Ruta Keisa
7. jūnijā, pēc piecu gadu pārtraukuma Mežotnes pils komplekss atkal vēra durvis apmeklētājiem. Maija vidū Laura Lūse, Rundāles pils muzeja direktore, un Renārs Griškevičs, VAS «Valsts nekustamie īpašumi» (VNĪ) direktors, parakstīja līgumu, ka turpmākos piecus gadus skaistās klasicisma ēkas apsaimniekošanu pārņem Rundāles pils muzejs.
Sestdiena Mežotnes pilī sākās it kā ikdienišķi un ierasti, bez skaļām ievadrunām, bet patīkama satraukuma, prieka un cerību caurstrāvota. Visas dienas garumā gluži kā Lielupes rāma plūduma noskaņā mainījās apmeklētāji. Daudzi atklāja, ka izjūt svētku noskaņojumu un gandarījumu par loģisko atrisinājumu pils atdzimšanai un nozīmīgo notikumu ne tikai Mežotnes pagasta vai Bauskas novada dzīvē, bet arī Latvijas un Eiropas kultūras kontekstā.
Rundāles pils muzeja direktore atzina, ka emocijas ir saviļņojošas, jo šāds brīdis – pils atklāšana – viņas darba pieredzē ir pirmo reizi. Laura Lūse ar ziedu pušķi sagaidīja un sveica pirmo apmeklētāju – mežotnieci Sindiju Kļavu, kas bija atnākusi kopā ar dēliem Jāni un Mārtiņu. Gan Kļavas ģimene, gan pārējie klātesošie saņēma apsveikumus un vislabākos novēlējumus arī turpmāk palikt uzticīgiem kultūras dzīves notikumiem Mežotnes pilī. Sarunas L. Lūse turpināja, kopā ar pirmās dienas viesiem izstaigājot pils otro stāvu, un iepazīstināja ar tur redzamajiem eksponātiem.
Lielākas pārmaiņas ienāks pakāpeniski
Intensīvo darba cēlienu līdz atvēršanai Rundāles pils muzeja direktore raksturoja šādi: «Mežotnes pils kultūrvēsturiskā vērtība ir milzīga, nebija šaubu, ka to vajag lolot un sargāt arī turpmāk un padarīt to sabiedrībai publiski pieejamu. Veiksmīgs juridisko un praktisko jautājumu risinājums ir devis vislabāko rezultātu. Ceram, ka arī finanšu jautājumi risināsies tikpat veiksmīgi. Telpas saņēmām tādas, kādas tās bija atstājis pēdējais nomnieks. Protams, pagājuši pieci gadi, un bija nepieciešama telpu uzkopšana un spodrināšana, bet kopumā pili saņēmām labā stāvoklī. VNĪ ziemās nodrošināja arī nepieciešamo apkuri…»
L. Lūse akcentē, ka pagaidām eksponēti tikai daži priekšmeti no Rundāles pils muzeja krājuma, kas vēsturiski ir piederīgi Mežotnei. Piemēram, tēlnieka Paolo Triskorni 1828. gadā veidotais firstienes Šarlotes Margaretas fon Līvenas piemineklis, nezināma autora skulptūra «Amors un Psihe» un flāmu izcelsmes tēlnieka veidotā 18. gadsimta skulptūra «Sabīniešu nolaupīšana».
«Lielākas pārmaiņas ienāks pakāpeniski un gaidāmas nākamajā gadā, kad uz Mežotni pārvietosim vēl citus vēsturiskus priekšmetus; iekārtosim mainīgās izstādes. Plānoti dažādi citi pasākumi, lai kultūras dzīve un sabiedrības iespējas šeit būtu daudzpusīgas un pils dzīvotu, elpotu un būtu interesanti un vērtīgi to apmeklēt. Patlaban ir iespēja iepazīt un baudīt šīs izcilās klasicisma ēkas burvību un apzināties tās vietu un nozīmi Zemgales ainavā Lielupes krastā, un izstaigāt pils ansamblim piederīgo angļu stila parku.»
Ginta Jāņkalne un Ausma Valtere Rundāles pils muzeja struktūrvienībā Mežotnes pilī ir eksponātu uzraudzes. Satraukums esot liels. Ausma Valtere nesen pārcēlusies uz Bausku no Daugavpils, bet Ginta Jāņkalne pēc 15 gadu darba ārzemēs ir atgriezusies Latvijā un priecīga par iespēju strādāt tik nozīmīgā objektā. Abas eksponātu uzraudzes atzīst, ka darbs ļaus strādāt ar cilvēkiem un izglītoties. Pirmās iemaņas palīdzējuši apgūt Rundāles pils muzeja pieredzējušie kolēģi.
Pils – atmiņu glabātāja…
Mežotnes pils ansamblim ir ne tikai kultūrvēsturiska vērtība. Tā glabā arī daudzu cilvēku atmiņas – neatkārtojamus stāstus par dzīves periodiem, kas viņus saistījuši ar pili. Visplašākais loks varētu būt sabiedrisko talku dalībnieki, bet daudzi šīs 70. gadu kustības aizsācēji jau mūžībā. Jaunākās talkošanas pils apkārtnē, parkā labi atceras Sindija Kļava, minot, ka jau ar gadu nastu plecos tajās allaž centies piedalīties bijušais Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas (SIS) direktors Vitolds Tūls.
Pēc pirmās restaurācijas un pacelšanas no drupām pils, laikam un vajadzībām atbilstoši, bija apdzīvota, kas vienmēr ir labāk nekā tad, ja ēkas stāv tukšas un neapkurinātas. Pils dienvidu korpusā kādu laiku atradās Mežotnes SIS vadības un speciālistu darba telpas, bet trešajā stāvā bija dzīvokļi.
Mārīte Šteinharde, Mežotnes iedzīvotāja kopš 1969. gada, atceras: «Kad pili atjaunoja un nodeva lietošanā 1972. gadā, mums ierādīja vairākus dzīvokļus trešajā stāvā. Patiesībā ap pili noritēja parasta lauku dzīve, netālu bija pat kūtiņas dažiem mājlopiem. Vienistabas dzīvokļiem bija viena kopīga virtuve. Te dzīvoja vairākas Mežotnes astoņgadīgās skolas skolotājas. Pils telpās notika arī laulību ceremonijas, ko paslepšus vērojām no augšas. Es dzīvoju istabā, ko sauca Doroteja, viņas vārds iedots manai mazmeitai. Esmu vienmēr ar satraukumu sekojusi līdzi pils liktenim, un pēdējo gadu neziņa un slēgtās durvis ļoti sarūgtināja. Taču ir liels prieks, ka daudzu cilvēku kopīgie pūliņi ļāvuši pilij atgriezties mūsu kultūrā un vēsturē.»
Elgai Ziediņai, Bauskas 2. vidusskolas skolotājai, Mežotnes pils bijusi pirmā darba vieta: «Tas laiks man saistās ar jaunību, sāku šeit strādāt par ekonomisti, vēlāk kļuvu par atbrīvoto komjaunatnes sekretāri, bija tāds amats un laiks… Pilī notika skaisti, ļoti svinīgi skolas izlaidumi, arī salidojumi. Šodien ir daudz ko atcerēties… Mums, pils dzīves aculieciniekiem, šī diena ir ļoti nozīmīga. Esam lepni, ka Mežotnē ir šāda vērtība.»
Vitolds Tūls: «Prieks par Mežotnes pils augšāmcelšanos. Īstas vērtības jau nepazūd. Pilī savulaik iespēju robežās ielikti nozīmīgi līdzekļi, ieguldīts daudzu cilvēku darbs. Arī daļiņa mana dzīves laika veltīta pils atjaunošanai un uzturēšanai. Liela pateicība dažādos pils pastāvēšanas laikos un joprojām pienākas Imantam Lancmanim. Bez viņa profesionālajām zināšanām un rūpēm Mežotnes pils nebūtu tāda, kāda tā ir šodien, un, ceru, būs arī turpmāko laiku.»
Reklāma