapdzīvotības.

Igaunijas pierobežas meži, Abrenes puses purvi – vai ceļš tur spēji līkumo, purvi, brikšņi, ūdeņi kaut kā jāapiet.

Protams, upes un ezerus apejam, tiem pāri neceļamies, plostu nebūvējam. Latvijas robežas ziemeļu un austrumu puse patiesi saistās ar purvainām un mežainām vietām. Mežā pārsvarā redzam egles un priedes. Latgalei raksturīgi smilšaini un kalnaini ceļi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ceļš apkārt Latvijai ir nosacīti dalīts četros posmos – Ziemeļmeitas ceļš – gar Igaunijas robežu, Piejūras ceļš – gar jūru, Māras ceļš – Latgale un Leišmalīte – Latvijas-Lietuvas robeža.

Kurš gadalaiks ir piemērotākais?

Esam gājuši arī rudeņos un ziemās, bet – tad ir ļoti svarīgi savlaicīgi saprast un aprēķināt – kur pārnakšņot. 80% ceļa mērojām vasarā, kad cilvēkiem ir atvaļinājums, dabā daudz ziedu un saules…

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Dzīvnieki – ko sastapāt?

Daudz gan nesastapām. Domāju, ja kopā iet paprāvs ļaužu bariņš, kas nebūt nav ļoti klusi gājēji, katrs sevi cienošs meža dzīvnieks pamuks nostāk, tā sacīt: “Skaidrs, laicīgi jāpatin čība!”

Dzīvnieku ziņā mani pārsteidza Ventspils novads, laikam plašo mežu dēļ dzīvnieku tur ir ļoti daudz. Piebildīšu, daudz mežu un lauku iemītnieku manījām turpceļā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Otra lieta, ar ko nodarbojies ir šūnu māja, kas uzreiz liek domāt par tautasdziesmu un zināšanām par bitēm.

Gājums no 1836 līdz šūnu mājai ir likumsakarīgs. Kad esi apgājis apkārt Latvijai, sajūtas un apziņa mainās. Atgriezties pilsētas dzīvē negribējās. Domas grozījās ap jautājumu, kurā Latvijas pusē nogruntēties, kur veidot ģimeni, kur mums gribētos dzīvot. Mana dzimtā puse ir Bauska, ģimenes ligzdu izvēlējos veidot Bruknas pusē (25 km no Bauskas). Ja ir domas par ģimeni, vajag māju! Idejas bija dažādas, skatījos, pētīju, domāju – ko un kā būvēt, kur vēlētos dzīvot. Sapratu, ka izmaksas būs lielas, klasiskos kredītus ņemt, lai dzīvotu pie dabas, negribējās.

Ideja, kā tas mēdz būt un kā jau minēju stāstā par 1836, gaisā virmoja, ņēmu un to uzskicēju. Kā būtu dzīvot sešstūra ēkā ar “taisnu” jumtu? Pēc Latvijas “apgaitas” Bruknas pusē uzcēlām pirmo 36 m2 lielo sešstūra mājiņu, kur sākām dzīvot. Kad būvdarbus pabeidzām un ciemos uzaicinājām draugus, pārsteigti secinājām – draugi saka: “Jums ir ļoti interesants mājas koncepts, plašiem logiem, kompakts, ļoti gaišs. Piedāvājiet šo ideju vēl kādam!” … Šobrīd mūsu saruna rit paraugnamiņā, kur aicinām potenciālos klientus, kam interesē šāda veida mājas. Tās arī ražojam.

Vai pašam ir kāda pieredze arhitektūras un celtniecības jautājumos?

Nekāda. “Apaļa nulle zināšanu” gan par plānošanu, gan celtniecību. Līdz tam, šķiet, nebiju redzējis ne špakteli, ne kādus instrumentus. Piebildīšu, pirmā doma, jau ceļot savu māju, bija visu veikt pašam, bet… tad gan nez vai mēs šeit sarunātos. Izveidojās laba sadarbība ar kādu rūpnīcu, kas saražoja ēkas rāmi (skeletu), apdari veicām mēs paši. Tā sacīt – kopā ar draugu un dzīvesbiedri māju pabeidzām.

Skaidrs, ka šūnu māju var paplašināt, un mēs esam pirmie, kas vienai mājiņai ir pievienojuši otru. Ģimene ir dubultojusies un plašākas telpas ir nepieciešamas.

Pati svarīgākā ir mājas forma. Visam, kas sastopams dabā, ir kāda nozīme un jēga un, ja viena no senākajām civilizācijām – bites – sešstūra formu atzinušas par labu, tur ir jēga. Zinu, ka sešstūra mājā dzīvot ir ļoti patīkami, neskatoties uz 36m2, kas skaitļos izskatās nedaudz, mājā jūtams plašums. Telpas stūru 120° leņķi dod/rada atvērtības sajūtu.

Plakanais jumts un sniegs – vai un kā tas tiek risināts?

Jumtam ir 2° slīpums – mazākais būvniecībā pieļaujamais. Sniega un lietus ūdens no tā notek bez problēmām, jumtu klāj divkārtīgs ruberoīds. Pa ēkas jumtu ir paredzēts staigāt – ja vēlies, paņem atpūtas krēslu vai zvilni un dodies augšā – jumtam noteikta slodze ir paredzēta. Ja esi mājās, protams, vari uzkāpt un sniega bagātā ziemā jumtu notīrīt. Bruknā gan sniegu no jumta nopūš vējš – tā ir pietiekami vējaina vieta.

Cik ātri top sešstūra miteklis?

No brīža “es gribu” līdz mājas atslēgai ir divi posmi. Viens – dokumentu sakārtošana; ja, piemēram, namiņš iecerēts bez lielās terases, nepieciešams tikai paskaidrojuma raksts un dokumentu kārtošana ir vienkāršāka. Ja ir vēlēšanās pēc lielākas mājas – nepieciešams jau būvprojekts. Māja top (tiek ražota) aptuveni divus mēnešus, pa to laiku var nodarboties ar dokumentiem.

Mājas apdari varam veikt mēs ar saviem meistariem, tas aizņems divus mēnešus. Bet – zinu, ka ļoti daudzi cilvēki iespaidojas no manas ģimenes stāsta – proti – daudz vari paveikt pats. Jāpiezīmē – šo stāstu es ļoti, ļoti reklamēju. Ja jauna ģimene vēlas māju un ir gatava pielikt rokas un darbu, tas ir lieliski, tas ir lētāk, un tā rodas pieredze! Jā, bieži iedvesmojam cilvēkus darboties pašiem – proti – saražojam karkasu un gatavu jumtu, iedodot instrukciju, kas darāms tālāk. Iemācām, ko nozīmē būvēt māju. Mācīties vēlas daudzi, no vienas puses, tas ir pat labāk, ja mūsu meistari netiek iesaistīti.

Cik ilgs ir šūnu mājas projekts?

2018. gadā vēl būvējām paši savu māju, tad sākām ar to nodarboties – būs trīs pilni gadi, rit ceturtais. It kā pats, pats sākums, bet, redzot, ka “šūnas” patīk un patīk tieši latviešiem… Piebildīšu, lielākoties esam guļbūvju tipa ēku piekritēji. Labi, ka ir cilvēki, kas sajūt nestandarta formu un redz tajā svaigumu un interesantumu.

Kas ir vairāk ieinteresēti – pilsētnieki vai laucinieki?

Gan, gan… Interesējas diezgan daudz ārzemnieku, kas dzīvo Latvijā vai še ieprecējušies. Mājas parasti top lauku teritorijā. Vēl piedāvājam pirtis un, t.s., lighthouse.

Vai sešstūra pirtis?

Nē, bet var arī tā! Iespējamas dažādas kombinācijas.

Lighthouse – bāka, gaismas māja…

Vārdam ir vairākas nozīmes un, manuprāt, ir jauki, ja katrs saskata savējo. Lighthouse ir projekts (ideja), kas radies vai izrietējis no šūnas mājas. Man diezgan daudz sacīts: “Tu taisi mājas, uztaisi normālu māju!” “Kas ir normāla māja?” “Ar divslīpu jumtu!” Labi! Uzklausīju, tak ilgu laiku tālāk šo domu neattīstīju, jo nepavisam nevēlējos un nevēlos konkurēt ar klasisko māju ražotājiem. Un… vienu dienu, aizbraucot pie sadarbības partneriem, kas ražo līmētās brusas, iegāju ražotnē un… sapratu, ko esmu meklējis! Esam vienojušies, ka viņi ražos, t.s., ribas; atkal piedāvājam divus virzienus – mazās ribas un lielās – cilvēks pats nosaka un izvēlas mājas garumu. Ir iespēja izvēlēties – vai cilvēks pats veic apdari, vai to darām mēs. Drīzumā plānojam ar Lighthouse projektu “startēt” plašākai publikai. Šis ir jau labi zināmais šķūņveida ēku (barnhouse) virziens, kas cilvēkiem šķiet patīkams, jo ir plašums un daudz gaismas. Griesti augsti – korē 5,8 m.

Aktuāls jautājums – apkure.

Bruknā izmantojam Jøtul krāsniņu. Tā ir ļoti laba, jo elektrības pārrāvuma gadījumā joprojām ir siltums, ēdiens un lēta apkure. Kā zināms, šolaik ar gāzi un elektrību mēdz notikt fantastiskas lietas, ja ir savs mežs un zāģis, ir labi. Krāsniņa vienu mājiņu piesilda bez problēmām.

Citā mājiņā izmantojam gaiss-gaiss tipa siltumsūkni, kas ziemā dod siltumu, vasarā – vēsumu. Apkures veidiem, ko izmantot, nav ierobežojumu.

Muzicēšana ir tavs vaļasprieks…

Par dziesmu “Ir tādi cilvēki…” Nekad iepriekš nebiju neko sacerējis, spēlēju ģitāru savam priekam. Kas notika? Reiz sacīju, ja radīsies savi vārdi vai mūzika, labprāt dotu to citiem. Pateicu, tapa mūzika ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Kādās svinībās meitene noskaitīja I. Ziedoņa dzejoli, palūdzu, lai atsūta man, jo vārdi iepatikās. Apsēdos, padomāju, melodija “atnāca”. Ejot apkārt Latvijai (1836), gadījās uzspēlēt – reizi, divas… līdz draugi teica: “Varbūt ir vērts ierakstīt…” Tā arī notika! Dziedāšana ir tikai savam priekam. Dziesmu svētkos allaž esmu bijis skatītāju pusē, ar to man pietiek – skudriņas skrien pār kauliem – tas ir kaut kas!

Mājas un būvniecība līdzīgi muzicēšanai arī ir liela radoša izpausme – tas ir tas pats stāsts – nekā jau nebija… Jaunrade manā dzīvē ir ļoti klātesoša, gadās – lāpsta mājas pamatiem vēl nav iedurta zemē, bet prātā ir skaidrs, kas šeit taps un uz ko ejam! Tehnoloģijas un prasme iztēloties rada labu rezultātu.

Top māja ar stāstu.

Tiekoties ar cilvēkiem un runājot par māju, es pats saprotu un skaidroju viņiem, kā tas sākās – no ģimenes, idejas, vietas (Bruknas) un kā attīstījās. Man ir divi dzīves mērķi – jaunrade un prieks. Ja kādā lietā vai nodarbē es tos saskatu – ķeros klāt un daru, ja to nav – lai paliek citiem. Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu to, kas nepatīk. Protams, ir jādara arī lietas, kas nepatīk, bet…

Vai pieminētais mežs, malka un zāģis saistās ar senču īpašumiem?

Nē, dzimtas sakņu man Bruknā nav un meža īpašuma man arī nav! Dzīvesvietai līdzās ir Bruknas muiža un baznīca, ceļi turp aizveduši. Ir lietas, ko mēs plānojam, ir lietas, kuras kāds palīdz saplānot. Cilvēks visharmoniskāk jūtoties 50 km rādiusā no vietas, kur dzimis. Es mītu 25 km attālu no dzimtās Bauskas.

Kā minēju, Brukna atrodas vējainā un atvērtā vietā, kas man ļoti patīk, man tiktos arī dzīve pie jūras. Sieva ir māksliniece, viņai tuvāks ir mežs: “Sak, ja būtu neliels mežs, kur taptu mājiņa…” Domāju, laikam ritot, mēs pie šāda jautājuma reiz nonāksim.
1836.lv – Aplido, apceļo, apmīļo Latviju!
šuuna (suuna.lv)
Izmantotas Enriko Podnieka, 1836.lv un suuna.lv fotogrāfijas

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.