Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Energoresursu alternatīvas meklējot

Krievijas iebrukums Ukrainā ir fundamentāli mainījis ģeopolitisko situāciju pasaulē un it īpaši Eiropā. Ekonomikā viena no šo pārmaiņu teju vai centrālajām asīm ir enerģētika. Arī vislielākajiem skeptiķiem ir kļuvis skaidrs, ka “sēdēšana uz Krievijas energoresursiem” ir ļoti neērta gan no morāles, gan piegāžu uzticamības viedokļa. Lai gan pārejai uz atjaunīgajiem energoresursiem pašlaik, šķiet, ir piešķirts pirmo formulu cienīgs ātrums, jārēķinās, ka atrast apjomīgas alternatīvas jau drīzumā neizdosies, energoresursu cenas augs un pārejas posmā būs visai neprognozējamas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Baltijas valstīs galvenā kārts pašlaik tiek likta uz jaunām enerģijas ģenerēšanas jaudām no vēja. Parādās runas arī par jaunās paaudzes kodolenerģijas reaktoriem. Savukārt līdz galam neatbildēts jautājums pašlaik skar centralizētās apkures sistēmas pilsētās, kuras lielā mērā ir atkarīgas no gāzes. Amatpersonas gan mierina, ka Inčukalna krātuvē ir pietiekami daudz gāzes šī gada vajadzību nodrošināšanai, un tas ļāvis izskanēt arī brašiem politiķu apgalvojumiem, ka Krievijas gāze vairs netiek pirkta. Tomēr ziema būs arī nākamajā un aiznākamajā gadā. Īstas pārliecības par gāzes apgādes avotiem tad joprojām nav.

Atkarība no Krievijas energoresursiem

Rietumu pasaules ekonomiskā reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā ir bijusi negaidīti vienota un ātra. Tradicionāli visai lēnīgie Rietumi, kas iepriekš uz Krievijas agresijas izpausmēm reaģēja ar ilgām runām un tikai tad ar darbiem, kuri turklāt diezgan neslēpti tika vērtēti no pašu izdevīguma prizmas, acīmredzot pārsteidza gan paši sevi, gan Krievijas varu. Tomēr “zilonis istabā” ir Krievijas energoresursi – nafta, ogles un dabasgāze. No tiem Eiropa ir atkarīga, tādēļ sankcijas piemērot nesteidz.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

ASV Enerģētikas informācijas administrācijas apkopotie dati liecina, ka 2021.gadā Krievija bija pasaulē lielākā dabasgāzes eksportētājvalsts, otra lielākā naftas eksportētāja aiz Saūda Arābijas un trešā lielākā akmeņogļu eksportētāja aiz Indonēzijas un Austrālijas. Tie paši dati arī skaidri parāda iemeslus, kādēļ Rietumi, un it īpaši Eiropas Savienība (ES), ir tik lēnīgi sankciju attiecināšanā uz energoresursiem. Eiropa ir gan Krievijas naftas, gan gāzes galvenā importētāja. Tikai akmeņogļu importā Eiropa ir aiz Āzijas. Turklāt teju visu fosilo energoresursu lielākais saņēmējs Eiropā ir ietekmīgā Vācija, kas arī ir bijusi galvenā enerģētikas sankciju vilcinātāja ES līdz šim.

Starptautiskā enerģētikas aģentūra (IEA) ir izveidojusi pat savdabīgu novērtējumu dažādu valstu atkarībai no Krievijas fosilajiem energoresursiem, un par Eiropu tie rāda visai raibu ainu. Tādās valstīs kā Īrija, Portugāle, Spānija, Zviedrija un ārpus ES esošā Lielbritānija atkarība no Krievijas fosilajiem energoresursiem 2020.gadā nepārsniedza 10%. Taču ir arī pilnīgi pretēja situācija, jo daudzās ES valstīs šī atkarība svārstās no vienas ceturtdaļas līdz pusei. Pēdējie IEA dati ir pieejami par 2020.gadu, un tie liecina, ka Eiropas lielākajā ekonomikā Vācijā kopējā atkarība no Krievijas fosilajiem energoresursiem ir bijusi 28,3%, tostarp no dabasgāzes 45,7%.

Kopumā ES pērn importēja no Krievijas 155 miljardus kubikmetru gāzes, tostarp sašķidrināto gāzi. Tas atbilst gandrīz 40% no ES ikgadējā gāzes patēriņa.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tomēr arī tad, ja ES tā arī nepiemēros sankcijas Krievijas energoresursu importam, visiem ir skaidrs, ka Krievija ir neuzticama sadarbības partnere un turpmāka paļaušanās uz to ir bīstama pašiem.

Drošība pašu rokās

Karš Ukrainā ir pierādījis vienu lietu – visdrošāk enerģētikā var justies tas, kurš pats spēj sevi apgādāt. Tādēļ, ja iepriekš atjaunīgo energoresursu jaudu kāpināšana bija saistīta galvenokārt ar vides mērķiem, tad tagad par teju galveno argumentu kļūst energodrošība.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Latvija līdz šim, pateicoties hidroelektrostacijām (HES), atjaunīgo resursu izmantošanā ir bijusi labākās pozīcijās nekā virkne citu Eiropas valstu. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati liecina, ka 2020.gadā atjaunīgo energoresursu īpatsvars kopējā energoresursu patēriņā Latvijā bija 37,5%, un tas bija piektais lielākais atjaunīgo resursu īpatsvars enerģijas galapatēriņā ES. Tomēr tagad ir skaidrs, ka ar to ir par maz un straujiem soļiem ir jāiet uz priekšu. Tāpat problēma ir tā, ka elektrības ražošana Daugavas HES ir sezonāla – lielākā elektroenerģijas izstrāde ir pavasara palu laikā, bet sausuma periodos tā var kļūt minimāla.

Tādēļ Baltijas valstis kārti pašlaik liek uz jaudīgu vēja parku būvniecību. “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste intervijā aģentūrai LETA stāsta, ka līdz 2030.gadam ir plānots attīstīt sauszemes vēja parkus ar vismaz 1000 megavatu jaudu. Nākotnē to papildinās saules enerģija, kas tieši vasarās var būt viens no balansējošajiem mehānismiem, kad HES nav pietiekamas ūdens pieteces. “Ir plānots, ka mēs sasniegsim 2,5-3 teravatstundu enerģijas izstrādi, kas pilnībā nosegs elektroenerģijas deficītu, kas Latvijai šobrīd ir,” sola Čakste.

To pašu ceļu pašlaik iet arī Igaunija, kurai Baltijas valstīs vistālākā gatavības stadijā ir pirmais jūras vēja parka projekts Rīgas jūras līcī. “Mēs virzāmies uz priekšu, lai tas būtu gatavs līdz 2028.gadam, un tajā tiks saražota aptuveni puse no elektroenerģijas, kas šodien tiek patērēta Igaunijā,” LETA stāsta Igaunijas energokompānijas “Eesti Energia” valdes priekšsēdētājs Hando Suters, apliecinot, ka kaimiņvalsts energokompānija ir ieinteresēta arī vēja parku attīstīšanā Latvijā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Arī Lietuva 2023.gadā plāno rīkot izsoli par pirmo vēja parku jūrā netālu no Klaipēdas, un interesi par šo projektu jau paudis Polijas energokoncerns “Orlen”. Latvija un Igaunija vēl pirms kara Ukrainā sprieda par kopīgu vēja parku “Elwind”, kuram vajadzētu tapt līdz 2030.gadam.

Tomēr daudz tuvāk realizācijai Latvijā ir iecere par sauszemes vēja parkiem, kuru veidošanai “Latvenergo” veidos kopuzņēmumu ar “Latvijas valsts mežiem”. Čakste gan pagaidām atturas nosaukt, kur varētu tapt jaunie vēja parki, jo savas korekcijas ieviesīs gan ietekmes uz vidi novērtējumi, gan vēja jaudas mērījumi.

Ātrāk, bet – vai labāk?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tikmēr Latvijas valdība pašlaik virza uz priekšu grozījumus, kuri vēja parku projektu saskaņošanas procedūru varētu saīsināt līdz pusgadam un tādējādi ievērojami ietaupīt laiku, kas nepieciešams projekta īstenošanai. Paredzēts izstrādāt likumu, kurš ļaus ietekmes uz vidi novērtējumu aizstāt ar tehniskajiem noteikumiem, kuri vēja parku projekta izvērtējumu saīsinātu līdz 30 dienām. Tāpat parku būvēm varētu piešķirt nacionālā interešu objekta statusu.

Pret atvieglojumiem diezgan paredzami jau ir iebildusi Vides konsultatīvā padome, paužot, ka nepārdomāta rīcība energokrīzes un kara ēnā var novest pie tautsaimniecībai nevēlamām sekām.

Ja vides aizstāvju iebildumi jau bija iepriekš paredzami, tad pašas vēja enerģētikas uzņēmēju kritiskās piezīmes par valdībā skatītajām iecerēm liek aizdomāties, vai tagad piedāvātie risinājumi tiešām nav pārlieku sasteigti un nepārdomāti. Latvijas Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs pauž, ka patlaban izstrādes procesā esošajā likumprojektā plānots iekļaut daļas, kas paātrinās saskaņošanas procesu, bet var radīt draudus projekta veiksmīgai un kvalitatīvai realizēšanai. Piemēram, ietekmes uz vidi novērtējuma aizstāšana ar tehniskajiem noteikumiem var negatīvi ietekmēt vēja parku attīstību ilgtermiņā, jo vides novērtējums ir svarīgs ne vien dabas aizsardzībai, bet arī investoriem kā garants pret riskiem, ka varētu tikt apstrīdēta projekta ietekme uz vidi un tiesiskums.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pēc Nāburga domām, svarīgāk par ietekmes uz vidi novērtējuma atcelšanu būtu nodrošināt tam sekojošo posmu raitu un netraucētu norisi, tostarp novērst iespēju pašvaldībām nepamatoti aizkavēt vai pat apturēt vēja parku projektus.

“Grozījumi paredz uz laiku izslēgt pašvaldības no lēmumu pieņemšanas, uzticot to valstij, kas no vienas puses ir labi, jo netiek pieņemti vietējā līmenī politizēti un emocionāli lēmumi. Taču tas var novest otrā galējībā un veicināt vietējo iedzīvotāju neapmierinātību. Svarīgi iesaistīt plānošanā gan pašvaldības, gan vietējos iedzīvotājus, taču skaidri izstrādājot rīcības modeli, kurā nav iespējas nepamatoti apturēt vēja elektrostaciju projektu attīstību,” uzsver asociācijas vadītājs.

Spēles ar kodolenerģiju

Energoapgādes krīze Eiropā ir atdzīvinājusi runas arī par kodolenerģijas izmantošanu. Tieši Lietuvas Ignalīnas atomelektrostacijas (AES) slēgšana savulaik radīja elektrības ražošanas deficītu Baltijas valstīs, un pašlaik šis reģions ir spiests paļauties uz energoresursu importu. Tomēr bēdīgās pieredzes dēļ ar padomju laika reaktoriem šis enerģijas veids līdz šim Baltijā nav ticis īpaši apspriests. Tagad situācija mainās, un Latvijā par to liecināja premjera Krišjāņa Kariņa runa Saeimā 17.martā, kurā viņš cita starpā minēja, ka, lai mazinātu Latvijas atkarību no Krievijas gāzes, valstij nopietni jāapsver iespēja nākotnē pāriet uz kodolenerģiju. Runa gan nav par lieliem AES, kāda bija Ignalīna, bet par mūsdienīgākiem un mazākiem reaktoriem.

To, ka tas varētu būt viens no nākotnes risinājumiem, min arī “Latvenergo” vadītājs Čakste, uzsverot, ka līdz šim uzņēmums ar jaunām tehnoloģijām ir eksperimentējis maz, bet tas mainīsies. “Šobrīd esam nosprauduši ļoti agresīvus mērķus nākotnei, kas pēc 2030.gada jau sniedzās arī dažādās ūdeņraža tehnoloģijās vai modulārajās atomelektrostacijās,” pauda “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs.

Daudz piesardzīgāks ir “Eesti Energia” vadītājs. “Ja mēs runājam globālā mērogā, tad es nedomāju, ka mēs spēsim sasniegt nospraustos vides mērķus bez atomenerģijas izmantošanas. Tas nav iespējams, jo enerģijas patēriņš aug gadu no gada, un mums vēl ir tāls ceļš ejams, lai samazinātu CO2 emisijas. Taču, ja mēs runājam tieši par Baltijas valstīm, tad jāsaprot, ka mēs esam diezgan mazi tirgi. Baltijas valstīs kopā dienas enerģijas patēriņš ir līdzvērtīgs vienai trešdaļai patēriņa Somijā. Mums vienkārši nav tik liela enerģijas patēriņa, lai šeit būtu iemesls būvēt atomreaktoru. Jā, ja kādu dienu tirgū parādīsies maza apjoma reaktori, to varēs apsvērt, bet pašlaik šādas tehnoloģijas nav pieejamas. Tiesa, pie šādām tehnoloģijām tiek strādāts. Vēl gan ir jautājums, kādas būs šādu reaktoru izmaksas, kad tie nonāks tirgū. Tad arī par to varēsim domāt,” saka Hando Suters.

Problēma ar gāzi

Tomēr, lai kā pašlaik visi necenstos piešķilt papildu ātrumu dažādu atjaunīgo energoresursu ražošanai, vērā ņemamas jaunas ražošanas jaudas Baltijā parādīsies vien pēc vairākiem gadiem. Savukārt jau pieminētā kodolenerģija ir vēl tālākā nākotnē. Savukārt līdz tam laikam nāksies meklēt dažādus risinājumus enerģijas importam.

Turklāt, ja elektrības ražošanai pašlaik ir redzami dažādi alternatīvi risinājumi, tad centralizētās siltumapgādes sistēmas lielā mērā ir atkarīgas no gāzes. Tiesa, gadu gaitā ir notikušas arī izmaiņas. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka, ja 2010.gadā siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanā Latvijā dabasgāzes īpatsvars veidoja 81%, tad 2020.gadā – jau vairs tikai 49,5%, kas pamatā saistīts ar koksnes, biogāzes un citu biomasas produktu izmantošanas pieaugumu koģenerācijas stacijās, kuras ražo siltumu un paralēli elektrību.

Tomēr biomasas izmantošana vienkāršāka ir mazāku pilsētu siltumapgādē. Savukārt divas lielās “Latvenergo” termoelektrocentrāles (TEC), kuras paralēli elektrības ražošanai lielā mērā ar siltumu nodrošina Rīgu, darbojas ar gāzi, un tehnoloģiskas izmaiņas ir vien tālas nākotnes jautājums.

“Mēs strādājam pie tā, lai mūsu TEC nākotnē varētu darbināt, iespējams, ar ūdeņradi. Šobrīd jau izstrādē ir risinājums, ka ūdeņraža piemaisījums gāzei ir 5%, un nākotnē šīs tehnoloģijas varētu attīstīt tālāk un ūdeņradi izmantot vairāk. Taču īstermiņā mums nav cita risinājuma kā gāze,” atzīst Mārtiņš Čakste.

Šāda situācija nav tikai Latvijā, un Eiropa pašlaik cītīgi meklē alternatīvas gāzes piegādes. 25.martā ASV prezidents Džo Baidens Briselē paziņoja, ka ASV centīsies Eiropai šogad piegādāt papildu 15 miljardus kubikmetru sašķidrinātās dabasgāzes. Savukārt līdz 2030.gadam ir mērķis panākt papildu ASV sašķidrinātās dabasgāzes piegādes aptuveni 50 miljardu kubikmetru gadā apmērā. Kanādas dabas resursu ministrs Džonatans Vilkinsons intervijā britu raidsabiedrībai BBC apliecināja, ka pašlaik tiek vērtētas iespējas Kanādas austrumu krastā izveidot jaunus sašķidrinātās gāzes termināļus, kas dotu iespēju eksportēt papildu gāzi. Attiecībā uz kodolenerģiju viņš apliecināja, ka Kanāda ir gatava eksportēt arī vairāk urānu un aizpildīt robu, kas var rasties tā piegādēs.

Tomēr te ir jāatgādina, ka pērn Krievijas gāzes piegādes Eiropai tika lēstas ap 155 miljardiem kubikmetru, tādēļ gāze turpinās būt sāpīgs jautājums. Tāpat kā tās cenas.

“Cena ir smags jautājums, bet, ņemot vērā kopējo fonu, svarīgākais pašlaik ir energodrošība. Pārējam risinājumi tiks atrasti,” kopējo noskaņu raksturo Mārtiņš Čakste.

Tests ar rubļiem un tā iznākums

To, kāda ir Krievijas ietekme energotirgū, nesen testēja Kremlis, nosakot, ka maksu par saviem energoresursiem no “nedraudzīgām valstīm” sākot no 1.aprīļa pieņems tikai Krievijas rubļos. Rezultāts nebija visai glaimojošs Kremļa saimniekam Vladimiram Putinam, jo nospiedošais vairākums “nedraudzīgo valstu” izvilka no atvilktnēm līgumus, kuros ir minētas pavisam citas valūtas, un pateica, ka rubļos maksāt netaisās.

Kremlim nācās atkāpties soli atpakaļ un paziņot, ka Rietumvalstīm būs jāatver konti Krievijas bankā “Gazprombank”. Savukārt banka no gāzes pircējiem saņemto ārvalstu valūtu pārdos Maskavas biržā par rubļiem, kurus ieskaitīs šajos kontos, un no šiem kontiem tiks ņemta samaksa par gāzi. Pēc ekspertu domām vienīgais taustāmais rezultāts no šīs testēšanas ir tāds, ka, paplašinoties Rietumu sankcijām, tās nevarēs attiecināt uz “Gazprombank”, bet patiesībā nekas daudz nav mainījies. Rietumvalstis turpinās maksāt tādās pašās valūtās kā līdz šim, savukārt “Gazprombank” tieši norēķinu dēļ par enerģiju arī līdz šim nav tikusi pakļauta sankcijām. Turklāt drīzāk šis tests ir apliecinājis nevis to, ka Rietumi ir atkarīgi no Krievijas energoresursiem un tādēļ darīs jebko, lai pie tiem tiktu, bet gan to, ka Krievija pašlaik ir izmisīgi atkarīga no Rietumu naudas un nevar atļauties to nesaņemt.

Tas savukārt jau ir licis izskanēt skaļiem politiķu paziņojumiem. Tā Lietuva ir paziņojusi, ka pilnībā atteikusies no Krievijas gāzes un Lietuvas gāzes pārvades sistēma kopš aprīļa sākuma darbojas bez Krievijas gāzes importa. Patiesībā ne tikai Lietuva, bet visas Baltijas valstis pašlaik vairs neimportē gāzi no Krievijas un iemesli ir visnotaļ prozaiski – Inčukalna gāzes krātuvē ir iesūknēts salīdzinoši liels gāzes daudzums, turklāt gāzei pašlaik ir ļoti augsta cena.

“Lēmums nesūknēt gāzi pa cauruļvadiem aprīlī tika pieņemts, ņemot vērā vēsturiski augstāko dabasgāzes cenu apjomu aprīlī, kas novestu pie nesamērīgi augstas dabasgāzes pārdošanas cenas mūsu klientiem un padarītu šādus piedāvājumus nekonkurētspējīgus,” ziņojumā par dabasgāzes piegādēm norādījis a/s “Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis.

Tomēr tas ir pašlaik un sarežģītais uzdevums, kas ir jārisina ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas politiķiem un enerģētiķiem, uzdod jautājumu – kā līdz laikam, kad pietiekamā apjomā sāks darboties jaunās enerģijas ražošanas jaudas, nodrošināt nepieciešamos energoresursus, nepērkot tos no Krievijas? Turklāt vēlams, lai arī energoresursu cenas nebūtu kosmiskas.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.